Līdz ar pirmajām sniegpulkstenītēm caur atkal uzsnigušā sniega baltumu mūs sasniedza sēru vēsts: 2021. gada 1. martā rimis Veras Seļivanovas darbīgais mūžs, vēsta Liepājas Universitāte.

Vera Seļivanova (dz. Mužica) dzimusi 1932. gada 10. aprīlī jaunsaimnieku ģimenē Saldus pusē, Pampāļos. Pēc tēva nāves trīs bērnu ģimene paliek mātes apgādībā. Lai cik darbīga un apkaimē cienīta ir māte, tomēr jaunsaimniecības parādu nasta ir par lielu. Pēc īpašumu izūtrupēšanas sākas kalpa bērna gaitas pie vecsaimniekiem – ar aukstiem ganu rītiem, miega badu, trūcīgu uzturu. Arī kara laiks paiet lauku darbos – līdz brīdim, kad, frontei tuvojoties, jādodas bēgļu gaitās. Līdzi paņemtā pārtika vācu varas ieskatā tiek uzskatīta par atbalstu Saldus apkaimes partizāniem: viss tiek konfiscēts, un Veras bērnība beidzas – māte ar trim bērniem tiek iesēdināta vilcienā, kas ceļā uz Liepāju tiek bombardēts, bēgļi tiek pārvietoti kuģī uz Vāciju, bēgļu nometnē – dzīve šķirti no mātes, pēc tam ērkšķainais mājupceļš, kur savas pajumtes vairs nav.


Veras skolas gaitas atsākas Aizputes septiņgadīgajā skolā, kas ar teicamām sekmēm pabeigta 1950. gadā. Skolas direktors sabiedriski aktīvajai jaunietei tūlīt piedāvā pionieru vadītājas darbu. 1954. gadā pabeigta vakara vidusskola. Materiālo grūtību dēļ jāatsakās no jurisprudences studijām, bet teicami nokārtotie iestājeksāmeni Liepājas Pedagoģiskajā institūtā paver turpmāko ceļu pedagoģiskajam darbam. 1958. gadā absolvējot institūtu, iegūta vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas kvalifikācija.


Gadu pēc studijām tiek dibināta ģimene, un 1961. gadā ar vīru un pirmdzimto meitu dzīves ceļš aizved uz Sibīriju. 1968. gadā Vera Seļivanova atgriežas Liepājā – ir skolotāja un 7. skolas direktore, vienlaikus strādājot arī jūrskolā.


Kopš 1969. gada Veras Seļivanovas dzīves gaitas norit akadēmiskajā vidē. Neklātienes aspirantūrā P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē 1975. gadā iegūts filozofijas zinātņu kandidāta grāds. Tagadējās Liepājas Universitātes sienās Vera Seļivanova no stundu pasniedzējas izaug par docenti, ilgu laiku vada Sabiedrisko zinātņu katedru, bet no 1977. līdz 1984. gadam ir Pamatskolas pedagoģijas un metodiku fakultātes dekāne.


Veras Seļivanovas erudīcija, izcilais lektores talants, neizsīkstošais darbīgums, organizējot konferences, veicot saimnieciskās darbības socioloģisko izpēti Liepājas uzņēmumos, organizējot Liepājas Zinātnes biedrības darbu, atzinīgi novērtēts ar pateicībām, tā laika Ministru Padomes un arodbiedrības republikāniskās padomes Goda rakstiem. 1991. gadā Vera Seļivanova pensionējas, bet nezūd saikne ar augstskolu, tās senioru darbību.


Katram no mums ir savas atmiņas par kolēģi, katram docentes studentam – savi atmiņu pavedieni, arī Mūzikas skolas audzēkņiem, kuri pēc Veras Seļivanovas augstskolas darba gaitu beigām klausījās viņas lekcijas, tāpat tiem interesentiem, kam līdz mūža izskaņai nenogurstoši mācīta latviešu valoda.


Palu ūdeņi aiznes gadus, kuri plūdīs Mūžības upē, kamēr būs kāds, kam dārgas atmiņas par kopā vadīto laiku.


Līdzjūtība tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, studentiem.