(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šoreiz piedāvājam Liepājas centrālās zinātniskās bibliotēkas Bibliogrāfijas un uzziņu nodaļas vadītājas Baibas Lisas interviju ar CZB filiāles "Varavīksne" vecāko bibliotekāri un Voldemāra Caunes, kurš vadīja bibliotēku no 1919. līdz 1923. gadam, pētnieci Aiju Jansoni.

***
Esat daudz pētījusi Voldemāra Caunes dzīvi un darbu. Kas jūs uz to pamudināja?
Uzrunāja LCZB direktore Ilga Erba. Pētniecība paplašināja zināšanas par bibliotēku vēsturi un turpina attīstīt kultūrvēsturisko redzeslauku un pieredzi, kā arī sniedz izpratni par bibliotēku darbu un veido sasaisti ar mūsdienām.
 

Kā Caune nonāca līdz darbam bibliotēku jomā?
Pētot Caunes publikācijas, laika liecības un dokumentus, var spriest, ka bibliotekāra darbu Caune uzsāk 1911. gadā. Savu politisko uzskatu dēļ vairākas reizes ir bijis apcietinājumā. Pēc tam  meklējis dažādus darbus, strādājis par rakstvedi grāmatvedi, guvis darba pieredzi advokātu birojā. Par darba pieredzi rakstījis arī grāmatā "Konspirātora piezīmes". Iesākto darbību pārtrauc izsūtījums uz Narimas pilsētu (Tomskā).

Voldemārs Caune 1913. gadā. Aijas Jansones foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas retumu krājuma.

Ja runājam par bibliotekārā darba pieredzi, tad Caune iekārto bibliotēku Narimā (1915–1916), strādā par bibliotekāru Maskavā (1918). Profesionālās zināšanas papildina bibliotekāru kursos Maskavā. Pēc atgriešanās Latvijā, strādā par Liepājas pilsētas bibliotēkas vadītāju (1919–1923), tā laika terminoloģijā – pārzinis. Respektīvi, no Maskavas  Caune atgriežas ar iekrātu zināšanu bagāžu un praktisko pieredzi, kuru liek lietā Liepājā.
 

Kā Voldemārs Caune nonāca līdz Liepājai? Kāda bija bibliotēka, kad Caune tajā sāka strādāt? No kā viņš to pārņēma?
Liepājas centrālās zinātniskās bibliotēkas vēsture ir sena un bagāta, arī laika loku caurausta un ietekmēta. Dibināta jau 18. gadsimta otrajā pusē, taču līdz pat neatkarīgās Latvijas Republikas laikam tā nebija uzskatāma par vispārpieejamu. Vēl 1910. gadā grāmatas izsniedz tikai dažas stundas nedēļā pilsētas valdes ierēdņiem, izņēmuma kārtā arī citiem interesentiem ar lasītāju drošības iemaksām. 1919. gadā bibliotēka kļūst pieejama sabiedrībai, atceļot drošības iemaksas un piedāvājot ērtākus galvojuma noteikumus. Pārmaiņas ievieš Voldemārs Caune – ar azartu, ieinteresētību, mērķiem un jaudu.

Kāds bija viņa redzējums par bibliotēkas attīstību? Vai Caunes politiskā pārliecība (sociāldemokrāts) ietekmēja viņa bibliotēkas redzējumu un attīstības perspektīvas?
Caunes laikā bibliotēka kļūst pieejama visiem apmeklētājiem. Mūsdienīgi sakot, Caune uzlabo bibliotēkas darba rādītājus (apmeklējums, izsniegums u.c.). Viņam ir skaidrs redzējums un cēli ideāli. Caune ir erudīts, ieceru un ideju ģenerators, kuram piemīt tā spilgti degošā intelektuālā lampiņa. Nenogurstoši rosīgs, enerģisks, praktiķis ar inovatīvu domāšanas potenciālu. Ļoti svarīgi, ka Caune piedāvā arī ārzemju pieredzi, piedalās kongresos un konferencēs, veido sadarbības tīklu bibliotēku un bibliotekāru savstarpējai saziņai un pieredzes apmaiņai.

Voldemāra Caunes dienasgrāmata, 1928. gads. Aijas Jansones foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas retumu krājuma.

Līdz ar Caunes darbu, bibliotēka tika atvērta katru dienu, arī svētdienās. Atklāta lasītava. Caune aktualizē bibliotēkas iekārtu, apkalpošanas struktūru un domā "vairākus soļus uz priekšu". Reorganizē bibliotēkas darbu un sistēmu, piemēram, ievieš formulārus, kartīšu katalogu, maina grāmatu izkārtojumu, pārveido abonementu lasītāju apkalpošanai un parūpējas  par bibliotēkai piemērotām telpām. Iesākumā bibliotēka atrodas Domes nama telpās, tad Vakzāles ielā (pašreizējā Rīgas iela), līdz iegūst telpas Zivju ielā, kur atrodas joprojām. Caune reiz rakstīja, ka ar šīm telpām kādu laiku pietiks.

Rakstos Caune runā arī par Klusuma telpas izveidi, tādu, ko mūsdienās saprotam ar Kluso lasītavu.

Runājot par sociāldemokrātisko līniju, Klāvs Lorencs savās atmiņās uzsver Caunes nenogurstošo sabiedrisko aktivitāti, protesta garu, bezbailību un drosmi, (kad tā ir nepieciešama), lepnumu par savu cilvēcisko cieņu un tiesībām, gatavību par tām cīnīties. Ziņas par Caunes politisko darbību rodamas viņa autobiogrāfiskajos darbos  – "Konspirātora piezīmes" (1931) un "Sibīrijas mežos" (1933) un atmiņās. Caune strādā arī laikrakstos "Strādnieku Avīze", "Strādnieka balss". Jāatzīst, ka Caune ir dedzīgs uzskatos, domā par strādnieku interesēm un prioritātēm, cīnās par savām idejām, ir t.s. "mazinieku" uzskatu paudējs.  Ietekmē tas Cauni tieši, jo līdz Latvijas Republikas neatkarībai vairākkārt viņš tiek izsūtīts.
 

Kā tika atbalstīta bibliotēkas attīstība – finansiāli, politiski, sabiedriski?
Bibliotēku atbalstīja pilsētas pašvaldība, Kultūras fonds, atsevišķi ziedotāji. Caune, rūpējoties par bibliotēkas attīstību un uzplaukumu, arī aktīvi aicināja ziedot grāmatas. Caune reiz rakstīja: "Nepieciešami bibliotēku attīstību tālāk virzīt gan atverot jaunas bibliotēkas, gan arī paplašinot līdzšinējās".

(Intervijas turpinājums nākamajā sestdienā)