No Vīnes Liepājā iebraukušais tirgotājs Arons Glāzers 1908. gadā Zāģeru laukumā 13, tagad Bāriņu iela 1 no valsts monopolizētā spirta sāka ražot liķierus.
Senāk šajā namā, kas vērtējams kā nozīmīgs 19. gadsimta beigu industriālā mantojuma piemineklis, atradusies Glāzera liķieru fabrika.
Vēsturiski Liepājas rūpniecības uzņēmumu sarakstā nav bijusi tikai metāla, kokapstrādes, gaļas un desu vai zivju sortimenta nozares.
Šis būs īss stāstiņš par spirtu, ienesīgu, bet bieži vien valstu vai pat atsevišķu individuālu sabiedrības morālistu un varas angažētu personu noniecinātu vai tieši otrādi – godā turētu produktu.
1863. gadā Stendera ielā, kura tagad krustojas ar Andreja Pumpura ielu, Pirmās ģildes tirgonis Rūdolfs Egerts (Eggert) savā namīpašumā nodibināja nelielu liķiera fabriku ar trim strādniekiem. 1870. gadā Jaunajā Ostmalā, kur tagad lielveikals "Rimi", sāka kūpēt Paula Helviga (Hellwig) spirta tvaicēšanas fabriciņa vai, pareizāk sakot, šķūnis.
Visnopietnāk pie spirta, vēlāk arī degvīna brūvēšanas 1881.gadā ķērās tirgotājs no Vīnes, Arons Glāzers (Glaser) Viņš sāka celt jaunu spirta tvaicētavu un degvīna pildītavu Aleksandra, tagad Brīvības, un Parka ielu stūrī. Glāzera spirts tika slavēts kā labākais lampām un pagalmu laternām, prīmusiem, krāsu un laku šķīdinātājiem. Bet pamazām par fabrikas galveno produkcija kļuva degvīns – ar īpašu Glezera firmas zīmi "Шнабс ощчищенное, 40. А. Глаазер". Tajā laikā fabrikas šņabis netika pildīts vis pudelēs, bet gan speciālās ozola koka mucu, pusmucu vai ceturtdaļmucu tilpumos un važoņi tās izvadāja pa visiem Kurzemes krogiem.
1900. gadā Krievija ieviesa spirta un degvīna monopolu. Dedzināt un tirgot spirtu vairs nedrīkstēja. Liepājā tika uzbūvēts t.s.spirta monopola brūzis Baseina un Meža ielas rajonā. Tur no Kurzemes muižu laukiem nākušos rudzus un kartupeļus pārvērta grādīgā dzeramajā kā monopolizētu nacionālu produktu ar fantastiska apjoma rentabilitāti un cariskās Krievijas kases lielāko finansiālo ieņēmumu. Ne jau velti 1905. gada revolucionāri, dedzinot muižas, demolēja krogus un ar urravām uz bluķa saplacināja kapara degvīna mēriņus – čarkas un škaļikus.
1908. gadā Glāzers nopirka prāvu zemes īpašumu Zāģeru laukumā 13, tagad Bāriņu iela 1 un 1a. Tā kā spirtu tieši vairs nedrīkstēja pārdot ne vairumā, ne mazumā, A. Gāzers atrada izeju, no spirta tālāk ražojot liķieri. Glāzera fabrika, pateicoties toreiz modernajiem "Sawalle" tvaicēšanas aparātiem no Varšavas firmas "Szwede&Co", izkonkurēja mazās muižu fabriciņas. Tagad sarežģīti ir aprēķināt toreizējās statistikas skaitļus: ja degvīna ražošanas pašizmaksa fabrikantam izmaksāja 1 – 2 kapeikas par grādu un gadā spirtu saražoja 9 miljonus grādu, tad 1909. gadā liķieri saražoja 20 miljonus grādu par 16 kapeikām grādā.
Saglabājušies liķiera, galvenokārt ķimeņu, ražošanas apraksti. Glāzera fabrikā liķieri ieguva, tvaicējot spirtu zem placinātu ķimeņu šķietiem un iegūto kondensātu filtrējot caur baltā kristāliskā vai apdedzināta, karamelizēta cukura galvām. Restorānu turētāji Glazera fabrikai pasūtīja arī vērmeļu, olu, purva mirtes vai bērzu pumpuru liķieri, ogu uzlējumus...
Fabrikas lielais skurstenis beidza kūpēt 1914. gada 24. augstā. Pēc Liepājas cietokšņa komandiera pavēles tajā dienā fabrikas pagalmā iesoļoja artilērijas bataljona zaldātu rota un, "strādājot" visu dienu, sasita un kanālā iepludināja ap 20 tūkstoši vedru (ведро: krievu metriskā vienība, šķidruma tilpuma mērs, pielīdzināma 12,3 litriem; vienā vedrā ietilpa 20 pudeles vai 100 čarkas) un sasita ap 10 tūkstoši pudeļu liķiera.
Līdz 1938. gadam Glāzera liķieru fabrika stāvēja tukšiem logiem, kur "baložiem bija ideāla ķēniņvalsts un, kamēr vecāki aizņemti, gādājot dienišķo kumosu, mazgadīgiem huligāniem trenēties logu dauzīšanā" (tā laika avīžu ziņa).