Saruna ar video operatoru Robertu Vītolu, liepājnieku, kurš devās uz Indiju, lai piecās nedēļās uzņemtu dokumentālo filmu par šo valsti, kura tiks prezentēta jau rudenī.

Kas šis bija par projektu?
Veidojām ceļojuma piedzīvojuma filmu. Šobrīd tās nosaukums ir "Ar tuk – tukiem pa Indiju," bet montēšanas procesā tas droši vien mainīsies. "Tuk – tuki" oriģināli ir taizemiešu trīsriteņu auto apzīmējums, Indijā viņus sauc par "Autorikšām". Galvenā ideja bija izzināt Indiju ne standarta tūrista ceļos, redzēt valsts dažādību. Paskatīties kā ir ar "Tuk – tukiem" nobraukt lielu distanci, jo legāli Indijā to darīt nedrīkst. Vietējie teica, ka mēs neesam normāli un neticēja, ka kaut ko tādu iespējams izdarīt. Ar "tuk – tukiem " nav ieteicams braukt ārpus lielajām pilsētām, jo šie transportlīdzekļi ir veidoti kā pilsētas braucamie. Tas arī nav pats drošākais pārvietošanās līdzeklis un nespēj attīstīt lielu ātrumu. Tomēr piecās nedēļās kopā nobraucām 4000 kilometrus.

Kā tiki iesaistīts projektā?
Raimonds Šūpulnieks, kas ir piedzivojumi.lv vadītājs, piedāvāja iesaistīties. Ar viņu jau iepriekš esmu sadarbojies. Daudz nedomāju un piekritu. Tikai vēlāk sapratu, ko nozīmē aizbraukt piecas nedēļas prom no mājām, atstājot visu aiz muguras. Tā ir jauna pieredze, tāpēc arī aizbraucu uzņemt filmu, kas, starp citu, tiks prezentēta rudenī. Datums vēl nav noteikts, bet pirmizrāde būs Rīgā. Mēģināšu filmu atvest arī uz Liepāju.
Kopā  braucām divas komandas, pirmā grupa un otrā grupa, tieši kā filmas veidotāji. Pirmā grupa brauca līdz vienam galam, un otra brauca atpakaļ. Kopīgo skaitu, gan nepateikšu, bet vienā grupā, ja nemaldos bija astoņi cilvēki.

Kā notiek sagatavošanās šādam braucienam?
Sākumā ir jāsaprot, kas būs jāfilmē, tad morāli jānobriest, un pats sarežģītākais ir visu iepakot somās.  No savām mantām ļoti maz ņēmu, pat dvielis nebija līdzi. Viss kompakti jāsapako, lai vari ērti pārvietoties. Katru rītu cēlāmies sešos, un sākās ar to, ka visu pārpakojām…

Ceļojums nav medus maize, jo braukt pa Indijas ceļiem, tas ir stress.  Viņi brauc kā trakie.  Vienā brīdi man vajadzēja restartēties. Tad es mazliet padzīvojos pie pludmales, un biju gatavs doties tālāk. Jā, sākumā bija grūti, jo pat ēšana bija citādāka. Un visa tā uzmanība, vēlme ar mums fotografēties… Tajā brīdī sapratām, kā ir būt slavenībai. No visiem braucieniem šis bija viss grūtākais: tie sadzīves apstākļi, "tuk – tuks"  un bardaks, kādā tur dzīvo. Bet, ja būtu iespēja, noteikti mestos iekšā līdzīgā pasākumā.

Ar kādām grūtībām saskārāties?
Vienīgās grūtības bija, ka "tuk – tuki" visu laiku lūza. Pirmajos 2000 kilometros katru dienu domājām, kur apstāties, jo ik pa laikam transportlīdzeklis bija jālabo.  Ja braucamais salūza kādā mazā ciematiņā, apkārt saradās vairāki simti cilvēku, un visiem bija liela interese par mums.  Sākumā bija nelielas bailes, ka mūs varētu apzagt, bet viņi bija tikai ļoti ziņkārīgi un  vienkārši apmierināja savu  interesi. Divu nedēļu laikā sapratu, ka angliski ar indiešiem nav jēgas runāt. Es runāju latviski, viņi savā valodā. Tā mēs savā starpā arī runājāmies.

Kā radās ideja braukt uz Indiju, kāpēc tieši šī valsts?
Indija, tāpēc, lai redzētu to bardaku, kas tur valda. Tā nav skaistākā valsts uz pasaules, tur ir baisā nekārtība, un tieši bardaks ir tas pats labākais, interesantākais. Tā trakā satiksme, dzīvošana lielā burzmā, un kā viņi to visu pārvalda. Tas arī piesaistīja. Braucot uz turieni, man nebija nekādas priekšnojautas, ko gaidīt. Vienīgais, ko biju redzējis, bija filma "Graustu miljonārs".

Indija nav tā vieta, uz kurieni būtu gribējis aizbraukt, ja nebūtu šī projekta. Protams, nekad nesaki nekad. Indija man bija kā tāds tukšais caurums, es par to neko nezināju. Pazīstu dažus Eiropas indiešu, kas ir normāli čaļi, bet citādi man tiešām par šo valsti nebija nekāda priekšstata.

Kāda bija dzīvošana Indijā?
Dažāda. Bija naktis, kad palikām ļoti sliktos hoteļos, citas naktsmītnes bija labākas. Vienu reizi vēlējāmies nakšņot ārā piekarināmajos guļammaisos, bet par mums bija tik liela interese no vietējo puses, ka gulēšana izvērtās par bīstamu pasākumu.

Daudz plānot uz priekšu  nevarējām, jo nezinājām, cik tālu izdosies aizbraukt. Mums arī nebija konkrēti objekti vai vietas, kuras vajadzēja apskatīt. Vienkārši braucām un skatījāmies. Šis ceļojums man deva vajadzīgo piedzīvojuma devu.
Kad iešu cauri visam uzņemtajam materiālam, būs sajūta, ka joprojām esmu Indijā. Starp citu, dronu, kuru mēs izmantojām, Indijā nemaz nedrīkst lietot, bet mēs to tomēr nelegāli lidinājām, lai iegūtu labākus kadrus.

Kā izlēmāt, ko filmēsiet?
Vietējos filmējām visu laiku. Nekas nebija sarunāts, braucām un, ja bija kādi notikumi, tos uzņēmām. Trāpījāmies arī uz spilgtiem, interesantiem cilvēkiem.  Man patīk, ka apkārt ir pilnīgs haoss, un varam darīt spontānas lietas.  Tāpēc arī šādai avantūrai piekritu.

Dienā, mēģinājām nobraukt 200 kilomtrus ar vidējo ātrumu 40 km/h, un, ja pa ceļam vajadzēja vairāk filmēt, tad braucienu pakārtojām tam. Galvenais bija, lai paredzēto distanci varam nobraukt, pārējais viss notika organiski, lai tas nav teātris, jo tā ir dokumentālā filma nevis iestudējums.

Kādi vēl iespaidi?
Biju pārsteigts, ka islamticīgie, ir lielākā valsts populācija. Ļoti bieži domājām, kā viņi savā starpā sadzīvo? Tik dažāda kultūra! Biju tik ļoti pārsteigts, ka sievietes tur principā ir nekas. Viņas nekur nepiedalās. Indijā  vēl joprojām darbojas  kastu sistēma. Lielajās pilsētās tā izpaužas mazliet mazāk, taču ārpus lielpilsētām kastu ssistēmas ietekme ir spēcīga.