(Turpinājums. Sākums ŠEIT)
Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.
***
18. gadsimta Eiropas garīgie strāvojumi atblāzmojās arī pirmā Liepājas grāmatu tirdzniecības un izdevējdarbības uzņēmumā "Lagarde und Friedrich, zu Berlin und Libau", kas uzsāka darbību 1785. gada 15. jūnijā Liepājā. Sešus gadus, līdz 1791. gada aprīlim, to vadīja divi Kēnigsbergas intelektuālo aprindu pārstāvji – Fransuā Teodors Lagards (Lagarde) un Johans Daniels Frīdrihs (Friedrich). Lagards, pēc izcelsmes francūzis, orientējās galvenokārt uz franču literatūras un zinātnes sasniegumu popularizēšanu, savukārt Frīdriham bija svarīga vācu, sevišķi Kēnigsbergas, un vēlāk arī Kurzemes filozofijas un literatūras izplatīšana. Uzņēmuma darbībā bija vērojama savam laikam raksturīgā franču un vācu kultūras mijiedarbība, centieni sniegt lasītājiem vērtīgu, izglītojošu lasāmvielu. Arī toreiz šo vēlmi nebija vienkārši īstenot – bija nepieciešamas lielas investīcijas, ko nevarēja atpelnīt, turklāt gan izdevējdarbībā, gan grāmatu tirdzniecībā bija jāmēģina manevrēt mainīgajos politiskos apstākļos, pielāgoties cenzūras prasībām un tikt galā ar citiem ierobežojumiem.
Lagards bija dzimis Kēnigsbergā hugenotu (franču protestantu) ģimenē 1756. gadā. Pēc skolas gaitām Kēnigsbergas Altštates ģimnāzijā, viņš tika pieņemts darbā par veikalnieka mācekli Kēnigsbergā un pēcāk turpināja strādāt šai jomā Berlīnē. Lai arī pilnvērtīgas izglītības jauneklim trūka (viņš apguva gan grieķu, gan latīņu valodu, taču palika bez vācu valodas zināšanām), Berlīnē, kas bija viņa vecāku dzimtā pilsēta, viņš uzkrāja vairāku gadu pieredzi, strādājot francūža Etjēna de Burdo (de Bourdeaux) grāmatbodē. Šis darbs Lagardam sniedza ne vien pieredzi, bet ļāva uzkrāt arī finanšu līdzekļus, lai uzsāktu patstāvīgu grāmatu tirgotāja darbību. 1782. gadā viņš lūdza grāmatu izdošanas un pārdošanas privilēģiju, – 1783. gada 6. martā viņš saņēma oficiālu atļauju brīvai franču grāmatu tirdzniecībai un izdevējdarbībai visās nozarēs. Savas patstāvīgās darbības sākumā viņš pārsvarā piedāvāja reliģisko literatūru, t.sk. sprediķus.
Lagards bija cilvēks ar plašu vērienu, lielām ambīcijām, kuram bija sakari ar izdevējiem, sākot no Parīzes, Berlīnes līdz pat Kurzemei (Jelgavai). Izveidodams kopuzņēmumu ar Frīdrihu, Lagards vēlējās paplašināt un nostiprināt savu ietekmi Kurzemē, kas solīja jaunas iespējas. Par uzņēmuma darbības vietu tika izraudzīta Liepāja, kas atradās pusceļā starp Kēnigsbergu un Rīgu un ļāva ērti sasniegt arī citas Kurzemes pilsētas.
Kurzemes mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda sešu sprediķu grāmatas,
izdotas Liepājā un Berlīnē, Lagarda un Frīdriha apgādā 1788. gadā,
titullapa.
1753. gadā dzimušais Frīdrihs grāmattirgošanas gudrības bija apguvis Kēnigsbergā pie Johana Jakoba Kantera, kur iepazinās arī ar pilsētas ievērojamākajiem intelektuāļiem, tostarp, jau iepriekš pieminēto Johanu Georgu Hāmani un Imanuelu Kantu. Taču uzņēmumam, kurā Frīdrihs strādāja, draudēja bankrots un jaunajam grāmattirgotājam vajadzēja izšķirties par tālāko dzīves ceļu. 1784. gada augustā viņš devās uz Berlīni, kur nokļuva dedzīgu apgaismības darbinieku pulkā, šeit viņš iepazinās ar Lagardu. Atgriežoties mājās, Frīdrihs nolēma doties uz Kurzemi, Liepāju, veiksmes meklējumos. Vasaras sākumā nodibinātā kopuzņēmuma pamats bija jau agrāk iegūtās Lagarda privilēģijas uz franču grāmatu tirdzniecību un izdevējdarbību. Savukārt Frīdriham bija sakari ar Kēnigsbergas intelektuālajām aprindām un zināšanas par vācu kultūru, tādēļ viņš varēja parūpēties par kvalitatīviem franču autoru darbu tulkojumiem vācu valodā.
Uzņēmums deva iespēju paplašināt Lagardam savu ietekmi vācu kultūras telpā un sadarboties ar jaunu autoru loku. Šajos gados tika laisti klajā 60 izdevumi, gan filozofijā, gan dabaszinātnēs un reliģijā, protams, arī daiļliteratūrā, no kuriem daži glabājas Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā (sk. attēlus). Redzamākais sasniegums bija Kanta "Spriestspējas kritika" (1790). Lagards uz to ieguva izdevēja tiesības tādēļ, ka viņsaulē bija devies Kanta līdzšinējais izdevējs, rīdzinieks Johans Frīdrihs Hartknohs. Kanta darbs nokļuva Lagarda izdevniecības piedāvājuma augšgalā. Taču Lagarda izdevniecības profilu drīzāk pārstāvēja franču erudīta un rakstnieka Žana Žaka Bartelemē daiļdarbs par antīko pasauli "Jaunā Anaharsis ceļojums pa Grieķiju", kas tolaik bija ļoti populārs. Parīzē tas bija izdots divkārt un Lagards vēlējās šo literāro darbu piedāvāt vācu lasītājiem. Lagards lielu uzmanību pievērsa arī akadēmiskiem izdevumiem matemātikā, dabaszinātnēs, franču hugenotu darbu izdošanai. Beletristika nāca klajā retumis, jo Lagardam pietrūka nepieciešamās vācu valodas prasmes un līdz ar to – spējas izvērtēt daiļdarbu kvalitāti.
1791. gada pavasarī notikusī uzņēmuma sadalīšanās bija izskaidrojama ar abu īpašnieku atšķirīgajām interesēm. Lagards par savu galveno virzienu izvēlējās izdevējdarbību, Frīdriha organizētā grāmattirdzniecība Liepājā viņam nešķita perspektīva. Tādēļ, uzņēmumu sadalot, Frīdrihs paturēja sortimenta tirdzniecību Liepājā, bet Lagards turpināja izdevējdarbību Berlīnē, gandrīz pilnībā zaudējot saikni ar Kurzemi. Dzīves beigu posmā (kopš 1810. gada) Lagarda izdevējdarbība savu vērienu bija zaudējusi, viņš devās mūžībā 1824. gadā.
Pēc uzņēmuma sadalīšanās Frīdrihs turpināja grāmatu tirdzniecību, turklāt izdeva arī vairākas grāmatas. Zināmu finansiālo stabilitāti viņam nodrošināja laulības ar turīga liepājnieka – ārsta Gotharda Vilhelma Gurbanda (1736–1818) meitu. Tomēr ziņas par Frīdriha uzņēmuma darbību pēc 1792. gada kļūst arvien trūcīgākas, līdz 1798. gadā izsīkst pavisam. Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai 1795. gadā grāmatu cenzūra kļuva arvien stingrāka, tādēļ Frīdriha uzņēmuma pilnvērtīga darbība vairs nebija iespējama. Frīdrihs gan kādu laiku vēl dzīvoja Liepājā, tomēr 1812. gadā atgriezās Kēnigsbergā. Zināms, ka viņa grāmatveikals slēgts laikposmā no 1813. līdz 1815. gadam. Sirmais grāmattirgotājs miris 1826. gadā, atstādams aiz sevis diezgan kuplu ģimeni. Viņa dzimta turpinājusi dzīt saknes Liepājā.
(Turpmāk vēl)
Publikācijas tapšanā izmantotie raksti Heinz Ischreyt, "Zwischen Paris und Mitau: die Geschichte der Verlag-sbuchhandlung Lagarde und Friedrich". [s.n.], 1972; Uwe Hentschel, "Aus mir wird niemahls ein gelehrter Buchhändler". Der Berliner Verleger François Théodore de Lagarde (1756-1824). In: Leipziger Jahrbuch zur Buchgeschichte 2 (1992), S. 77-105.