Krišjānis Valdemārs 1863. gadā. Foto no Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Latvijas Valsts vēstures arhīva.

(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šonedēļ piedāvājam rosinošu ieskatu Krišjāņa Valdemāra Liepājas gados un šai laikā sarakstīto "300 stāstu" tapšanas kontekstā un atbalsīs.

***
Godinot Liepājas senākās tipogrāfijas divsimtgadi un 170. gadskārtu, kopš tajā iespiesta ievērojamā jaunlatviešu Krišjāņa Valdemāra pirmā grāmata "300 stāsti", kopš 27. novembra Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos apskatāma izstāde "Krišjāņa Valdemāra "300 stāsti" un to atbalsis latviešu kultūrā".

Liepājas augstākās apriņķa skolas nams.Foto no LNA Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva.

Krišjāni Valdemāru (1825–1891) pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, ko izcēluši izstādes veidotāji.

Krišjānim Valdemāram kopš agrīnas jaunības gadiem bija sapnis – "uz Tērbatu tikt un studierēt",

taču viņa izglītības ceļš līdz mācībām Liepājas augstākajā apriņķa skolā, bija īss un saraustīts: mazliet vairāk nekā divi gadi dažādās skolās. Valdemārs papildināja zināšanas galvenokārt pašmācības ceļā, lasot grāmatas. Tādēļ viņam bija tuva ideja par vienkāršajiem ļaudīm pieejamām bibliotēkām, kas ikvienam atvērtu durvis uz jauniem un plašiem zināšanu apvāršņiem. Strādājot Ēdoles muižā par rakstvedi, Valdemāram izdevās izveidot bibliotēku vietējiem latviešiem. Šī 1848. gada Lieldienās Ēdoles baznīcas ģērbkambarī atvērtā grāmatu krātuve bija pirmā latviešu pašu organizētā bibliotēka. Kaut arī literatūru varēja iegādāties par ziedojumiem vien, jau pirmajā gadā grāmatu bija diezgan daudz – ap 200. Bibliotēka bijusi tik iecienīta, ka nākamajā gadā uzturēšanai vajadzīgā nauda saziedota bez prasīšanas.

Frīdrihs Hagedorns, jun. Foto no "Libauscher Haus-Kalender: für das Jahr nach Christi Geburt ... : berechnet für den Horizont von Libau. Libau: Meyer, 1928".

Lai varētu turpināt izglītību Liepājas augstākajā apriņķa skolā, Valdemārs meklēja Baltijas ģenerālgubernatora Aleksandra Suvorova (Suvorov, 1804–1882) atbalstu, kurš zinātkāro jaunekli ieteica vienam no ievērojamākajiem Liepājas tirgotājiem – Frīdriham Hagedornam, jun. (Hagedorn, 1789–1853).  Pilsētā viņš bija labi pazīstams arī kā godprātīgs un veiksmīgs Liepājas krājkases direktors, nabagu ļaužu atbalstītājs. Ar viņa gādību Valdemārs kļuva par Liepājas augstākās apriņķa skolas brīvskolnieku. Hagedorns palīdzēja viņam iegūt arī līdzekļus studijām Tērbatas (Tartu) Universitātē, uz sava "rēķinuma" vietējā pilsētas tipogrāfijā pasūtot Valdemāra pirmās grāmatas "300 Stahsti, smeeklu stahstiņi etc. etc. un mihklas / ar ko jaunekłeem un peeauguscheem lusti us grahmatahm wairoht gribbejis C. Woldemar" (1853) iespiešanu. Kā liecina nosaukums,

Valdemāra nolūks bija savu tautu "paskubināt uz grāmatu lasīšanu un prāta cilāšanu".

Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā "Vārdi par grāmatām" autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot". Pirmais un galvenais darbs: katrā pilsētā, katrā lauku draudzē (ķirspēlē) dibināt bibliotēkas latviešiem, kur ikviens par nelielu samaksu  varētu patapināt grāmatas. Bibliotēkām jāatrodas viegli pieejamā vietā, kur "ļaudis bez visas klanīšanās un gaidīšanas, tā sakot, garām iedami, tās grāmatas varētu dabūt lienēt." Bibliotekāram – "grāmatu valdītājam, saņēmējam, izdevējam, naudas sakrājējam [..] jābūt vīram ar dedzīgu sirdi, vislabāk – latvietim, laipnam, ne lepnam, pie kura ikviens bez bailēm var pieiet un aprunāties, gatavam bez atlīdzības izsniegt, saņemt, reģistrēt grāmatas."

K. Valdemāra pirmās grāmatas "300 Stahsti, smeeklu stahstiņi etc. etc. un mihklas" (L1853) vāks.

Valdemāra ieteiktais bibliotēku tīkla plāns, bibliotēku darbības pamatprincipi (vispārpieejamība, ērta atrašanās vieta, u.c.) bija moderni, savam laikmetam atbilstoši, tie atspoguļoja 19. gadsimta vidū Eiropā populārās idejas par tautas jeb publisko bibliotēku dibināšanu.

Izstādē atspoguļots Valdemāra grāmatas "300 stāsti" tapšanas konteksts, kurā svarīga loma atvēlēta gan vācbaltiešu mācītāju veidotajām pirmajām bibliotēkām latviešiem, gan Garlība Merķela rosinātajiem bibliotēku popularizēšanas centieniem latviešu vidē 19. gadsimta 30. gados. Valdemāra "300 stāstu" iznākšanu, grāmatas veidolu un saturu, protams, noteica dažādi faktori, izstādē akcentēta Liepājas ekonomiskās un kultūras vides ietekme. Grāmatas iznākšanā liela loma bija ne tikai Hagedorna personīgajam atbalstam, bet arī Liepājas pirmās tipogrāfijas (dibināta 1823. gadā), kas no 1851. gada darbojās Gotlība Dīteriha Meijera (Meyer, 1828–1902) vadībā, iespējām un pieredzei latviešu grāmatu iespiešanā. Krišjāņa Valdemāra "300 stāsti", kas pieskaitāma latviešu seniespiedumiem, ir viena no retajām 19. gadsimta vidus grāmatām, kuru rotā ilustrācijas. Tās veidolu dara krāšņāku arī krāsainais vāks ar greznajiem burtiem grāmatas nosaukumā. Dažas grāmatas lappuses vizualizētas izstādē, bet ar to kopumā var iepazīties Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā.

Grāmatas "300 Stahsti, smeeklu stahstiņi etc. etc. un mihklas" ievads "Vārdi par grāmatām".

Valdemāra mācību laikā Liepājā (1849–1853) vēl nebija bezmaksas vai par "lētu naudu" pieejamas bibliotēkas latviešiem. Arī pilsētas bibliotēka, kas pirms dažiem gadu desmitiem gan bija ievērojami papildināta ar dāvinājumiem, Liepājas plašākām aprindām tikpat kā nebija zināma. Pilsētas bibliotēkas patiesa atdzimšana sākās tikai 19. gadsimta 80. gados, kad Liepājas Nikolaja ģimnāzijas skolotājam Ādolfam Frīdriham Emīlam Feldam (Feldt, 1841–1945) tika uzticēta krājuma sakārtošana un kataloģizēšana. Domājams, Valdemāram Liepājā nācās iztikt ar augstākās apriņķa skolas bibliotēku.

Vispārpieejamu bibliotēku ierīkošanu Valdemārs popularizēja arī vēlākajos dzīves gados. Šo ideju ar dedzību uztvēra mūsu ievērojamākais grāmatu krājējs, bibliogrāfs Jānis Misiņš (1862–1945), kurš no agras jaunības bija sācis veidot bibliotēku sava tēva mājās Vidzemē. Sarakstē ar Valdemāru Misiņš guva pārliecību par bibliotēkas lietderību. Kopš 1885. gada, kad Misiņš saņēma oficiālu atļauju bibliotēkas atvēršanai, līdz mūsdienām Misiņa bibliotēka (patlaban Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas sastāvā) izaugusi no dažiem simtiem sējumu līdz vairāk nekā vienam miljonam iespieddarbu.  Tā ir viena no pilnīgākajām latviešu literatūras bibliotēkām, mūsu valsts īpašā kultūras vērtība.

Lai sasniegtu visplašākās sabiedrības aprindas, izstāde paredzēta pārvietošanai. Noslēdzoties eksponēšanas laikam Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā (līdz šā gada beigām), to varēs saņemt citas ieinteresētās institūcijas.

Izstādi veidojusi Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka un Latvijas Nacionālā bibliotēka, to finansiāli atbalstījusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija. Materiālus izstādei laipni atvēlējis arī Liepājas muzejs, Durbes senlietu krātuve un Ēdoles pagasta bibliotēka. Izstāde tapusi notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500".

Izstādes dizainu veidojusi mārketinga projektu aģentūra "Fortius".

(Turpmāk vēl)