Mūziķis un pedagogs, grupas "Līvi" dibinātājs Juris Pavītols 8. aprīlī iepazīstināja liepājniekus ar savu apgādā "Jumava" klajā laisto grāmatu "Liecinieka spoguļportrets". Portāla irliepaja.lv sarunā ar Juri tikai ieskicēts tas, ko liecina liecinieks un ko spoguļo spogulis, jo viss taču aprakstīts un lasāms grāmatā!

Kāpēc nolēmi rakstīt grāmatu?
Dzīvodams šo dzīvīti, cilvēks nemitīgi saskaras ar citiem, blakus esošajiem, un ik pa laikam rodas nesaprašanās, un tad tu domā, kāpēc notiek tā, kā notiek, kāpēc kāds domā citādāk nekā tu. Un tad, kad tu to vairs neizturi, tu sāc domāt, kā arī citiem darīt zināmu, ka ne viss, it sevišķi, ja tas skar mani, noticis un notiek godprātīgi. Tā jau ir ar visiem, un,

ja tas ir krājies, krājies, tad vienā brīdī ir tā, ka nu gan pietiek, es arī pateikšu savu vārdu!

Un arī citi man ir teikuši – kāpēc tu, Juri, neuzraksti?

Tā "Līvu" sāpe manī ir, un es to nevaru dabūt ārā. Kāpēc ir? Tāpēc, ka mani izmeta. Toreizējais kultūras ministrs Kaupužs. Sākot ar 1984., 85. gadu, ar Gorbačovu kaut kā tās represijas jau atplūda, viss palika vieglāk. Bet mans posms – no 1971., 72. gada – bija visriktīgākais sociālisms, ko tajā brīdī mēs nemaz neapjautām, dzīvojām tikai savu dzīvīti.

Bet arī šajos laikos, kad tiek taisīti "Līvu" jubilejas koncerti – 20, 30, 40 gadi – piedalās visi, kas spēlējuši Virgas laikā, mani pat nepasauc. Televīzijā skatījos "Līvu" 30 gadu koncertu Operā, uz skatuves iznāk Vaira Vīķe-Freiberga: "Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts". Tas ir manas dziesmas teksts, bet es neesmu ne uz skatuves, ne zālē. Un es pat nezinu, kāpēc!

Un ko tad svin? Būtībā tās ir jubilejas manai pāriešanai no kultūras nama uz Metalurgu kultūras pili 1976. gada 7. jūlijā.

Guntars Račs izdod Virgas sastādītu nošu grāmatu ""Līvu" 50 labākās dziesmas". Nevienas manas dziesmas tur nav. Nav arī nevienas Igo dziesmas. Tur ir labas dziesmas, nav vārdam vietas. Bet kāpēc vienpersonīgi? Kāpēc "Līvi" nesanāca kopā un neizsprieda? Izdod "Līvu" labākās rokbalādes. Dabiski, ka mana "Ar priekšgalu pret straumi" tur nav.

Taču tā ir "Līvu" pirmā rokbalāde – 1973. gads. Dabūjām 3. vietu Latvijā – aiz "Menueta" un Kublinska "Baltijas balsīm". Bet Ainaram tad bija septiņi, astoņi gadi, viņš, protams, neko par to nezina.

Rīgā dzirdēju anekdoti: "Laimonim šogad izdevās izvairīties no iesaukšanas armijā un... "Līvos"."

Bet grāmatā ir arī citas lietas, ne tikai par "Līviem". Rakstīju arī par Liepājas mūzikas dzīvi. Par Estrādes orķestru biroju, kurā strādāju es un visi Liepājas krogus muzikanti. Aprakstīju arī, kāpēc aizgāju uz Vidzemi, uz Valmieras "Kveldi", kur ātri sagāju ragos ar "sarkanās" Valmieras Kultūras nodaļu un pat rājienu dabūju. No turienes aizgāju uz Matīšiem, uz "Saimi", uzrakstīju arī, kā man tur gāja. Par braucieniem uz Slovākiju, uz Vāciju. Par Tautas frontes laiku – es taču pat saņēmu prēmiju par Valsts valodas likuma ieviešanu. Tajā sakarā pilsētas dome deva man benzīnu. Tikai man un ātrajai palīdzībai, pat policijai nedeva.

Gandrīz visu, kas saistīts ar mani, esmu uzrakstījis.

Kāpēc grāmata iznāk tieši tagad?
Tāpēc, ka martā pirms 50 gadiem sākās grupas "Līvi" epopeja! Un tāpēc, ka tā sākās toreizējā pilsētas kultūras namā, kura vietā tagad aug zālīte, grāmatas atvēršanu nolēmu rīkot Latviešu biedrības namā, jo man likās, ka tas ir vistuvāk gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Maija sākumā klajā nāks arī LP plate "Līvi – Sākums. Liecinieka spoguļportrets".

Tajā visas būs tikai manas dziesmas – ar Imanta Ziedoņa un Vitauta Ļūdēna vārdiem, jo "Līvu" pirmsākumos es grupā biju vienīgais, kas rakstīja dziesmas.

Kad ķēries pie grāmatas rakstīšanas?
Sāku rakstīt pirms gadiem diviem. Uzrakstīju pāris lappuses, tad atmetu – nē, nu, ko es te muļķojos, kāpēc duļķot ūdeni? Tā kā tā neko nevar mainīt. Atmetu, gandrīz aizmirsu, tad atkal sāku. Vismaz reizes piecas, sešas uz mēnešiem trim atmetu. Beigās – pat nezinu kāpēc – nolēmu, ka tomēr uzrakstīšu visu, kā tās lietas redzu. Taču

gribēju rakstīt nevis kā vērotājs no malas, ne tā, kā manu versiju par kādu notikumu, bet kā šī notikuma liecinieks.

Ja cilvēks iet pa ielu, tad es rakstu, "viņš iet pa ielu", nevis "viņš laikam iet uz kafejnīcu". Tā es centos šo grāmatu rakstīt.

Ar ko sākas grāmata?
Sākas ar to, ka Kultūras ministrijā notiek sēde, uz kuru bijām aizsaukti. Mani nolika maliņā, pie galda sēdēja ministrs Kaupužs, kultūras nodaļu vadītāji, bija izsaukta arī Metalurgu pils direktore Ausma Groduma. Nolasīja pavēli par Pavītola atlaišanu, par dziesmas "Vairogi" aizliegšanu.

Un ar ko beidzas?
Beidzas ar to, kā mēs ar manu sievu Lindu ceļojam pa Latviju. Pirmo reizi izbraucām līdz Kalpaka dzimtajām vietām, Blaumaņa Brakos bijām un daudz kur citur, ko nebiju redzējis.
Skaista, brīnišķīga zeme ir Latvija!

Ko Juris Pavītols tagad dara?
Joprojām esmu lektors Liepājas Universitātē un joprojām pasniedzējs Priekules Mūzikas un mākslas skolā. Priecājos par saviem trim bērniem un septiņiem mazbērniem.

Arī politikā joprojām vēl iesaisties?
Izstājies no Bordāna partijas neesmu, bet neesmu arī aktīvs. Politikā man visu laiku iznāk vilties cilvēkos. Es bērniem vienmēr esmu teicis – lai tev cik slikti, tikai nemelo un nezodz, un, ja es sastopos ar meliem vai ar kaut kādu Napoleona sindromu, man tas traucē, es nevaru.