Publicitātes foto


Cilvēka pieredze ir sarežģīta domu, emociju un sajūtu mijiedarbība, kas bieži nosaka mūsu pasaules uztveri. No prieka brīžiem līdz trauksmes epizodēm, mūsu prāts nepārtraukti ģenerē domas un izjūtas, kas var būtiski ietekmēt mūsu dzīvi. Tomēr dziļa izpratne rodas tad, kad mēs atzīstam, ka mēs neesam tikai šo domu un emociju kopsumma, bet mēs esam to novērotāji.

Ņemiet par piemēru, debesu un garām plūstošo mākoņu analoģiju. Debesis paliek nemainīgas un plašas, kamēr mākoņi dreifē, dažreiz tumši un vētraini, citreiz gaiši un mierīgi. Šajā salīdzinājumā debesis atspoguļo mūsu patieso dabu – mūsu daļu, kas bez pieķeršanās vai sprieduma novēro pārejošas domas un emocijas, kas ir līdzīgas pārejošiem, dažādajiem mākoņiem. Atzīt sevi kā novērotāju nenozīmē noliegt domu un emociju nozīmi. Tas nozīmē mainīt perspektīvu – atkāpties, lai redzētu prāta svārstības, nevis pilnībā prātā sapīties. Šī perspektīvas maiņa paver sevis labāku apzināšanos un palīdz iegūt labāku kontroli pār dzīvi. Vairāk par sevis apzināšanos un iepazīšanu aplūko šeit.

Novērotāja lomas pieņemšana ļauj mums:

Izkopt apzinātību: Vērojot savas domas un emocijas, mēs vairāk apzināmies to būtību un modeļus. Apzinātības prakse ļauj mums atpazīt šīs "parādības", nevis ļaut, lai tās mūs ievelk dziļāk bezdibenī. Šī apziņa dod mums iespēju atbildēt, nevis reaģēt, veicinot dziļāku izpratni par mūsu iekšējo pasauli.

Atdalīties no identifikācijas: mēs bieži savijam savu identitāti ar savām domām un emocijām. Apzinoties, ka esam nošķirti no tām, mēs atbrīvojamies no pašu uzliktiem ierobežojumiem. Tas veicina plašāku skatījumu uz mūsu pieredzi, veicinot noturību un pielāgošanās spēju.

Veicināt emocionālo regulējumu: domu un emociju novērošana nodrošina skatu punktu, no kura mēs varam regulēt to, kā reāģejam. Tas palīdz orientēties sarežģītās situācijās ar mierīgāku prātu, ļaujot saprātīgāk un līdzjūtīgāk atbildēt notiekošajam.

Uzlabot līdzjūtību pret sevi: iejūtoties novērotāja lomā, rodas līdzjūtība pret sevi. Tas ļauj maigi atzīt, ka domas un emocijas, pat ja tās ir intensīvas vai satraucošas, ir dabiska cilvēka pieredzes daļa. Šī atziņa veicina līdzjūtību un laipnību pret sevi.

Veicina personīgo izaugsmi: domu un emociju vērošana paver ceļu personīgai izaugsmei. Atdaloties no vēlmes visu pārvaldīt, mēs iegūstam brīvību attīstīties, mācīties un pielāgoties. Tas paver durvis pašrefleksijai, kas rezultējas personības attīstībā un labākā pašizpratnē.

Ir svarīgi atzīt, ka šī perspektīva novērot savas emocijas un domas neatbalsta to apspiešanu vai ignorēšanu. Tā vietā tas veicina līdzsvarotu pieeju, atzīstot un izprotot tās, neļaujot tām diktēt mūsu dzīvi.

Mūsu straujajā, modernajā pasaulē uztvert novērotāja lomu varētu šķist sarežģīti. Tomēr daudzas prakses, piemēram, meditācija, rakstīšana un apzinātības vingrinājumi, veicina šo uztveres maiņu. Šīs prakses ļauj mums atkāpties un būt lieciniekiem mūsu domām un emocijām, pakāpeniski stiprinot mūsu spēju novērot bez pieķeršanās.

Saprotot, ka mēs neesam mūsu domas un emocijas, bet to vērotāji, mēs varam orientēties dzīvē ar lielāku viegluma un elastīguma sajūtu. Šīs perspektīvas pieņemšana ļauj mums izmantot pašapziņas spēku, kas noved pie personības izaugsmes, emocionālās regulēšanas un dziļākas iekšējā miera sajūtas.

Vairāk informācijas:

Sertificēta psiholoģe Natālija Dauberga
https://daubergasprakse.lv/