Tikšanās ar Pāvelu Juru sarunāta Liepājas Universitātes (LiepU) auditorijā uzreiz pēc viņa vadītās lekcijas. Esot vadošos amatos, atrodoties izglītības sistēmas reformu krustugunīs, apvienojumā ar pandēmijas administratīvo slogu, sakāmā ir sakrājies daudz, un teiktais izskan skarbi. Tomēr var just entuziasmu un aizrautību, kuru dēļ Pāvelam Juram salīdzinoši īsā laikā ir izdevies savā karjerā sasniegt tik daudz.

Pēc tam, kad bijāt ieguvis vēstures skolotāja izglītību, ilgus gadus strādājāt Liepājas 15. vidusskolā. Paralēli tam, 2016. gadā, Liepājas Universitātē ieguvāt doktora grādu pedagoģijā  un pēcāk kļuvāt par universitātes profesoru. Kas bija tie dzinuļi, kas lika jums tiekties pēc arvien jauniem izaicinājumiem?
Esam vēsturiskā vietā, jo tieši šeit, šajā auditorijā, 2016. gada 22. jūnijā, aizstāvēju savu doktora grādu. Par dzinuļiem – tā noteikti ir zinātkāre, izziņas process. Kad ieraugi, ka ir doktori, tad rodas jautājums: kāpēc es nevarētu? Kāpēc jūs, piemēram, varat kļūt par doktoru, bet es ne.

To var saukt par paškontroli, testu pašam sev un izaicinājumu.

Vai vienmēr esat zinājis, ka vēlaties darboties pedagoģijā?
Vispirms gribēju kļūt par skolotāju. Pēc devītās klases varēju iet uz 48. vai 31. arodskolu, bet es padomāju un sapratu, ka negribu uz turieni, jo neesmu ne mehāniķis, ne apdares meistars, mani uz to nevilka. Un ja tu nevari saprast, kas tu esi – mācies vidusskolā, un gan jau tiksi skaidrībā. Tāpēc paliku vidusskolā. Biju sabiedriski gana aktīvs. Tagad esmu pazemināts amatā par priekšsēdētāju un direktoru, bet toreiz biju skolas prezidents (smejas).

Bet kāpēc tieši par skolotāju? Man pašam ir bijuši gan ļoti labi skolotāji, gan pieredze, kad saproti, ka var taču labāk. Līdz ar to man ir pārliecība –


ja mēs katrs spētu kopt to savu lietu, kas nu katram ir, tad pasaule kļūtu labāka.

Toreiz bakalaura studijām dokumentus iesniedzu divās programmās – nevarēju izšķirties, studēt vadību vai kļūt par skolotāju. Tajā brīdī vadīju Jaunatnes centru, tas bija 2006. gads, un man šķita – es jau vadu! Varbūt šķībi, varbūt griezi, varbūt nepareizi, bet es jau esmu vadītājs. Izvēlējos to, kas tuvāks sirdij, – skolotājs. Pēc bakalaura uzreiz iestājos maģistros un vēlāk doktorantūrā. Šeit liels paldies jāsaka manai darba vadītājai profesorei Alīdai Samusevičai, kura mani spēja motivēt.

Vai ir kāda vēsturiska persona, kuru apbrīnojat?

Vinstons Čērčils – spilgts politiķis, spilgta personība. Čērčilam bija skaidra vīzija par vienotu Eiropu, viņš nebaidījās būt citādāks un paust savu viedokli. Čērčila karjera ir ļoti savdabīga, jo viņš nāk no aristokrātu dzimtas. Varēja arī neko nedarīt un atpūsties – viņam bija garantēta vieta parlamentā un citas privilēģijas. Tomēr viņš dienēja jūras spēkos, bija kara korespondents. Viņam bija politiskie kritumi un uzvaras, nebija tā, ka viņš uzreiz kļuva par premjerministru. Viņš kara laika Eiropu stiprināja ar savu stingro pārliecību un savu ideoloģiju.


Diemžēl mēs šodien absolūti neesam vienotā Eiropā, atsevišķos jautājumos nespējam integrēties Eiropas vienotajā telpā. Es nerunāju par homoseksuāļu tiesībām, Stambulas konvenciju, nerunāju par fundamentāli atšķirīgiem jautājumiem, kas polarizē sabiedrību. Runāju par to, ka mēs nereti nevaram sadzīvot ar savām etniskajām kopienām, kuras mums ir Latvijā. Mums vēl tāls ceļš ejams uz toleranci. Tāpēc svarīga ir pedagoģija, jo ar audzināšanu mēs varam veidot attieksmi. Mēs katrs esam unikāli, un tā tam ir jābūt, bet mums ir tāls ceļš ejams līdz konstruktīvam dialogam. Latvijā ir ļoti daudz problēmu, kuras nav saistītas ar Putinu, Merkeli, pasaules ekonomisko krīzi vai vēl kaut ko. Ir daudz nesakārtotu lietu mūsu attieksmē. Attieksmē vienam pret otru, pret "mūsu valsti", un nevis "šo valsti". Attieksme rada attieksmi.


Ļoti daudzi jautājumi nav sakārtoti, tikai tāpēc, ka neesam iemācījušies klausīties. Katrs grib pateikt savu, pārtraucot otru.

Vai arī autoritārais tonis, kad tiek noteikts, ka visam jābūt tā un ne savādāk. Rezultātā mēs pazaudējam šo normālo, cieņpilno, strukturēto, argumentēto dialogu. Dominē emocijas, un tas traucē. Sabiedrībai daudzas lietas netiek skaidrotas, un tā ir pazaudējusi politisko aktivitāti. Mana atziņa ir tāda, ka mēs visi dzīvojam "mūsu valstī", nevis "šajā valstī", un mēs ar savu darbu varam padarīt dzīves telpu labāku.

Esat bijis aktīvs jauniešu organizāciju biedrs, arī rakstījis par jauniešu pilsonisko līdzdalību. Kāpēc ir tik svarīgi būt pilsoniski aktīviem?
Pilsoniskā aktivitāte un līdzdalība nav tikai politisks jautājums. Tas ir politisks, ekonomisks, sociāls un kultūras jautājums. Un, ja jums patīk kopt latviešu kultūru vai kādu citu minoritāšu kultūru, jūs to varat darīt un tas jau ir daudz. Jūs varat atbalstīt vietējos ražotājus, vietējos uzņēmumus. No sociālā viedokļa mēs varam palīdzēt tiem, kuri ir nonākuši grūtībās. No politiskā viedokļa mēs varam būt proaktīvāki un pieprasīt rīcību no tiem, kurus mēs ievēlām Saeimā vai te pat vietējā pašvaldībā.


Mēs neesam prasīgi vēlētāji, mēs esam vēlētāji, kuri var reizi četros gados pamosties, kaut ko pateikt un viss.

Šīs ir tās četras dimensijas pilsoniskajā līdzdalībā, un katrs no mums var izvēlēties un darīt to, kas viņam padodas.

Vai kāds no jūsu audzēkņiem ir pievērsies vēstures vai pedagoģijas studijām?
Ir. Man ir skolēni, kuri kļuvuši par politiķiem, vēstures pētniekiem, vai kas manā ietekmē pēc priekšmeta "Politika un tiesības" ir aizgājuši studēt jurisprudenci. Man ir ļoti daudz stāstu un skolēnu, ar kuriem lepoties. Tu nekad neizmainīsi visu klasi. Tā nenotiks. Bet ja var mainīt kaut vai viena bērna attieksmi, lai viņš uz dzīvi paskatītos ar citām acīm un izrautos no, iespējams, asociālas vides, kurā viņš aug, tas ir daudz. Kad saņemu savu skolēnu apsveikumus un ziņu – "skolotāj, es ļoti gribētu, lai jūs mācītu manu bērnu" – sajūtas ir nenovērtējamas. Tas motivē.
    
Turpinot savu karjeru izglītības jomā, pērn oktobrī tikāt iecelts par 7. vidusskolas direktoru – jaunāko direktoru Liepājā. Turklāt tas notika vienā no sarežģītākajiem posmiem Latvijas izglītības sistēmā kopš neatkarības atjaunošanas. Kā jūsu raksturotu šo gadu direktora amatā?
Smagi, tiešām, nemelojot. To ir grūti aprakstīt cenzētā valodā. Es vairs neplānoju savu dienu, jo pēkšņi kaut kas var notikt. Mēs rakstām simts un vienu atskaiti, jo mums ir atsūtīts e-pasts, ka mums šodien līdz diviem tas ir jāizdara. Mēs faktiski esam pārvērtušies par birokrātijas kambari, jo brīžiem darām kaut kādas absolūti bezjēdzīgas lietas.


Esam kļuvuši par vidutājiem starp antivakseriem un valdības marasmātiskajiem lēmumiem.

Neviens vairs nerunā par izglītības reformu, visi to ir aizmirsuši. Faktiski cenšamies noturēt procesu kaut kādā līmenī, esot vairākus soļus atpakaļ. Cenšamies uzturēt pie normālas emocionālās labsajūtas bērnus un skolotājus, kuri ir uz izdegšanas robežas. Ir bērni, kas ir kā no ķēdes norāvušies, tāpēc, ka nav bijusi socializācija. Vecāki, kuri par visu velta pārmetumus skolai – faktiski valdības politiskās impotences dēļ. Bet mēs esam tie, kas uz vietas strādājam ar šiem lēmumiem un tos skaidrojam. Turklāt vēl bija jācīnās, vārda tiešākajā nozīmē, par tualetēm. Tualetes nebija remontētas, kopš tika uzbūvētas 1979. gadā, un tajās pat nebija siltā ūdens. Beigās tomēr – paldies pašvaldībai, jo nauda tiks piešķirta, un mēs sāksim remontu. Cīnāmies ar to, ka mums nav IT nodrošinājuma. Skolotāju istabā ir trīs veci datori. Ministri izdomā modeli, ka ir jāmācās attālināti, bet neviens nav padomājis, vai skolotājam vispār ir infrastruktūra! Dzīvojam pozīcijā – aizej tur, nezin kur, atnes tieši to, ko man vajag. Tas nav normāli. Es lieliski saprotu vecākus, saprotu skolotājus, visus, bet visā šajā juceklī nezinu, cik ilgi mēs tā izdzīvosim. Kas attiecas uz izglītības procesu – ne jau visu iznes vietējās varas, to dara skolas. Mēs risinām simts un vienu jautājumu ļoti ierobežotu resursu apstākļos, un paralēli mums ir jādomā par kompetencēs balstītu izglītības modeli.


Manuprāt, pienācis mirklis, kad mums ir jāapstājas un jāpadomā, kurp mēs ejam.

Paralēli ir arī jāattīsta skola, nevar vienkārši sēdēt un teikt, ka ir ārkārtas situācija. Ir jādomā par jaunām formām, kā uzrunāt vecākus, lai parādītu, ko skola piedāvā – ārpusstundu aktivitātes, pasākumus. Protams, tagad atkal neko nevar rīkot, bet rokas nolaist nevar ar atrunu, ka ir kovids. Mani visvairāk fascinē bezatbildība, lēmumu nepamatotība, spontānu lēmumu pieņemšana, lēmumu neizskaidrošana.


Izglītības un zinātnes ministrijas pozīcija ir nievājoša – par visu atbild direktors.

Vai nākotnē redzat tam visam kādu atrisinājumu?
Nē. Netaisos zīlēt kafijas biezumos. Mēs problēmas risinām uzreiz, bet zīlēt, domāt un cerēt – tas ir bezjēdzīgi, jo pašlaik ir "tūlīt un tagad". Neko saplānot nevar, viss brūk un jūk, nav jēgas iespringt uz plānošanu. Mums neatliek laika ne sev, ne savām ģimenēm. Un klāt visam – skolai decembrī būs akreditācija pēc jaunajiem noteikumiem. Pašnovērtējuma ziņojuma rakstīšana notiek no jauna, un visa kopā ir par daudz.

Kā tiekat galā ar stresu?
Man nav citas iespējas, ir jātiek galā. Dzīvoju netālu no Jūrmalas parka, tāpēc viena no iespējām ir iet paskriet vai pastaigāties gar jūras krastu. Tas citreiz notiek vēlu naktī, bet skriešana man patīk un palīdz. Bija tādas dienas, kad es savu bērnu trīs dienas pēc kārtas neredzēju tāpēc, ka, man aizejot un atnākot, viņš guļ. Tagad man ir problēmas ar kāju, nevaru vairs pilnvērtīgi skriet, bet uz ārstu ir jāgaida pusgads.

27. septembrī jūs ievēlēja par Liepājas Universitātes Senāta priekšsēdētāju. Esat jaunākais Senāta priekšsēdētājs augstskolas vēsturē. Pats izvirzījāt savu kandidatūru šim amatam?
Nē, pats sevi neesmu izvirzījis. Vairākus gadus esmu vadījis Senāta budžeta un attīstības komisiju. Esmu vairākkārt izteicis kritiku valdībai vai ministrei, iestājoties pret atsevišķām iniciatīvām, kā studentu skaita kritērijs utt. Nebaidos paust savu viedokli.


Jā, mans sakāmais brīžiem ir neērts, bet tā ir mana pilsoniskā pozīcija.

Esmu bijis arī opozīcijā. Bet par Senāta priekšsēdētāju nebiju plānojis kļūt. Mani, protams, pirms tam uzrunāja, bet tas notika īsu brīdi pirms. Kad notika balsošana, balsojums nebija par mani, bet tā bija attieksmes paušana. Paldies kolektīvam, jo tas nozīmē, ka viņi uzticas manām zināšanām, profesionalitātei un pieredzei.

Jā, taisnība, esmu jaunākais direktors, jaunākais Senāta priekšsēdētājs, jaunākais doktors, jaunākais profesors, bet nevajag noniecināt manu pieredzi – kopš 2006. gada, kad sāku studēt, esmu bijis Senātā, redzējis, kā tiek pieņemti lēmumi.
 
Kāda ir jūsu vīzija par Liepājas Universitātes nākotni tagad, kad tai piešķirts lietišķo zinātņu universitātes statuss?
Reformu procesi nav beigušies, un mēs neesam droši par to, kas mēs būsim. Ir vairāki jautājumi, kuri mums nav skaidri, piemēram, finansējums. Visai bieži Saeima un attiecīgās komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašerādens nāk klajā ar savdabīgām iniciatīvām. Domāju, ka mums mazāk ir jādomā par statusu, mums vairāk ir jādomā par kvalitāti un saturu. Šis statuss aktualizē arī finanšu jautājumus, tas arī ierobežo darbību, ja tipoloģija ir zemāka, tad nevar īstenot pilna cikla programmas un attīstīties vairākos virzienos. Mums ir jātiek galā ar vismaz diviem līdz trim virzieniem un jāsaprot, kurp ejam. Var jau, protams, tīksmināties pašapmierinātībā, ka "mums ir ļoti labs humanitārais virziens". Mēs to varam propagandēt, cik ilgi vēlamies, bet

Universitātes attīstība nevar balstīties tikai uz humanitāro virzienu un jauno mediju mākslu.

Ir labi, ka šis virziens ir dabūjis starptautiskajā izvērtējumā trijnieku, salīdzinoši augstu vērtējumu. Bet tas nenozīmē, ka augstskolas attīstība ir tikai tajā virzienā. Fokusam ir jābūt balstītam uz līdzsvarotu pieeju, un, pirms mēs runājam par saturu, būtu jāveic funkcionālais audits. Ir jāsaprot, kas mums ir par daudz, kas – par maz, kuras programmas nav rentablas. Ja programmas nav rentablas, tad mums no tām, iespējams, ir jāatsakās.

Liepājas Universitātei ir jāatrod savs fokuss, ir jāpārskata pilnīgi visa kārtība. Mūsu darbībai, sākot no akadēmiskā personāla, vispārējā personāla, ir jābūt balstītam uz rezultatīvajiem rādītājiem, pēc kā mūs vērtē. Jādomā par darba samaksas modeļa maiņu, lai kolektīvs būtu motivētāks strādāt. Ir jāveido normāls, civilizēts studentu serviss. Tas viss ir jāpārskata un jādomā soli uz priekšu, ne tikai skatoties uz valsts mērķdotācijām, ir jādara viss, lai palielinātu ieņēmumus, piedāvājot maksas pakalpojumus, piemēram, mūžizglītību, dažādus kursus. Citi tā pelna naudu, bet mēs ne, jo mums nav biznesa domāšanas.
 
Kas jūs savulaik pamudināja izvēlēties Liepājas Universitāti (toreiz Liepājas Pedagoģisko institūtu) savām studijām?

Esmu liepājnieks no galvas līdz kājām, un tur nebija divu domu. Citu augstskolu iespējas neesmu apsvēris, lai gan taisnības labad jāsaka, ka studijas formāli man ir bijušas Liepājas Universitātē, bet liela daļa bija arī Latvijas Universitātē. Toreiz bakalaura programmā tika iesaistīti mācībspēki no Vēstures un filozofijas fakultātes. Kādu laiku maģistratūrā vēsturi pastudēju Daugavpils Universitātē, bet neesmu to pabeidzis, varbūt vēlāk. Esmu bijis arī vairākās augstskolās kā akreditācijas eksperts.

Kuras programmas Liepājas Universitātē ir unikālas?
Mums ir vairākas unikālas programmas, tai skaitā humanitārajā virzienā. Ir arī augsts pieprasījums pedagoģijā, tomēr valsts ir ierobežojusi to, kādus pedagogus gatavojam. Piemēram, vēstures skolotājus diemžēl Liepājas Universitātē vairs negatavo – to dara Latvijas Universitāte un Daugavpils Universitāte. Tirgus ir mākslīgi sadalīts, un tas rada sarežģījumus. Protams, var taisīt programmas, bet nebūs valsts dotāciju. Varbūt ir vērts atsevišķos gadījumos uztaisīt programmu un palaist maksas studentus, arī tāda iespēja pastāv.

Vai arī saviem bērniem ieteiksiet studēt Liepājas Universitātē?
Jā, protams. Ja šeit būs tā programma, kas viņus interesē, lai studē. Gribu, lai viņi savas idejas realizē paši, varu ieteikt, varu palīdzēt, bet lēmums būs jāpieņem pašiem. Esmu par to, lai bērni būtu patstāvīgi. Bet nebūs tā, ka viņi brauks uz Rīgu, un es viņiem visu apmaksāšu. Esmu kategoriski pret to. Tas, kas tev dzīvē ir, pašam ir jānopelna. Pats esmu strādājis un mācījies, un tāda ir arī mana politika.


Vecāki var atbalstīt, bet dzīvot uz vecāku rēķina, studējot Rīgā, Liverpūlē vai Briselē, tā nebūs.

 Vai savu turpmāko karjeru plānojat saistīt ar pedagoģiju un Liepājas Universitāti? Varbūt jums ir jauns mērķis atkal būt kādā amatā "jaunākajam", vēlaties stāties pretī jauniem izaicinājumiem?
Neesmu par to domājis, jo tagad man ir jāizdara daudz citu lietu – jāsakārto skola, jāpalīdz Universitātei. Tiešām tagad neesmu domājis par citiem amatiem. Ceru, ka kādreiz tas mans "jaunības" priedēklis atkritīs. Amats amata pēc man arī nav būtisks, jo tas nav kvalitātes rādītājs. Negribu būt cilvēks karjerists, tā dzīvē vienkārši ir sanācis. Man arī jāteic liels paldies sievai, kura ir tik saprotoša. Pieļauju, ka viņai ir grūti. Bet mēs atbalstām viens otru. Man aug pavisam maziņš bērniņš, viņam palika gadiņš, un man ir jāatrod laiks, ko veltīt ģimenei. Nesaku "nē" kaut kādiem izaicinājumiem, bet man ir ģimene. Un arī lēmumu par direktora amatu mēs ar sievu pieņēmām kopīgi, jo algu starpība direktoram un skolotājam nav nemaz tik liela. Ja kādam tā nešķiet, iesaku pastrādāt.


Kāda ir jūsu šābrīža lielākā vēlēšanās?
Aizbraukt ar sievu uz kūrortu. Atpūsties nedēļu bez bērniem, bez telefona, bez datora, bez nekā…


Uzziņa
Pāvels Jurs
Dzimis 1986. gada 1. septembrī Liepājā


Izglītība:
2010. Vēstures un sociālo zinību skolotājs LiepU
2012. Izglītības zinātņu maģistrs LiepU
2016. Pedagoģijas zinātņu doktors LiepU

Profesionālā pieredze:
2006.–2012. "Liepājas jaunatnes centra" direktors
2010.–2020. gadam O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas vēstures skolotājs
No 2020. gada 16. novembra Liepājas 7. vidusskolas direktors
No 2020.gada 21. decembra LiepU profesors
No 2021.gada 27. septembra LiepU Senāta priekšsēdētājs

Precējies, ģimenē aug trīs bērni.