Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 486 Ingas, 17 Ivitas un 2 Ingeborgas. Vārda dienā sveicam Ingu Auderi.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Kā daudziem – ģimene, darbs, intereses. Tā kā ikdienā vairāk laika sanāk pavadīt kopā ar dēlu Didzi (13 gadus vecu), dalāmies pat savos pārdzīvojumos, ja tādi gadās. Viens otru labi saprotam. Pēc izglītības esmu uzņēmējdarbības vadības un transporta loģistikas inženiere, ko apguvu RTU. Darbojos dažādās jomās – gan kā grāmatvede, gan mājas lapu un radošu izdevumu redaktore, pēdējā laikā arī vairāku dzejas grāmatu redaktore. Ja draugi ierosina dzejas pasākumu, labprāt piedalos organizēšanā. Pēc apmācībām Liepājas Diakonijas centrā vadu arī diakonijas darbu kādā biedrībā. Dzejas un īsprozas rakstīšanu tāpat varu attiecināt pie ikdienas, jo rakstās regulāri. Tas ikdienu ietonē košāku.

Kāds bija jūsu ceļš uz ticību?
Neparasts. Liekas, esmu bijusi ticīga, cik vien sevi atceros. Varbūt pat kopš dzimšanas. Piedzimu un uzaugu ticīgā, ne reliģiozā ģimenē, kur ticību un mīlestību nedeklarē, bet vairāk apliecina darbos. Bībeli rokās paņēmu, kad man bija astoņi gadi, taču tālāk par Ādama un Ievas izraidīšanu no paradīzes netiku. Uz baznīcu pirmo reizi aizgāju septiņpadsmit gados, tikpat patstāvīgi. Zināmā mērā to sekmēja arī mūsu fizikas skolotāja stāstītais par pasaules izcelsmi „lielā sprādziena” rezultātā un ka baznīcas ir būvētas tā, lai lūgšanu laikā cilvēki šo informāciju no visuma saņemtu. Saprotams, viņš mēģināja izskaidrot jautājumu arī nedaudz plašāk. Tas mani ļoti ieinteresēja, bet vairāk par visu izjutu nepieciešamību pēc iekšēja miera. Tur to noteikti saņēmu, taču tad notika kas mazāk iepriecinošs – sāku justies pārāka par saviem neticīgajiem klasesbiedriem. Varbūt likumsakarīgi, ka dažādu apstākļu rezultātā pēc tam baznīcu ilgu laiku nesanāca apmeklēt. Bet Dievs uzklausīja lūgšanas arī turpmāk, vairākas reizes glābjot manu dzīvību no reāliem draudiem. Kad Didzim bija gads un četri mēneši, man tik ļoti pasliktinājās veselība, ka vairs necerēju izdzīvot. Kādā svētdienā pēkšņi iztēlē ieraudzīju, ka dievkalpojumā Liepājas Akmens baznīcā par mani tiek aizlūgts. Sajutos vieglāk un ar katru dienu pamazām kļuva labāk. Vēlāk uzzināju, ka tā patiešām noticis, kāds iejūtīgs cilvēks draudzei aizlūgumu bija ierosinājis. Luterāņu konfesijai piederu nepilnus divpadsmit gadus. No 2009.gada esmu Liepājas Krusta draudzē.

Kā top jūsu dzeja? Vai atceraties, kad un kāpēc uzrakstījāt pirmo dzejoli?
Dzeju sāku rakstīt neilgi pēc kristībām. Pirmais dzejolis bija veltījums draudzei un mācītājam pateicībā par aizlūgšanu, ko tikko pieminēju. Pats rakstīšanas process ir samērā vienkāršs. Dzejas vārdus sadzirdu pēkšņi, līdzīgi kā ikviens saklausām savas domas. Ne vienmēr pierakstu kā sadzirdēts. Patīk improvizēt, bet tā, lai pēc iespējas saglabājas sākotnējā doma. Kad kādam paziņam atklāju autoratlīdzības apmēru, kuru pirmajā reizē saņēmu par dažiem dzejoļiem, tas atbildēja, ka viņam veselu dienu smagi jāstrādā, lai nopelnītu to, ko es varbūt stundas laikā. Bet tik vienkārši jau nav. Dzejas rakstīšana diakonijas nozarē, kurai piederu, tomēr ir nopietns pastāvīgs darbs, ne tik daudz ar tekstu, cik – darbs ar sevi, savām domām, savu garīgo pasauli, būtību. Līdz ar to biežāk dzeja man top tieši kādu dzīves uzdevumu gaitā vai rezultātā, dažkārt pat praktisku. Taču par autoratlīdzību speciāli netiek domāts, labprāt savus dzejoļus arī dāvinu.

Kas jums sniedz iedvesmu?
Visvairāk – dievkalpojums, tāpat arī man garīgi tuvu autoru dzeja, dziesmas, mūzika, bet ne tikai. Līdzīgi kā citiem, mani var pēkšņi iedvesmot gandrīz jebkas. Speciāli iedvesmu nemeklēju. Gribas, lai uzrakstās tikai tas, kas kādam noteiktā brīdī var noderēt, jo ne viens vien lasītājs sev līdzīgi domājošu un jūtošu meklē arī dzejnieka personā.

Kura ir Liepājas skaistākā vieta?
Jūra, jūrmala – viennozīmīgi.

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Liepāju?
Esmu šajā pilsētā dzimusi, augusi un, ja to atstājusi, tad tikai uz īsu laiku, tādēļ ir neiespējami nošķirt pirmās atmiņas no nākamajām. Pirmās piezīmes par Liepāju, fragmentiņš:

Pilsēta mana pie jūras,
Tev acis zilas, zilas!
Katrs dzejnieks,
Kas tajās
Pirmoreiz ieskatās,
Uz mūžu iemīlas.

Kā ziemā izklaidēties svaigā gaisā?
Ja ir suns – pavadīt laiku pietiekami garās, atraktīvās pastaigās. Mums ir mopša jaunkundze Dora. Neesmu ziemas sporta veidu piekritēja – varbūt tādēļ, ka bērnībā tas darīts pārpārēm.

Kas vislabāk raksturo nu jau aizgājušo gadu?
Rīta Zvaigzne. Daudzi jau zina, ka kristiešiem tā saistās ar Kristu. Cēlos rīta agrumā, it kā kāda pamodināta, un neapzināti devos pie loga, lai to atkal redzētu, līdzīgi kā neilgi pēc kristībām un mazliet vēlāk. Šoruden tas notika tad, kad arī manu tuvinieku un draugu vidū sāka pieaugt spriedze gan par starptautiski aktuālajiem notikumiem, gan par to, kā tie varētu skart Latviju.
Ļoti gribas ticēt un cerēt, ka Dievs mums arī šādā veidā apliecina savu klātbūtni, lai nesatraucamies pārāk.

Ar kādām sajūtām gaidāt jauno, 2016., gadu?
Cerību un apņēmības pilna sakārtot vairākus būtiskus jautājumus, kas negribot iekrājušies.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Lai piepildās tās vēlmes un vēlējumi, kas katram visvairāk piemēroti, visvairāk atbilst! Prieku, mieru, labklājību vēlu visiem!