Uzreiz gan jāteic, ka piekrastes zvejnieks Vilnis Brikmanis, divu izklaidei iegādātu "ūdens kamanu" (water sledge) jeb kuģīšu-katamarānu līdzīpašnieks, pavisam nav atmetis zvejošanu, tieši otrādi – tikko no zviedriem nopirkts jauns zvejas kuģis.


Taču tā nu tas ir – šobrīd Vilnis un viņa kompanjons Vladimirs Sizovs stūrē arī divas laivas, kas tajā laikā, kad ar piedzīvojuma kāriem tūristiem vai liepājniekiem nekuģo pa ostas akvatoriju vai jūru, redzamas Tirdzniecības kanālā pie Jahtu ostas steķiem.


Par zivīm, zvejniekiem un jauno biznesa jomu, kurā nu jau vairāki piekrastes zvejnieki iemēģina roku, sarunā ar Vilni Brikmani, sēžot pie galda omulīgajā laivas "Trip History" salonā.


Cik sen jau esat Liepājas piekrastes zvejnieks?
Zvejoju piekrastē jau vairāk nekā divdesmit gadus un esmu zvejnieks trešajā paaudzē.


Un kā pēkšņi radās ideja par "ūdens kamanām"?
Aptuveni pirms diviem gadiem bija tāda situācija, ka Lauku atbalsta dienests, biedrība "Liepājas rajona partnerība" un Zemkopības ministrija zvejniekiem piedāvā programmas uzņēmējdarbības dažādošanai, kurās ir 70% līdzfinansējums, un mēs, izmantojot šo iespēju, nolēmām, ka paralēli ir jāpievēršas kaut kādai tūrisma darbībai.


Taču zvejniecību pavisam neesat atmetis?
Neesmu. Un nevaru, jo arī šī projekta dēļ mums tas ir saistoši. Bet es arī negrasos pamest zvejniecību.


Pastāstiet par zvejošanu – kur zvejojat, ar ko?
Zvejoju ar vienu zvejas laivu jeb kuģi – "Airis". Tas ir 10, 7 metru garš, aprīkots ar zivju meklēšanas iekārtām, navigācijas ierīcēm, tīklu pacelšanas mašīnītēm. Zvejoju Liepājas piekrastē. Pēdējos gadus pamatzveja mums ir pavasarī.

Šobrīd pati ienesīgākā ir grunduļu zveja, lai arī šogad grunduļu bija uz pusi mazāk nekā pērn.

Mencai ir liegums – drīkst būt tikai 10% piezveja. Neesmu specializējies lašu zvejā, bet arī tai ir liegums – drīkst zvejot tikai līdz četrām jūdzēm no krasta, taču tādā seklumā lasis neuzturas, viņš ir dziļumā. Ziemā ir stintes. Tagad, rudenī, mēģināsim ķert vimbas, asarus, bet tas nav pamatienākums, no tā nevar izdzīvot.


Dzirdēts, kad grib ierobežot arī grunduļu zveju, tā kā mēs, piekrastes zvejnieki, sēžam kā uz adatām.


Zviedrija esot sākusi jūrā ielaist miljoniem mencu kāpuru. Vai tas uzlabos situāciju?
Jā, esmu dzirdējis. Domāju, ka tas ir tīri eksperimentāls gājiens, jo līdz šim nebiju dzirdējis par mencām, ir bijuši mēģinājumi laist zušu, storu mazuļus, ezerā ir laisti zandarti.


Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai no tāda kāpura izaugtu menca?
Ja ir normāla barības bāze, kādi četri gadi ir vajadzīgi, lai tāds daudzmaz ņemams izmērs būtu.


Cik mums Liepājā vispār ir palikuši piekrastes zvejnieki?
Nopietnus piekrastes zvejniekus, kam ir rūpnieciskās zvejas licences, precīzi var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Ir azartiskāki zvejnieki, kuri tagad zvejo un kūpina butes, veido pievienoto vērtību zivij. Par lielajiem jūras zvejniekiem nemācēšu pateikt. Ir vairāki īpašnieki, kuriem ir "Baltikas" tipa zvejas traleri, arī lietuviešu zvejas kuģi te bāzējas, bet tā ir "cita virtuve".


Butes nezvejojat?
Šobrīd sāku šūt tīklus bušu zvejai, bet kūpinātava man vēl nav iekārtota.


Kur paliek nozvejotās zivis?
Apaļos jūras grunduļus vairumā nopērk pārpircēji, kuri tās saldē gan briketēs, gan atsevišķi pa vienai zivtiņai, un realizē ārpus Latvijas. Pašiem mums pagaidām šādas iespējas nav.


Par jaunu zvejas kuģi neesat domājis?
Esmu pārdzinis no Zviedrijas vienu zvejas liellaivu – "Golden", jo "Airis" jau ir "noguris" un palietojies. Grasos pārlikt visas atļaujas uz zviedru laivu un turpināt ar to, saskaņojums no Zemkopības ministrijas ir saņemts.


Un kur paliks "Airis"?
Droši vien pārdošu par metāllūžņu tiesu, jo ir jau nokalpojis.


Tūrisma nozares attīstīšanai esat izveidojis jaunu uzņēmumu?
Ne jaunu, bet izveidojām struktūrvienību, SIA "Majoka". Esam divi valdes locekļi – es un Vladimirs Sizovs, un esam pieņēmuši darbā vēl trešo – kapteini Oļegu Stromecu.


Kādi secinājumi pēc pirmajiem mēnešiem – vai izklaides nozare būs ienesīga?
Šis mums ir pirmais gads, maijā kuģīšus-katamarānus nolaidām uz ūdens. Vēl esam eksperimentālā, taustīšanās režīmā un tikai

sākam saprast, kā mums vajadzētu strādāt, kā vajadzētu piesaistīt tūristu, kā informēt par sevi un kā pozicionēt sevi,

lai pilsētas viesi un arī liepājnieki mūs atpazītu.


Esam uzrakstījuši vēl vienu projektu par vēl diviem, mazliet citādākiem kuģīšiem-katamarāniem un piekabi, kurā iespējams šos kuģīšus pārvadāt arī uz citu ūdenstilpni. Tas būs citādāks piedāvājums – sadarbībā ar ēdināšanas uzņēmumiem.


Pikniks uz ūdens?
Jā, un ne tikai, esam svinējuši dzimšanas dienas, izlaidumus, veidojuši foto sesijas kāzām, kā arī vizinājuši cilvēkus ratiņkrēslos, jo pie būvniecības bijām jau ieplānojuši sniegt šādu piedāvājumu un pasūtījām platākas durtiņas, lai varētu uzbraukt uz kuģīša-katamarāna.


Šovasar jūra ļoti nemierīga, vai tas netraucē?
Jūra ir jūra, un viļņi ir viļņi, bet šie kuģīši-katamarāni, lai arī 800 kilogramus viegli, ir diezgan stabili.


Izskatās mazliet pēc Liepājas jaunajiem tramvajiem.
(Smejas) Jā, vienu – "My Story" – esam nokrāsojuši Liepājas karoga sarkanajā un zaļajā krāsā. Otrs – "Trip History" – ir citādāks.


Ar cik cilvēkiem uz klāja esat gatavi izbraukt?
Vismaz diviem. Bet uz klāja ērti var justies 12 personas.


Cik ilgi vēl šogad vizināsiet interesentus?
Septembrī noteikti. Skatīsimies – ja būs labs laiks, varbūt arī oktobrī.


Vairāk braucēju laikam ir saulainās dienās?
Jā, bet kādi 80% ir lietuviešu tūristi, un pēdējās nedēļās esam novērojuši, ka tad, kad ir apmācies un viņi netiek uz jūrmalu, daudzi staigā un meklē, kā pavadīt laiku, un atduras pret kuģīti-katamarānu.


Ilgu laiku izbraukumus pa ostu piedāvāja tikai Viktora Molokanova "Četri vēji", tagad konkurence augusi. Kā sadzīvojat?
Pazīstam viens otru jau ļoti sen – visi esam izbijušie un esošie zvejnieki.


Abas "ūdens kamanas" jeb kuģīši-katamarāni "My Story" un "Trip History". Publicitātes foto.


Vairāk par izbraucieniem ar "My Story" un "Trip History" lasiet "Water Sledge" Facebook kontā, kā arī klātienē Jahtu ostā.