Intervijā portālam Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle par Liepājai un Latvijai svarīgiem jautājumiem.

Kurā virzienā Liepājai vajadzētu skatīties, ko vajadzētu ņemt vērā, domājot par ES naudas piesaisti turpmākajos gados?

Var strīdēties par detaļām, bet domāju, ka kopumā šajā ziņā iestrādes Liepājai ir pareizajā virzienā, arī pieredze uzkrāta. Tas attiecas gan uz energoefektivitātes projektiem publiskajam sektoram, gan uz visu, kas saistās ar ūdenssaimniecības un cieto atkritumu saimniecības sakārtošanu. Tie ir projekti, kas nozīmē līdzekļu ekonomiju daudzu gadu garumā, un to, kas tagad nav vēl izdarīts, var cerēt ar Eiropas naudu paveikt nākamajā plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam.

Šodien (diskusijā par finanšu krīzes pārvarēšanas un stabilizācijas perspektīvām – S.P.) arī guvu labus argumentus sarunai Briselē par Eiropa Komisijas sagatavoto budžeta projektu, kurš ir ne visai labvēlīgs mums, jo Kohēzijas fonda finansējums, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, samazināts par vienu miljardu eiro. Taču tā cīņa vēl priekšā.

Vai Liepājas Speciālajai ekonomiskajai zonai (LSEZ) ir nākotne?

Tiešām neredzu nevienu politisku šķērsli, lai pēc 2017.gada nevarētu pagarināt šās zonas īpašo statusu. Mēs Eiropas Parlamentā reizēm balsojam par tik jocīgiem „glābšanas projektiem” krīzes pārvarēšanai, ka liepājnieku vēlme vēl zināmu laiku uzturēt LSEZ nodokļu režīmu, lai attīstītu ražošanu, ir tikai atbalstāma. Ja šai vēlmei ir kādi juridiski šķēršļi, tad līdz 2017. gadam vēl ir laiks tos novērst.
Domāju, ka LSEZ un Liepājas vadībai jau tagad vajadzētu dot signālu tiem uzņēmējiem, kuri gribētu investēt LSEZ teritorijā, ka viņi droši to var darīt un zonas statusa pagarinājums būs.

Vai ar pilsētas vadītājiem runājāt arī, cik sekmīgi virzās "Liepājas metalurga” rekonstrukcija?

Tikai tik daudz, lai varētu saprast, cik nozīmīgs kopējā eksporta ainā pilsētai ir šis uzņēmums. Izrādās, ļoti nozīmīgs – „Metalurga” produkcija veido gandrīz 40% no Liepājas eksporta.

Diskusijā, kurā šodien piedalījāties tika izteiktas arī ļoti konkrētas vēlmes, piemēram, lai deputāti Briselē iestātos par Baltkrievijas interesēm, jo šī valsts ir nozīmīgs biznesa partneris daudziem vietējiem uzņēmējiem.

Ir jāatšķir divas dažādas lietas – Eiropas Savienībā neviens nesaka: Baltkrievija ir jāizolē kā tirdzniecības partneris. Bet skaidrs, ka neviens Eiropas Savienībā nevar teikt, ka jāatbalsta Lukašenko režīms, un, ja Lukašenko savu iekšpolitisko mērķu labad mēģina sasaistīt pret viņu izteiktus nelabvēlīgus politiskus vērtējumus, kādi, starp citu, būs arī nākotnē, ar aizliegumiem biznesā, tad "bumba” ir Baltkrievijas pusē. Mēs nevaram klanīties un teikt, ka Lukašenko Baltkrievijā visu dara pareizi, lai tikai viņš nesadusmotos un neaizliegtu eksportu Liepājas virzienā.

Atceros "Lido” īpašnieks intervijā gada sākumā ļoti slavēja biznesu Baltkrievijā. Tagad, protams, viss, ko Ķirsons Baltkrievijā radīja, pieder Lukašenko administrācijai. Ja to uzskata par ideālu biznesa modeli, tad šādi domājošiem uzņēmējiem piekrist nevaru.

Ko vispār Eiropas Parlamenta deputāts reāli var palīdzēt savai valstij?

Kā jau šodien diskusijā tika teikts, apmēram puse Latvijas likumdošanas top Eiropas Savienībā.

Vai tā ir labā vai ne tik labā puse?

Tur ir visādas, gan labās, gan sliktās. Tas, kas attiecas uz kultūrpolitiku, valodu, lielāko daļu sociālās politikas, ir mūsu pašu ziņā. Savukārt, kas attiecas uz tirdzniecības, transporta jautājumiem, vides politiku, protams, ir Eiropas kompetencē, un mēs varam to tikai pielāgot savām vajadzībām. Var patikt vai nepatikt zivsaimniecības noteikumi, bet nevar būt tā, ka katrs nu tik brauks un zvejos, cik viņam gribēsies.

No Latvijas mūsu nav daudz, un esam ar dažādiem politiskiem uzskatiem, bet, ja deputāts iepriekš bijis valdībā un parlamentā nokļuvis kā bijušais ministrs ar pieredzi konkrētā jomā, viņam ir cits statuss, un šajā konkrētajā jomā viņš var iekarot zināmu autoritāti. Manā gadījumā tas ir transports un finanses, kur varu lobēt Latvijas intereses. Protams, labāk, ja to dara Baltijas valstu kontekstā, tad atbalsts ir plašāks. Tikko, oktobra vidū, Eiropas Komisijā pēc ļoti grūtām cīņām un sadarbojoties ar igauņu transporta komisāru Kallasa kungu panācām, ka tā sauktais "Rail Baltic” jeb ātrvilciena projekts, kas nozīmē sliežu pārbūvi un pavisam citu ātrumu, saņems Eiropas finansējumu 50% apmērā.

Nav jēgas skriet ar galvu sienā tajos gadījumos, kur mēs neko vienalga nepanāksim, bet tur, kur ir iespējas izdarīt ko labu Latvijai, jāpieliek visi spēki.

Budžeta veidošana, budžeta konsolidācija satrauc visus Latvijas iedzīvotājus. Par to tika runāts arī diskusijā. Cik daudz pārzināt un vai varat komentēt šos jautājumus?

Lai gan Nacionālā apvienība atkal ir valdībā, informācija, ko saņemam caur mūsu ministriem, ir ļoti limitēta. Pastāv vienošanās, kamēr nav pilnīgi skaidrs konkrēts budžeta ietvars, nekomunicēt pārāk daudz ar partijas biedriem. Varbūt, ka tā arī ir pareiza taktika no Dombrovska puses.

Cik zinu, valdības pozīcija ir diezgan skaidra, bet šobrīd vēl nav zināma aizdevēju attieksme. Man pašam šķita, ka nodokļu politikā varēja izdarīt vairāk, lai arī lieli manevri tur nebija iespējami. Skatoties, ko dara citas valstis, veidojot savus budžetus, redzams, ka tur nodokļus cenšas padarīt taisnīgākus. Piemēram, Itālijā, Francijā, Vācijā, Lielbritānijā jau ir pieņemti nākamā gada budžeta ietvari, un visur ir izmaiņas nodokļu politikā. Pamatā ar lielākiem nodokļiem apliek augstus ienākumus gūstošus cilvēkus – tie, kuri pie noteikta sliekšņa saņem vairāk, maksā. Otra iespēja, kas bija arī mana ideja un ko neieviesa – krīzes laikā uz diviem gadiem lielie uzņēmumi ar lielu peļņu maksā lielāku procentu likmi. Trešā iespēja – nekustamā īpašuma nodoklis, ko arī daudzas valstis izmanto. Jāatvieglo slogs uzņēmējiem un vairāk jāliek maksāt tiem, kuri nodarbojas ar spekulatīvām darbībām.

Progresivitātes un solidaritātes principi valstij grūtā laikā tiek ievēroti praktiski visur. Savukārt mazāk pelnošie saņem lielākus atvieglojumus, lai viņiem maciņā paliktu vairāk. Arī mums bija iespējas atslābināt ar nodarbinātību saistītos nodokļus, veicinot uzņēmējdarbību un mazāku atalgojumu saņemošiem cilvēkiem atstājot vairāk kabatā. Varbūt pietrūka laika.

Taču diemžēl Latvijas iedzīvotāju labklājība nākamajā gadā mazāk atkarīga no tā, kā rīkosies Latvijas valdība, nekā no tā, kā beigsies finanšu krīze Itālijā, Grieķijā un Eiropā kopumā. Ja tur nepirks mūsu eksportējamo preci, būs daudz lielākas nepatikšanas, nekā, ja nekonsolidēsim kādus miljonus vienā vai otrā sadaļā.

Vai jūsuprāt Zaļo un zemnieku savienībai ir ietekme valdībā, un ja ir, tad cik lielā mērā?

Formāli nevajadzētu būt, bet domāju, kaut kādā līmenī tāda ir. Vērosim. Viens no indikatoriem būs, cik lielas izmaiņas notiks, piemēram, Satiksmes ministrijas sistēmā.

Kādu nākotni paredzat Nacionālajai apvienībai?

Šis ir izšķirošs brīdis. Apvienojoties diviem spēkiem un Saeimā klāt pienākot arī vairākiem jauniem cilvēkiem, man ir cerība, ka apvienība var kļūt par nacionāli konservatīvu partiju.
Skaidrs, ka „Visu Latvijai!-TB/LNNK” bija dažādas saknes, pieredze un uzskati par partijas nākotni. Joprojām esmu optimists, un mani ļoti gandarī tas, ka iekļuvām valdībā. Tas ļauj partijai kļūt par nopietnu politisku spēku, kas var pieņemt lēmumus un būt atbildīgs, nevis tikai vienmēr populārs, sēžot opozīcijā.

Laiks rādīs, vai nebūšu kļūdījies. Es savukārt Eiropas Savienībā un sadarbībā ar mūsu partnerpartijām Eiropā darīšu visu, ko vien var, lai šis partijas tēls tāds arī būtu.

Tas nozīmē, ka arī pats būsiet aktīvs?

Jā, tikai nevaru normāli piedalīties partijas vadībā laikā, kad apvienībai ir darbs gan valdībā, gan Saeimā. To vienkārši šobrīd nevaru savienot.

Katram jādara savs darbs.