Rīdzinieks, kas jau astoto gadu dzīvo Liepājā, mūziķis, kas izmēģinājis dažādus sporta veidus un tagad apstājies pie motosporta – tāds ir LSO klarnetists Kārlis Catlaks.

Kāda ir jūsu ikdiena orķestrī – gan kā mūziķim, gan kā Liepājas Simfoniskā orķestra inspektoram?
Orķestra inspektors ir tāds neveikls latviskojums. Patiesībā nekāds represīvais pienākums tas nav, tieši otrādi – esmu tas cilvēks, kas cenšas rūpēties, lai visi būtu tur, kur viņiem jābūt un viss būtu tā, kā tam jābūt. Vienlaikus es arī esmu tas, kurš kontrolē, vai cilvēki nāk uz darbu – tas gan varētu vistiešāk attiekties uz inspekcijas pienākumiem. Ja nemaldos, šajā amatā esmu apmēram pusotru gadu.

Esmu tas, kas cenšas tikt galā ar problēmām, ja tādas rodas.

Tomēr mans galvenais pienākums ir spēlēt klarneti, un to šeit daru no 2010.gada. Sāku spēlēt tieši tajā brīdī, kad mainījās orķestra īpašnieks no pašvaldības uz valsti, un mainījās arī galvenais diriģents, Imanta Rešņa vietā stājās Atvars Lakstīgala. Konkursu izsludināja un pārbaudes organizēja viena vadība, sāku strādāt pie citas. Šī ir jau astotā sezona.  

Un ir tā, ka dalība orķestrī kā mūziķim arī palīdz inspektora darbā. Es zinu, kā kam ir jābūt, un spēlējot esmu procesā iekšā. Pilnīgi ar orķestri nesaistīts biroja darbinieks, kas atnāk, pabāž degunu, apskatās un aiziet prom – viņam šis darbs būtu krietni sarežģītāks. Man par labu runā tas, ka zinu, kā ir būt mūziķim.

Kā jūs no Rīgas nolēmāt doties uz Liepāju?
Devu iespēju nejaušībām. Tajā laikā vēl studēju mūzikas akadēmijā, un uz konkursu braucu, protams, ar domu, ka varētu uzvarēt. Redzēju, ka konkursā uz vietu orķestrī piedalās par mani pieredzējušāki mūziķi, un tad vairs nerēķinājos, ka varētu vietu iegūt. Kad man paziņoja rezultātus un piedāvāja darbavietu, ilgi nedomājot teicu "jā", jo man šķita, ka tās varētu būt foršas pārmaiņas dzīvē. Visu mūžu biju dzīvojis Rīgā un nodomāju – kāpēc gan nepadzīvot Liepājā.

Šiet ir gan skaista arhitektūra un vide, gan pietiekami liels miers, salīdzinot kaut vai ar Rīgu. Tā nu esmu te jau astoto gadu.

Arī Rīgu nekad neesmu uzskatījis par pasaules metropoli, ka tur nu viss notiek, līdz ar to pārmaiņas nebija tik krasas. Protams, jutu, ka pilsēta ir mazāka, arī cilvēku mazāk, it sevišķi ziemā. No otras puses, man vairāk patīk miers apkārt, katrā ziņā tas netraucē. Liepājā ir arī tik daudz iespējau, vajag tikai tās izmantot.

Turklāt tik un tā – tu iesēdies mašīnā, trīs stundu laikā esi Rīgā, un izdari tur darāmo.

Izslavētais kurzemnieku lepnums man noteikti nav ļoti traucējis. Kopumā skatoties, cilvēki vienalga ir ļoti dažādi, ir draudzīgāki, ir mazāk draudzīgi. Arī es neesmu tas atvērtākais cilvēks, tādā ziņā, ka mans draugu loks nav ļoti milzīgs. Noteikti nejūtos Liepājā viens un pamests.

Kas ir palicis prātā no laika, kad sākāt Liepājā dzīvot?
Noteikti jūra, tas bija pirmais, kas nāca prātā.

Protams, aizgāju uz teātri, apskatīties un noskaidrot, kas tur notiek un kā tur izskatās. Apskatījos arī rokkafejnīcu. Tomēr kopumā biju aizņemts ar to, ka ir jauna darbavieta, jauni kolēģi, cita sadzīve. Mana orķestra pieredze nebija liela, vajadzēta saprast, kā viss notiek. Lielāko daļu laika pavadīju spēlējot un vingrinoties.

Pirms vairākiem gadiem stāstījāt, ka Liepājā atklājāt sev kaitbordu. Vai joprojām to darat?
Jā, lai gan šobrīd manā dzīvē ir hobiji, kas aizņem vairāk laika. Ļoti reti sanāk laiks kaitbordam.

Visu bērnību esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, un, jā, kad atnācu uz Liepāju, man šķita, ka kaitbords noteikti ir tas, ko gribu pamēģināt. Šim sporta veidam šeit ir viena no labākajām vietām Latvijā. Kādus sešus gadus aktīvi darbojos ar kaitbordu, un tagad virsroku ir ņēmis motokross.

Šogad pie jūras esmu bijis ļoti maz. Kad bija labs laiks, bija jāstrādā, sliktā laikā pie jūras īsti nav, ko darīt. Tas ir tas, kas man šovasar pietrūka, – laiks atpūtai pie jūras.

Kā nonācāt līdz motosportam?
Šķiet, ka man tas ir iekodēts. Tēvs savulaik pats daudz brauca ar močiem, bija draugu bariņš, kas aktīvi brauca. Viņš vienmēr stāstīja, ka moči ir forši, lai gan pats pēc nopietnas avārijas sen jau vairs nebrauc. Iespējams, bērnībā būtu tam pievērsies, tomēr tas ir ļoti dārgs sporta veids.

Zemapziņā vienmēr bija sēdējis, ka moči ir forši, un pašam arī vajadzētu. Tad bija par agru motocikla tiesībām, tad nebija līdzekļu... Tad, pirms pāris gadiem, nolēmu, ka jānokārto motocikla tiesības, un pirms diviem gadiem nopirku savu pirmo moci, tas bija enduro motocikls. Pabraukājos, sapratu, kas no tā man patīk un kas ne, un tad sāku vairāk pievērsties sporta tehnikai.

Vispār plāns sākumā bija tā kā padauzīties pa pasauli apkārt uz moča, aizbraukt uz kādām interesantām vietām, kur tā vienkārši ar parastu šosejas moci nevar aizbraukt. Bija doma par Mongoliju vai ko tamlīdzīgu, kas nav gluži ikdienas ceļojumu maršrutos. Pabraukāju, un sapratu, ka tagad tomēr interesē sportiskāka braukšana.

Kā mūzika un sports sadzīvo?
Šīs divas lietas ļoti labi sadzīvo. Jebkurā profesijā traumas var radīt problēmas, tas nu ir skaidrs. Mūziķi jau nav baigi trauslāki nekā citi cilvēki, svarīgi ir tas, ko cilvēks iepriekš dzīvē ir darījis. Liela daļa mūziķu, protams, daudz ar sportu nenodarbojas, bet man vienmēr sporta tēma ir bijusi aktuāla. Arī fiziskā sagatavotība vienmēr ir bijusi pietiekami laba, lai kaut ko darītu.

Par traumām vienkārši nevajag domāt (smejas). Jāpārliecinās par drošību un jāievēro elementāras lietas, un tālāk ir vienkārši jābauda tas, ko dari.

Noteikti ir skaidrs, ka man motokross nebūs profesionālā līmeņa sports, jo tas ir jāsāk daudz agrākā vecumā, turklāt profesionālais motosports ir ļoti dārgs. Sacensības man ir savam priekam.

Kā jūsu dzīvē par galveno tomēr kļuva mūzika, nevis sports?
Manam brālim bērnībā konstatēja bronhiālo astmu, un ārsts pastāstīja, ka vajag pūst kādu instrumentu. Ja nemaldos, viņam bija pieci gadi un man četri. Mūs abus reizē aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, pie skolotāja Gunāra Kļaviņa, un viņš piekrita mūs, tādus pavisam maziņus, lēnām sākt mācīt. Mums uz abiem bija viena klarnete, arī tāpēc, ka mazus ķiparus vieglāk ir vienā vietā noganīt, nekā vecākiem vest katru uz savu nodarbi.

Tā mēs sākām mācīties – sākumā sagatavošanā, tad jau 1.klasē, un kādā brīdī kļuva skaidrs, ka mums diezgan labi sanāk, un ir arī talants (lai gan vienmēr ir tā, ka 90 procenti no rezultāta tomēr ir darbs). Augām, mācījāmies, arī pašiem patika un turpinājām.

Abi ar brāli esam klarnetisti, un šobrīd arī mans brālis strādā Liepājā.

Kāpēc mūzika, ne sports? Visu laiku laiku jau tas ir bijis blakus. Mamma ir akardeona skolotāja, un viņa atbildēja par muzikālo pusi, savukārt tēvām gribējās, lai mēs esam fiziski veikli. Visu bērnību nodarbojāmies ar dažādiem sporta veidiem, bet galvenais bija riteņbraukšana.

Kādu jūs redzat Liepājas muzikālo seju?
Tā ir ļoti dažāda, un pēc jaunās koncertzāles atklāšanas ir krietni mainījusies muzikālā un kultūras dzīve Liepājā. Tagad jūtu, ka kultūras dzīve iegūst konkrētas aprises, veidojas noteikts virziens. Pirmā sajūsma, kad visa bija pat varbūt par daudz, sāk nosēsties.

Klausītāju ir daudz, un Liepājā katru nedēļu ir vairākas vietas, kur aiziet uz kādu koncertu.

Kur es redzu Liepājas muzikalitāti ejam, vai vismaz vēlētos, lai tāds ir virziens – attīstības un kvalitātes izaugsmes virzienā. Lai pie mums vēl vairāk brauktu pasaules līmeņa mākslinieki un liepājnieki varētu izbaudīt, kas un kādā līmenī notiek citur. Šobrīd jau tas arī notiek.

Vēlētos redzēt, ka Liepājā vispār būtu lielāks klausītāju loks.

Šobrīd virsroku ņem intelektuālāka kultūra, arī subkultūrās. Kaut vai hipsteri – lasa grāmatas interesējas par apkārt notiekošo. Varētu teikt, ka intelektuālisms ir stilīgs.

Ja kādu laiku aktuālākā izklaide nedēļas nogalē bija iedzert, tad tagad cilvēki vairāk interesējas par apkārt notiekošo, mainās izpratne par atpūtu, un tas ir labi.