Voldemārs Caune 1922. gadā. Foto no LNB arhīva.

(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šosestdien piedāvājam Liepājas centrālās zinātniskās bibliotēkas Bibliogrāfijas un uzziņu nodaļas vadītājas Baibas Lisas intervijas turpinājumu ar bibliotēkas filiāles "Varavīksne" vecāko bibliotekāri un Voldemāra Caunes, kurš vadīja bibliotēku no 1919. līdz 1923. gadam, pētnieci Aiju Jansoni.

***

Kādi bija bibliotēkas lasītāji, ko viņi lasīja?
Caune aktīvi publicē dažādus rakstus presē un citos izdevumos, tāpēc var izsecināt, kas ir Liepājas bibliotēkas lasītājs, kāda ir viņa literārā gaume un vajadzība. Piemēram, izdevumā "Libausche Zeitung" rakstā "Par pilsētas bibliotēkas darbību" (1919. gada 13. augustā), Caune informē sabiedrību par bibliotēkas darbu pirmajos mēnešos. Caune noskaidrojis, ka visvairāk izsniegtas grāmatas krievu, tad latviešu, vācu valodā. Lasītājus interesē beletristika, zinātniska satura grāmatas, filosofiski ētiski jautājumi, literatūras vēsture, dabaszinātne, vēsture. Visvairāk bibliotēku apmeklē vīrieši (80%), sievietes (14%), bērni (6%). Pēc nodarbošanās un "sabiedriskā stāvokļa" lasītāji bija namnieki, tirgotāji, rūpnieki, lauksaimnieki, skolotāji, inteliģentu profesijām piederoši, strādnieki, kalpotāji, kareivji, amatnieki, policisti, mājkalpotāji, arī tādi, kas ir bez nodarbošanās. "Pēc dzimtās valodas", Caune secina, ka lasītāji bija – latvieši, ebreji, vācieši, krievi un citas tautības.

Caunes ziedojuma apliecinājums Brīvības piemineklim. Foto no LNB arhīva.

Runājot par grāmatu iegādi, Caune raksta, ka "tika iegādāts viss, kam vien bija kāda vērtība". Visvairāk tika iepirktas grāmatas latviešu un krievu valodā. Rakstā "Daži norādījumi mazākām bibliotēkām", Caune raksta: "Bibliotēkai jāseko visiem jaunizdevumiem un jāizmeklē no laba labākais. (..) Labas grāmatas iegādājamas vairākos eksemplāros, lai viņas bibliotēkā būtu vienmēr iegādājamas".  Caune piedāvā iepazīt dažādus izdevumus, kuros var sekot līdzi jaunizdotajām grāmatām. Caune atzīst, ka īpaši tika izkopta pedagoģijas nodaļa, daiļliteratūrā tika "gādāts viss daudz maz ievērojamākais, izsargājoties no pārejošām, mazāk vērtīgām parādībām". Komplektējot literatūru un rūpējoties par krājumu, Caune atgādina, ka "bibliotēkām nepieciešams vispusīgs grāmatu klāsts – kā daiļliteratūrā, tā zinātņu nodaļās. Publiskām bibliotēkām ir nepieciešamas dažādu uzskatu grāmatas. Sastāvs vienmēr jāatjauno. (..) Grāmatas jāgādā kā priekš vairāk, tā mazāk sagatavotiem lasītājiem".

Lasītājiem tika piedāvāti vietējie laikraksti un arī dažādi ārzemju izdevumi. Caune rūpējās, lai bibliotēkas apmeklētājiem būtu ērta lasītava.

Cik bibliotekāru bija bibliotēkā? Kādas bija viņu attiecības ar Cauni?  
Iesākumā bibliotēkā strādāja trīs bibliotekāri, vēlāk – septiņi, jo pieprasījums pēc bibliotēkas Caunes laikā bija liels. Caune vairākkārt presē, arī citos izdevumos  piemin bibliotekāra finansiālo un tiesisko stāvokli, pēc 1923. gada referē  par to, lai bibliotekārs būtu pienācīgi atalgots, respektīvi, mūsdienu izpratnē interesējas par darbinieku un darba vides labbūtības tēmu.

Kad atvēra Bērnu nodaļu, iesākumā tajā strādāja viens bibliotekārs, vēlāk divi.

Jā, bibliotēka un bibliotekārs bija Caunes redzeslokā un interesēs, jo viņš aicināja un iedvesmoja bibliotekārus "nemitīgi izglītoties", lasīt augstvērtīgu literatūru, tādu, kas liek "garīgi strādāt". Publikācijās un grāmatā "Bibliotēkas iekārta" Caune raksta par bibliotēku telpu piemērotību, iekārtojumu, apgaismojumu u.tml. Šajā aspektā, protams, var runāt par praktisko pusi, bet var teikt, ka tās ir sava veida rūpes arī par personālu.

Kāds ir Caunes ieguldījums bibliotēku nozarē?
Plašs, daudzpusīgs, paliekošs. Arī ļoti praktisks un iedvesmojošs. Caune bija bibliotekārs, bibliogrāfs, žurnālists. Daudz referēja, piedalījās kongresos, rakstīja metodisko literatūru. Bija Latvijas bibliotekāru biedrības iniciatoru pulkā. Caune ceļ bibliotekāra profesijas prestižu.

Kāds ir Caunes devums Liepājas Centrālajai zinātniskajai bibliotēkai?
Caunes devums Liepājas Centrālajai zinātniskajai bibliotēkai ir vēsturē ierakstīts un vēsture turpinās joprojām, kaut vai pasniedzot Caunes balvu. Cauni varētu dēvēt par datu analītiķi, jo viņš pētīja arī Liepājas lasītāju intereses, Liepājas kultūras, izglītības un sabiedrisko dzīvi, interešu lokā bija bibliotēkas vēsture. Caune izveidoja bibliotēku pieejamu sabiedrībai, Liepājas iedzīvotājiem atvēra "jaunu zināšanu horizontu", tuvināja interesentus "labai izglītībai un grāmatai". Atvēra Bērnu nodaļu, kas kļuva par pirmo Bērnu bibliotēku Latvijā.

Voldemārs Caune 1914. gadā. Foto no LNB arhīva.

Vēlāk, strādādams Rīgā un, rakstot par bērnu bibliotēku attīstību Latvijā, secina, cik labs darbs ir izdarīts. Arī tā ir ideja, kas radusies no praktiskā bibliotēkas darba. Ikdienas darba procesā, bibliotekārs novēro bērnu un jauniešu interesi par bibliotēku, dažkārt jaunie lasītāji, nevarēdami sagaidīt savu apkalpošanas "kārtu", sēdēja uz Domes trepēm. Caunem rodas spoža un likumsakarīga ideja par to, ka bērniem ir vajadzīga sava telpa, īpašs bibliotekārs, vislabāk ar pedagoģisko izglītību. Caune norāda, ka bibliotekāram arī ļoti rūpīgi jāizvēlas  literatūra, kas ir piemērota bērniem un jauniešiem. Respektīvi, te var runāt par to, ko grāmata "ieaudzina" jaunajos lasītājos. Tāpat kā bibliotēkās citviet, viņš apkopoja statistiskos datus par bērnu vecāku profesijām. Arī sniedza dažādas norādes, kā labāk iekārtot telpu.

Caune ir aktīvs ziņnesis un publicitātes veidotājs. Aktīvi raksta gan presē, gan citos izdevumos par darbu bibliotēkā un aicina potenciālos lasītājus uz bibliotēku. Respektīvi,  mūsdienu izpratnē – sociālo tīklu platformas veidotājs, tikai sava laika resursos.

Varbūt ir zināms kāds interesants atgadījums no tā laika?
Reiz, kāds lasītājs publicēja rakstu par Cauni, ka viņš grāmatas izsniedz saviem draugiem ar ilgu izsniegšanas termiņu – gadu! Protams, te var runāt par provokatorisku ievirzi, bet ironisku smaidu gan tas izraisa.

(Turpmāk vēl)