Saruna ar pilsētplānotāju Jāni Ķīnastu, vienu no vietrades komandas “nēbetjā", kas izstrādāja radošo industriju centra Dārza ielā 10 attīstības koncepciju un stratēģiju.

"Radošo industriju centra Dārza ielā 10 attīstības koncepciju un stratēģiju" izstrādi pērnā gada nogalē pasūtīja Liepājas Kultūras pārvalde.

Vai un kāda būs izstrādātā dokumenta un paša radošo industriju centra nākotne, pagaidām nav zināms – koncepcija, lai arī nav priekšā stādīta, pašlaik pieejama publiski (sk.šeit ), un gan pasūtītājs, gan autori gaida sabiedrības viedokli, komentārus, kritiku.

Man bija iespēja izlasīt visas 77 koncepcijas lappuses, un man tā patika. Ļoti. Salīdzinot kaut vai ar dažādiem pašvaldībā tapušiem Liepājas attīstības scenārijiem, "Dārza 10", manuprāt, ir tik maz formālisma, cik vien šāda veida dokumentā var būt. Tajā ir gan skarba un nesagrozīta Liepājas šodienas situācija, gan gaišas nākotnes izredzes. Ja vien...

Domāju, ir vērts iepazīties ar koncepcijas autoru – 25 gadus veco liepājnieku Jāni Ķīnastu.

"Vispirms esmu cilvēks. To nereti aizmirstam, runājot par sevi. Mums liekas, ka esam viss cits – pieņemtais statuss, poza, pozīcija."

Pēc profesiju klasifikatora viņš ir pilsētplānotājs. Pašam labāk patīk cits termins – vietradis (no angļu val. – placemaking/placemaker)

"Man ir savs subjektīvs viedoklis par pilsētplānošanu, par to, kā tā radusies, kā 20.gadsimtā tika veidota. Es domāju, pašlaik pieredzam lielu pilsētplānošanas paradigmas maiņu un esam nonākuši (beidzot ?!) gadsimtā, kura vērtības ir kolektīvā, sabiedrībā, sociālajās struktūrās, kopībā, integrācijā, adaptācijā, iekļaušanā, savienošanā..."

Par vietradi un pilsētplānošanu, runājot līdzībās, Jānis saka: "Sagādāt mājās malku, ietver sevī arī to saskaldīt, tāpat, runājot par vietradi, mēs neizslēdzam, ka tur eksistē pilsētplānošana. Tas vienkārši ir jēdziens un process, kurā, izsakoties vienkārši, var vienkopus savākt visas plānošanas prakses, arhitektūru, dizainu un visas citas tās disciplīnas, kas tiešā veidē ietekmē pilsētvides rašanos. Runājot par vietradi, mēs runājam par to, kā kopīgi radām vietas, kā ņemam telpu un padarām to par vietu. Mājas mums ir vieta. Vieta ir ne tikai telpisks jēdziens, tam nāk klāt identitāte, emocijas, sajūtas, vērtības, genius loci jeb tā sauktais "vietas gars" galu, galā...

Bet runājot par pilsētplānošanu, vispirms tai ir jābūt sociālai, tikai pēc tam – fiziskai. Jo tur ir cilvēku sajūtas, emocijas, viedokļi. Bet lielākajā daļā pašvaldību diemžēl joprojām valda klasiskā pieeja – ir pieci speciālisti, kas lemj, kādai pilsētai būt. Nav īsti riktīgi."

Kā tad ar sabiedriskajām apspriešanām?
Tāpēc, ka likums nosaka. Piemēram, trīs nedēļu garumā viņas organizē – trešdienās, vienos dienā... Ir ārkārtīgi daudz paņēmienu, kā likumdošanas ietvaros noorganizēt tā saukto sabiedrisko apspriešanu, kas ne tuvu nelīdzinās vajadzīgajai pilsoniskajai iesaistei un integrētai iekļaušanai plānošanas procesos. Te mums vēl daudz jāmācās.

Bet, atgriežoties pie pilsētplānošanas, klasiski Latvijā to apgūst Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē RTU. Pavisam nesen uzzināju, ka vēsturiski arhitektūras fakultāte ir Latvijas Universitātes produkts, kas pēckara periodā ir piemesta klāt būvniekiem RTU, kas vien jau norāda virzienu – štukojam augšā konstrukcijas... Daudzviet ārzemēs arhitektūru pasniedz Mākslas akadēmijā. Tas man liekas fantastiski!

Bet tu pats?
Studēju ģeogrāfos. Vides zinātnes. Vienmēr esmu interesējies par dabaszinībām, bioloģiju, ķīmiju, ģeogrāfiju. Tas kompleksais saturs, ko skaidro dabaszinātnes, ir ļoti dziļš un sastāv no daudziem līmeņiem. Nav jau runa par mežu vai koku, bet...

Ekosistēmu?
Tieši tā par ekosistēmu, par savstarpējām attiecībām, par elementu mijiedarbību, par to, ka patiesībā planēta, uz kuras mēs dzīvojam, procesi, kas iedzīvina šo planētu, ir pasakaini kompleksāki, un tos raksturo ļoti smalka savstarpēja mijiedarbība Dabaszinātnes šādā ziņā ir ļoti forša lieta, jo iedod bāzi, kā tu pēc tam vari strādāt ar daudzko citu, saproti, kā notiek lietas, kādi ir līmeņi, ka cilvēks nav vienīgais, ka pirms viņa stāv vēl daudzkas cits. Un stāvēs pēc arī.

Jā, studēju ģeogrāfos, bet kaut kādā brīdī bija klikšķis, un es sapratu, ka mani interesē tieši šis radīšanas aspekts. Sāku interesēties par dizainu un kā to varētu kopā ar dabaszinātnēm likt lietā, lai padarītu mūsu vidi tīrāku, labāku, harmoniskāku, dzīvāku. Lai gan bērnību pavadīju laukos – Durbē, un tas, iespējams, ir patiesais iemesls, kāpēc gribējās primāri dabu sākt atrast arī pilsētās.

Cik saprotu, bija māja – Dārza 10, ar kuru pašvaldība vai Kultūras pārvalde kaut ko gribēja darīt, un noalgoja tevi, lai tu izdomātu – ko un kā? Taču tava koncepcija aptver visu Liepāju, ne tikai vienu namu. Kāpēc? Vienkāršāk nevarēja?

Mani uzrunāja Atis Egliņš-Eglītis. Sākot strādāt Kultūras pārvaldē, viņš izrādīja interesi par radošajām industrijām, par kurām šobrīd Latvijā interesējas visi, jo "radošums izglābs pasauli!". Lai gan neviens nezina, kas tas ir.

Arī Liepāja savos visu līmeņu plānošanas dokumentos ir noteikusi, ka tā ir radoša pilsēta, ka mēs vēlamies radošas industrijas. Ka ilgtermiņā šāds radošo industriju centrs ir nepieciešams.

Jāatzīst, arī es īsti nesaprotu, ko nozīmē "radošās industrijas". Manuprāt, arī Kurzemes biznesa inkubatoru var uzskatīt par radošo industriju centru.
Es vispār gribētu tikt no tā vārda [radošās industrijas] vaļā... Man ģimnāzijā vēstures skolotāja mācīja, ja tu sāc runāt par tēmu, tiec galā ar jēdzieniem, saproti, par ko tu runā. Tas arī bija tas klikšķis janvārī, tiekoties Attīstības pārvaldē, kad sapratu, – okei – nepieciešams skaidrojošs solis atpakaļ. Mana profesionālā ētika un morāle neļauj vienkārši uzrakstīt dokumentu, kam nonākt atvilktnē. Jāsāk ilgtermiņa pārveides process. Tāpēc ir jāuzraksta tas, kas vajadzīgs Liepājai daudz plašākā kontekstā un runājot arī par ko citu, ne tikai tautsaimniecību.

Ir jāpaskaidro lietas. Jāiedod kaut kāda bāze, jāpasaka – tagad mēs varam sākt uz šī te satura būvēt radošās Liepājas stāstu.

Esam tikuši galā ar jēdzieniem. Tāpēc arī sākuma nodaļa ļoti grūti un ilgi veidojās – radošums, kas tas tāds ir, ko tas nozīmē pilsētai, kas ir industrijas, kā tas saiet kopā. Tas viss jāieliek konkrētā rāmī, jādod konteksts – pieliekam klāt Liepāju. Lai tam visam ir jēga, pamatojums.

Pirms tam bija pamatīga izpēte. Jebkurš priekšlikums, jebkurš piedāvājums, jebkura ideja šajā vīzijā nāk ļoti konkrēti ārā no diviem lieliem blokiem: praktiski racionālās datu bāzes par Liepāju un labi izkoptas, starptautiskā līmenī akadēmiski atzītas teorijas. Dokumentā netiek runāts par kaut kādām no gaisa parautām lietām vai par to, ka divi jauni mākslinieki izdomājuši – aiziet, taisām tagad Leiputriju augšā! Te ļoti konkrētā veidā no cita skatupunkta, citādāk ir notikusi palūkošanās uz Liepāju. Atklājot un piedāvājot, – sauksim to par dizaina pieeju –, kurā mēs konkrēti, metodiski sākumā definējam, atzīstam problēmu, atzīstam, ka kaut kas ir disfunkcionāls, un tad darām to, kas ir nepieciešams, kas ilgtermiņā var ģenerēt pārējo – kritiski nepieciešamo saturu.

Nevis darīt kaut ko tukšu ambīciju dēļ vai tāpēc, ka tas ir stilīgi. Manuprāt, tieši šo iemeslu dēļ mums ir Kungu ielas radošais kvartāls. Ne kungu, ne kvartāla, ne radošuma. Tirdziņi un zupas katls reizi ceturksnī. Dārza ielā tomēr kaut kas jau ir sācis veidoties – vismaz amatnieki darbojas.

Koncepcijā esat iekļāvuši arī pašreizējā cietuma kompleksu kā perspektīvu vietu radošām izpausmēm.
Pieļauju, ka tas bija iemesls, kāpēc arī pašvaldība izvēlējās tieši Dārza ielu 10, jo tā daudz plašākā telpiskā kontekstā veido potenciāli augstvērtīgu pilsētvides struktūru.

Bet Liepājā daudz nopietnāk ir jānovērtē un jāsaprot, ka Berči [kurš projektējis arī Liepājas cietumu] ir viena no fantastiskākajām lietām, kas eksistē Liepājā. Ļoti konkrētas personības ir uzdāvinājušas Eiropas sajūtu šajā valstī, un mēs viņas tā... Rīgā cilvēki to ir sapratuši un, lai arī Rīgas vēsturiskais centrs ir viena liela stāvvieta, par ēkām tur rūpējas.

Arī tāpēc bija vēlme pateikt, ka mēs šeit kārtējo reizi nerunājam par būvniecības procesu, mēs runājam par jaunu, radošu, pilnīgi citu veidu, kurā mēs šo procesu ieliekam – veidojam blogus, taisām radio raidījumus par Liepājas vēsturi, liekam kopā, komunicējam, stāstām, runājam, ejam uz skolām.

Ārkārtīgi daudz jaunu cilvēku uz Liepāju skatās, gaidot, kad kāds pateiks: aiziet, brauciet pie mums, dzīvojiet! Un tā viņi gaida, gaida, gaida...

Pilsētai ir mērķtiecīgi jāstrādā pie savas komunikācijas, zīmola un visa, kas aiz tā slēpjas. Jārada iemesli, lai te ierastos vai paliktu tie, kas nevis patērē, bet rada.

Un, protams, jāsāk ir ne tikai ar iekšējo, bet arī ārējo sasniedzamību. Sataisiet vilcienu! Kā to izdarīja Cēsis – katru rītu uz Rīgu un atpakaļ pusotras stundas laikā. Un uz Cēsīm plūst jauni cilvēki. To pašu dara Kuldīgā.

Liepājā diemžēl ir arī ļoti augsts jauniešu bezdarba līmenis. Bet, atgriežoties pie Dārza ielas projekta, – vai tici, ka tas īstenosies?
Šis nav tas gadījums, kad tas jādara par katru cenu, pat, ja nevajag. Par koncepciju ir jārunā šovasar varbūt tik daudz, ka rudenī liepājnieki pasaka – mums to nevajag, pagaidām piecus gadus. Super! Okei! Turpinām strādāt. Nevar neko nokavēt.

Baidos tikai, ka tagad visi lasīs un cepsies par dokumentu. Nevis par procesu. Bet dokuments ir tikai instruments.

Šis nav projekts, kurš jāatbalsta vai jānorok, šis ir projekts, kurš jāsaprot.

Pozitīvais ir tas, ka pašlaik, turpinot koncepcijas pilnveidošanu ar finansu analīzēm, biznesa modeļu iestrādi, kā arī tiekoties un diskutējot ar pašvaldības vadību, projekts tiek atbalstīts un virzās uz priekšu. Pavisam drīz jau sāksim organizēt pirmos publiskos pasākumus, kas paredzēti, lai reālā laikā un telpā (dzīvē) eksperimentētu ar dažādiem pilota risinājumiem. Tās ir patiesi labas ziņas.

Koncepcija skaidri un gaiši pasaka, kur mēs esam. Nepūderējot smadzenes. Manuprāt tikai tā iespējams iet uz priekšu – ja apzinies, kur esi.

Jā, vienu brīdi domāju, ko man tas viss atgādina. Un tad atcerējos – kaut ko līdzīgu jūsu aprakstītajām vīzijām divi cilvēki Liepājā bija realizējuši dzīvē jau pirms desmit gadiem, un tas bija Karostas kultūras un informācijas centrs "K@2"...
Mēs necentāmies būt unikāli, principa pēc kaut ko izdomāt. Vienkārši sistemātiski un radoši, izmantojot dažādas alternatīvas metodes, mēģinājām vienā dokumentā apkopot sapratni par to, kas Liepājā sen jau ir – milzīgs potenciāls, kurš tikai jāapgūst.

Pēdējais jautājums: kas ir "mēs" vai varbūt – "nēbetjā"?
Ieva Rozentāle un Jānis Ķīnasts, kas kopā veido vietrades komandu “nēbetjā". Nodarbojamies ar ārējām konsultācijām un neatkarīgu izpēti. To visu cenšamies paveikt, savienojot teoriju un praksi, strādājot akadēmiski un lietišķi.

Jūnijā Liepājas stāstu vedīsim uz konferenci Francijā. Esam arī uzņemti starptautiskajā vadošo vietražu padomē (Placemaking leadership council) un pārstāvam arī Austrālijas "Redirective Practice".