Žurnāls "Ir" publicējis teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres recenziju par Liepājas teātra iestudējumu "51. fotogrāfija". Piedāvājam ieskatu tajā!

Liekas - lai nu kur, bet Latvijā sievietes savu emancipācijas cīņu ir veikušas jau pagājušā gadsimta sākumā. Kam gan pēc Aspazijas, Annas Brigaderes un Zentas Mauriņas būtu jāpierāda sievietes smadzeņu jauda un talanta spēks? Un tomēr - šogad cita pēc citas nāk klajā izrādes, kuru režisores (sic!) konfrontē varones ar vīriešu pasaulē pieņemtajiem likumiem un priekšstatiem, kam cauri jālaužas ar izmaņu, viltu vai cietu gribu. Ināras Sluckas Sievietei Nacionālajā teātrī un Kristīnes Krūzes Lakstīgalu mājai JRT pievienojusies Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā 51. fotogrāfija Liepājā.

Vēl cīņa nav galā un nebeigsies?
Tā sauktā 51. fotogrāfija ir ebreju izcelsmes britu biofiziķes un radioloģes doktores Rozalindas Franklinas (1920-1958) iegūtais izšķirošais pierādījums, ka cilvēka DNS ir dubultspirāle. Taču DNS modeli izveido un par šo 20. gadsimta atklājumu Nobela prēmiju (1962) iegūst trīs citi zinātnieki četrus gadus pēc doktores Franklinas nāves. Šie fakti ir amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres pavisam jaunās lugas pamatā. Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums noteikti it tā vērts, lai dotos uz Liepāju. Un būtiskākais, gribētos domāt, ir tas, ka režisore un Liepājas teātra stiprā vidējā aktieru paaudze - Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Kaspars Gods - kopā ar jaunākajiem kolēģiem pārkāpj pāri emancipācijas tēmas aplociņam un tiek līdz daudz svarīgākiem vispārinājumiem.

Pēdējais no trim K
Kā jau palaikam notiek teātrī, vislabāko realitātes ilūziju rada tas, kas ir no tās vistālāk. Laboratorija izrādē ir tāds kā ledusskapis, kurā rosās zinātnes spīdekļi, darbinādami mirdzoši baltas mājsaimniecības iekārtas. Ironiskā kārtā maskulīno zinātnieku vidi režisore un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir ievietojuši... ķēķī. Tieši šis ģermānisms te prasās, jo liek atcerēties par trim slavenajiem «K» - Kinder, Küche, Kirche, respektīvi, bērniem, ķēķi un baznīcu, kas gadusimtiem bija sieviešu daļa.

Šajā vidē palicis vairs tikai viens «K». Baznīca? Tā ir lieka - katrs šeit pretendē pats būt Dieva vietā un atminēt dzīvības noslēpumu. Bērni? Tie izraisa vienīgi šausmas: kad kļūšu bagāts, man būs vesela kaudze bērnu, saka Gata Malika atveidotais zinātnieks Fransiss Kriks, uz precizējošu jautājumu, cik tad tieši, atbildot - viens. Atlikusi virtuve. Sterils raganu ķēķis, kurā nepavisam nav vietas sievietei. Skaidrs, ka režisore (tāpat kā dramaturģe) ir sievietes pusē - kad laboratorijā ierodas doktore Franklina, viņai ļauts lietot smalku konvekcijas cepeškrāsni - caurspīdīgu stikla trauku krāvumu, pret ko vīriešu darbinātie mikseri, blenderi un sulu spiedes pēkšņi izskatās nožēlojami primitīvi.

Inese Kučinska pieder pie aktieru tipa, kas lomā mainās kardināli: ķermeņa valoda, gaita, stāja, balss  - viss ir cits. Viņas Rozalinda Franklina eksistē it kā divos dažādos veidos. Viena ir lietišķa persona precīzām kustībām, koncentrējusies savam darbam un mērķim gandrīz jau līdz autisma robežai, un lieliski prot noskaldīt «nē». Otra, līdzko atkāpusies no laboratorijas galda vai monitora, ir sakumpusi radība zemeskrāsas drēbēs, rociņas kā pīckas gar sāniem - pazust, izgaist, nebūt - apjukusi un trausla. Aktrise šīs divas dabas nesapludina, bet ļauj nojaust nepārtraukti, ir kā viena spīdētu otrai cauri.

Ģēnijs un tiesības
Tā varētu būt izrāde par sievieti, ko vīriešu pasaule nenovērtē un atņem viņai nopelnus. Laimīgā kārtā tā neapstājas pie šis tēmas. Jo ģēniji izrādē ir vismaz divi - ne tikai Franklina, bet arī Džeimss Vatsons, ko spēlē Kaspars Gods. Pateicoties viņam, skan vēl kāda būtiska nots, proti, vai ģēnijs drīkst un vispār spēj atkāpties malā, ja viņa intuīcija jau ir pateikusi priekšā atklājuma būtību? Ko darīt, ja, uzmetis skatienu otra sastrādātajiem materiāliem (nujā, ne pārāk godīgā kārtā), viņš ir ieraudzījis dziļākas kopsakarības nekā pārējie? Ko darīt, ja Vatsons zina to, ko vēl aizvien neredz Franklina?

Kādā brīdī izrāde apmet būtisku kūleni un no sava veida detektīva kļūst par attiecību drāmu. Ja vien Londonas Universitātes Karaļa koledžas laboratorijas vadītājs, Egona Dombrovska spēlētais Moriss Vilkinss, būtu pagrūdis sasvstarpējās netīksmes sniega piku mazliet citādā leņķī, tā nebūtu izvērtusies par postošu lavīnu. Ja vien doktorei Franklinai un doktoram Vatsonam būtu bijusi iespēja strādāt kopā, viņi būtu sasnieguši pavisam citas virsotnes. Ja vien sievietes un vīrieša atšķirīgais, bet līdzvērtīgais prāts apvienotos, tā būtu cita ģenialitātes pakāpe. Ja vien.

Nākamā izrāde 8. decembrī. 3-17 eiro.