Krišjānis Valdemārs 1863. gadā. Foto no Latvijas Nacionālā
arhīva (LNA) Latvijas Valsts vēstures arhīva.
(Turpinājums. Sākums ŠEIT)
Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.
Šonedēļ piedāvājam rosinošu ieskatu Krišjāņa Valdemāra Liepājas gados un šai laikā sarakstīto "300 stāstu" tapšanas kontekstā un atbalsīs.
***
Godinot Liepājas senākās tipogrāfijas divsimtgadi un 170. gadskārtu, kopš tajā iespiesta ievērojamā jaunlatviešu Krišjāņa Valdemāra pirmā grāmata "300 stāsti", kopš 27. novembra Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos apskatāma izstāde "Krišjāņa Valdemāra "300 stāsti" un to atbalsis latviešu kultūrā".
Liepājas augstākās apriņķa skolas nams.Foto no LNA Latvijas
Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva.
Krišjāni Valdemāru (1825–1891) pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, ko izcēluši izstādes veidotāji.
Krišjānim Valdemāram kopš agrīnas jaunības gadiem bija sapnis – "uz Tērbatu tikt un studierēt",
taču viņa izglītības ceļš līdz mācībām Liepājas augstākajā apriņķa skolā, bija īss un saraustīts: mazliet vairāk nekā divi gadi dažādās skolās. Valdemārs papildināja zināšanas galvenokārt pašmācības ceļā, lasot grāmatas. Tādēļ viņam bija tuva ideja par vienkāršajiem ļaudīm pieejamām bibliotēkām, kas ikvienam atvērtu durvis uz jauniem un plašiem zināšanu apvāršņiem. Strādājot Ēdoles muižā par rakstvedi, Valdemāram izdevās izveidot bibliotēku vietējiem latviešiem. Šī 1848. gada Lieldienās Ēdoles baznīcas ģērbkambarī atvērtā grāmatu krātuve bija pirmā latviešu pašu organizētā bibliotēka. Kaut arī literatūru varēja iegādāties par ziedojumiem vien, jau pirmajā gadā grāmatu bija diezgan daudz – ap 200. Bibliotēka bijusi tik iecienīta, ka nākamajā gadā uzturēšanai vajadzīgā nauda saziedota bez prasīšanas.