Šoruden aprit 110 gadi, kopš apstājās celtnieku rosība tobrīd vienā no lielākajiem būvlaukumiem Vecliepājā, Aleksandra III pareizticīgo katedrāles celtniecībā, divdesmitā gadsimta sākumā.

1903. gada augustā, klātesot pašam caram Nikolajam II, atklāja Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāli. Lai gan arī pilsētas centrā jau bija trīs pareizticīgo Dievnami, tie tomēr bija nelieli un vairs neatbilda esošajam šīs konfesijas draudžu locekļu skaitam. Un vēl viens aspekts: Krievijas impērijā valdošā oficiālā pareizticība pēc savas būtības prasīja jebkurā, it sevišķi mazāk krieviskā vidē, apliecināties ar bagātu, lielu un obligāti centrā eksponētu pareizticīgo baznīcu. Ar Sv. Nikolaja Jūras katedrāles uzcelšanu šāds uzstādījums it kā būtu realizēts. Taču Kara osta bija patāla un slēgta militāra teritorija. Lielā, luteriskā un katoliskā Liepāja turpināja savu dzīvi it kā vizuāli nemaz nebūtu Krievijas cara valstī.

Ik pa laikam, pakļaujoties Jelgavā prezidējošajam gubernatora Nabokova aizrādījumiem, pilsētas domē tika ierosināts jautājums par lielas pareizticīgo baznīcas celtniecību, taču piedāvātais Kārļa kalns (tagad Jāņa Čakstes laukums) vai Hagedorna un Skolas ielas stūris (tagad Liepājas teātra vieta) tā īsti neatbilda valsts reliģijas simbolam. Netrūka arī pa kuriozam – 1906. gadā, piemēram, vācu domnieki baznīcas vietai piedāvāja... Apšu un Dārza ielas kazarmu rajonu pie Jaunā cietuma, kur agrāk bijusi atkritumu izgāztuve. Atkārtoti 1908. gadā apspriežot iedomātās baznīcas vietu tagadējā Čakstes laukuma dienvidu malā, luterticīgie domnieki aizrādīja par teritorijas neatbilstību tādam svētam mērķim. Tur apkārt esošajiem kazarmu iemītniekiem bija iekārtotas zaldātu atejas. Tas, domniekuprāt, uz ilgiem gadiem zaimos (осквернить) šo krietno lietu.

1911. gada 22. martā Liepājā ieradās Kurzemes gubernators S. V. Nabokovs. Viņa visaugstlabdzimtība baznīcas celtniecības komitejai darīja zināmu, ka Liepājas dome ir izdalījusi zemes gabalu, bijušo vingrošanas un landtenisa sportu laukumu aiz baterijas Nr. 6 (tagad Kūrmājas prospekts 28 un 30). Tajā pašā sēdē gubernators arī paziņoja, ka Aleksandra III piemiņas baznīcas-pieminekļa projekts ir apstiprināts Pēterburgā, ka tas ir ticis piedāvāts ārpus izsludinātā konkursa un to iesniedzis Pēterburgas civilinženieris, arhitekts Stepans Samoilovičs Kričinskis (1874-1923). Gubernators vēl piebilda, ka visi vienbalsīgi atzinuši profesora projektu par "vispiemērotāko krievu stila baznīcu-pieminekli nelaiķim caram Aleksandram III". 

Aleksandra III pareizticīgo katedrāles makets.

Liepājas Katedrāles celtniecības tāme bija 0,62 miljoni rubļu (pareizticīgo Jūras katedrāles izmaksas bija 0,53 miljoni). Daļu no līdzekļiem ieguva ziedojumos. Piemēram 79 tūkstošus rubļu ziedoja Nikolajs II personīgi.  Ap 200 tūkstoši rubļu bija kā aizņēmums no krievu valsts finanšu ministrijas.

1913. gada martā sākās pirmie Katedrāles celtniecības darbi. Katedrāles pamatakmens ar krusta ceļa gājienu tika ielikts 30. augustā, kad celtnes sienas jau slējās vairāku aršīnu augstumā. No visai tālām Krievijas guberņām, kā Saratovas, Penzas un pat Vologdas Liepājā ieradās mūrnieku un namdaru arteļu amatnieki, kas līdz maija beigām bija izrakuši ap 2,5 tūkstošu kubikasu būvbedri Dievnama pagrabiem un fundamentam.  Tik svarīgā objekta celtniecību uzraudzīja bijušais cietokšņa inženieris – kapteinis Aleksejs Židkovs (1859-1932).

Kā izsludinātais darbu mazāksolītājs konkursā uzvarēja mūrnieku un apmetēju būvuzņemējs Aleksejs Volkovskis un apakšuzņēmējs Semjons Kļepeņins (1855-1929) Ar galveno būvnieku gan misējās – iepriekšējā, 1912. gadā, nosolītie darbi izrādījās neizpildāmi un Volkovskis septembrī atlaida visus strādniekus, jo "pie tagadējām cenām vairs nevarot turēt darbus". Būvkomisijai, kurā bija ievēlēti arī pilsētas galva Volgemūts un vietnieks Breikšs, nācās steidzīgi pierunāt W. Rīgi par galveno uzņēmēju – par lielāku, gubernatora ierosinātu summu.   

Līdz 1913. gada novembrim, kad uz ziemu darbus apturēja, Aleksandra III piemiņas baznīcas aprises bija skaidri redzamas. Galvenajam tornim jau veidoja kupola pamatni, pie Korsakēviča (tagad Sporta) ielas pusē bija iesākta mācītājmāja ar baznīcskolu.

Katedrāles celtniecību regulāri manifestēja objekta foto dokumentēšana. Visai bieži šīs fotogrāfijas varēja pret ziedojumu nopirkt pie Liepājas-Romnu dzelzceļa pasažieru konduktoriem.

1913. gada 10. jūlijs. Kreisā pusē ar spieķi – A. Židkovs.

1913. gada 11. novembris. S. Kļepeņins. Skumja ainava uz nepabeigtās katedrāles un atdziestošās Baltijas jūras fona.

Pēdējos katedrāles mūrus saspridzināja 1956. gadā. Ap 1956. gadu Tosmares kara kuģu rūpnīca tur uzsāka dzīvojamo māju celtniecību.

Par arhitektu Stepanu Samoiloviču Kričinski (1874, Viļņa  – 1923, Ļeņingrada)

Mācījies Pēterburgas mākslas akadēmijā par civilbūvju arhitektu. Viņam pieder vairāk nekā 100 dzīvojamo, sabiedrisko un sakrālo celtņu realizētie projekti Viļņā, Maskavā, Samārā, Irkutskā, Krasnodarā un Pēterburgā.  Kričinskis esot dziļi pārdzīvojis, kā liktenis izrīkojies ar viņa gara darbu – Liepājas katedrāli. Taču Liktenis arī saudzējis talantīgo arhitektūras profesoru – viņa vairs nebija zem šīs saules, kad 1932. gadā tika uzspridzināts Kričinska mīļākais gara darbs – Palestīnas biedrības pareizticīgo baznīca Ļeņingradā.

Paldies Novgorodas vecticībnieku draudzes mācītājam Aleksandram Pankratovam par sadarbību publikācijas sagatavošanā.