Šķiet mazliet dīvaini, ka grāmatu par vienu no Liepājas spožākajiem pilsētas galvām, vēlāko finanšu ministru un izcilu personību, taisnīgu un godīgu cilvēku Ēvaldu Rimbenieku (1888–1943) nav sarakstījis kāds vietējais vēstures pētnieks vai rakstnieks, bet tas bija jādara skolotājai no tālās Tasmānijas salas Austrālijā, Džēnai Kuplis (Jan Kuplis), turklāt rakstot angļu valodā.

Mums par attaisnojumu gan šādu grāmatu nebūtu varējis sarakstīt neviens cits, jo tikai Džēnas vīram Ēvaldam Kuplim, Ēvalda Rimbenieka mazdēlam, un viņai pašai bijusi unikālā iespēja lasīt Ēvalda Rimbenieka vēstules saviem abiem bērniem – meitai Augustei un dēlam Monvīdam, kuras viņš rakstījis katru dienu laikā, kad Latviju bija okupējis padomju karaspēks.

Ar Džēnu un Ēvaldu Kupli tiekamies, kad viņi Latvijā pavadījuši jau gandrīz mēnesi, dažas dienas pirms Valsts svētkiem, brīdī, kad izdevniecībā "KALA Raksti" tūlīt tūlīt jābūt iespiestam grāmatas "Jērs un lauva Rimbenieks" tulkojumam latviešu valodā, un autore un viņas dzīvesbiedrs uzsāks grāmatas atvēršanas tūri Dienvidkurzemē. Nu jau aiz muguras gan šī tūre, gan arī otrdiena, 21.novembris, kad grāmatu atvēra šaurajās Liepājas centrālās zinātniskās bibliotēkas telpās, un priekšā 23.novembris ar grāmatas atvēršanu Rīgā.

Iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi!
Dž.K.: Esmu Džēna no Hobārtas, Tasmānijā. Biju pirmsskolas skolotāja un mūzikas skolotāja, arī skolu līdzdibinātāja un direktore, bet pēdējos divdesmit gadus kopš esmu pensionējusies, rakstu grāmatas.

Tad jau būs sarakstīts daudz grāmatu?
Dž.K.: Trīspadsmit vai četrpadsmit. Divas trīs no tām ir biogrāfiskas grāmatas par Tasmānijā zināmiem cilvēkiem, grāmatas par džezu, īsie stāsti, manas un vīra ģimenes vēstures grāmatas. Arī mācību grāmatas, mācību grāmatas Austrumāzijas valstīm, kā mācīt angļu valodu. Dažām grāmatām esmu bijusi arī redaktore. Līdz ar to esmu ļoti aizņemta. Visu atlikušo laiku diriģēju nelielu kopienas orķestri un daudz laika veltu arī mūzikas aranžēšanai.

Ē.K.: Es 36 gadus nostrādāju kā ierēdnis pasta pakalpojumu kantorī, piecus gadus nedarīju neko, un pēc tam 18 gadus, līdz 2019.gadam, braucu ar skolas autobusu. Tajā gadā, tieši pirms sākās "Covid-19" pandēmija, mēs ar Džēnu bijām atbraukuši uz Latviju. Tā bija pirmā reize atkal Latvijā 48 gadu laikā, kopš mēs ar mammu, tēti un tēta māti ieradāmies Austrālijā. Mana māte un tētis nekad vairs neredzēja Latviju.

Zināšanas par Rimbenieku man bija dikti maz – vecāki neko daudz par to nerunāja. Tāpēc esmu lepns, ka Džēna gribēja par to rakstīt – lai arī es uzzinātu vairāk par savu vectēvu. Viņa arī vēlējās, lai izstaigājam un izbraucam visas tās vietas, kur Ēvalds Rimbenieks kā pilsētas galva vai Rīgā kā Saeimas deputāts un ministrs bija dzīvojis, staigājis.

Tas jums tomēr bija zināms?
Ē.K.: Jā. Kad mans tētis nomira, viņam bija palikusi viena kaste ar vēstulēm, ko Ēvalds Rimbenieks bija rakstījis saviem bērniem. Auguste, mana māte, bija tās paturējusi. Tur bija arī fotogrāfijas. Vairumam gan nebija nekas virsū uzrakstīts – nebija datumi, vārdi. Bet Džēna izpētīja, cik varēja, ilgu laiku uz to strādāja. Kad bijām Latvijā, gājām uz bibliotēkām, uz muzejiem.

Dž.K.: 2019.gadā tikko biju sākusi pētīt Ēvalda vectēva dzīvi, un brauciens uz Latviju bija saistīts tieši ar to.

Kur tolaik, kad Ēvalds Rimbenieks rakstīja saviem bērniem, dzīvoja Auguste un Monvīds?
Dž.K.: Rimbenieka sieva uz to brīdi – 1940. un 1941.gadā – jau bija mirusi, un viņš pats ļoti slims, viņam bija sirds problēmas. Rimbenieks dzīvoja savā mazajā mājiņā Aizputē, un no turienes viņš katru dienu rakstīja vēstules saviem bērniem Rīgā. Kad ar sirdi kļuva sliktāk, viņš aizbrauca uz sanatoriju Cēsīs. Vēstules, ko viņš rakstīja no Cēsīm un Aizputes, ir visnozīmīgākais pienesums grāmatai par Rimbenieku. No tām mēs guvām ieskatu viņā ka cilvēkā, tajā, kā un ko viņš domāja laikā, kad Latvijā jau bija cita vara.

Vai esat bijuši Aizputē un citās vietās, kas saistās ar Rimbenieka vārdu un kur notiks grāmatas atvēršana?
Dž.K.: Pāris reizes esam bijuši Aizputē. Pagājušajā nedēļā bijām Priekulē. Bijām Smaižos, kur ir Rimbenieka dzimtās mājas. Bijām Cēsīs un pat apmetāmies viesnīcā tajā pašā sanatorijā, kur bija dzīvojis Rimbenieks. Tagad divas nedēļas esam pavadījuši Liepājā. Mums bija svarīgi apmeklēt visas tās vietās, kur Rimbenieks ir bijis, lai varētu nostiprināt domas, jūtas, izpratni par viņu, un, lai viss, ko biju par viņu lasījusi, atdzīvotos. Biju rakstījusi par visām tām vietām, bet pirms tam nebiju tur bijusi.

Ja tagad rakstītu grāmatu par Rimbenieku, tur kaut kas būtu citādāk?
Dž.K.: Faktu ziņā ne, bet emocionāli būtu citādāk.

Kāpēc "Jērs un lauva"?
Dž.K.: Vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tas bija zīmīgi, ka atradu šos vārdus Bībelē, kur Kristus tiek salīdzināts ar jēru un lauvu, un, rakstot grāmatu, atklāju, ka arī Ēvaldam Rimbeniekam piemita gan jēra, gan lauvas īpašības – jēra maigums un lēnprātība, lauvas spēks un stāja. Viņš tāpat kā Kristus bija līdzīgs jēram un līdzīgs lauvam.

Ēvald, vai kādreiz esat saticis savu vectēvu?
Ē.K.: Nē, kad es piedzimu, mans vectēvs jau bija arestēts un izsūtīts uz Vjatlagu, Krievijā, kur 1943.gadā mira.

Dž.K.: Es domāju, ka Rimbenieks zināja, ka viņa meita ir gaidībās, – vienā vēstulē tas, šķiet, ir iekodēts. Par to es rakstīju arī grāmatā.

Pastāstiet par Rimbenieka dzimtas turpinājumu!
Dž.K.: No meitas Rimbeniekam ir divi mazmazbērni Svens un Kriss, kuriem ir liela interese par to, ko es rakstu, viens ir bijis Latvijā, otrs noteikti atbrauks. Mums ar Ēvaldu ir arī četri mazbērni. Divi vecākie zina par savu vecvecvectēvu Ēvaldu Rimbenieku, bet jaunākie vēl tikai sāk iepazīt, kas ir Latvija. Ēvalda Rimbenieka dēlam Monvīdam, kurš emigrēja uz ASV, bija četri dēli, un ir arī mazbērni, visi dzīvo Amerikā. No Monvīda dēliem tikai viens – Vents – vēl ir dzīvs, ar viņu sarakstījos, un arī šorīt saņēmu e-pastu. Vents pasūtīja grāmatu gan angļu valodā, gan latviešu valodā sev un arī bērniem. 

Rimbenieks bija izcila personība, par kuru diemžēl maz zinām.
Dž.K.: Neapšaubāmi izcils, ļoti īpašs un talantīgs cilvēks! Kad caurskatīju dokumentu kasti, atradu vēstules, personīgos dokumentus – pasi utt., un arī dzejoli, ko Rimbenieks bija rakstījis, un viņš bija arī komponējis mūziku šim dzejolim. Kastē bija vēl viens dzejolis, taču tas nebija parakstīts, tāpēc nevaru apgalvot, ka tas bija viņa sarakstīts. Rimbenieks arī srakstīja vārdus un mūziku himnai, ko viņš veltīja savai meitai, cerībā, ka kādu dienu ģimene to varēs kopā nodziedāt. Bet tas nenotika.

Tas, ka atradās Rimbenieka sarakstītais dzejolis ar viņa komponētu mūziku, ļoti noderēja arī Liepājas Simfoniskajam orķestrim, kurš tieši tajā laikā aizsāka mūzikas festivālu "Rimbenieks". Uzzinot par šādu festivālu, uzrakstīju e-pasta vēstuli orķestrim un aizsūtīju arī šo dziesmu, ko orķestris kopā ar kori atskaņoja festivāla oficiālajā atklāšanas koncertā.

Vai esat draugos ar Liepājas orķestri?
Dž.K.: Tagad esam (smejas).

Par ko būs jūsu nākamā grāmata, Džēna?
Dž.K.: Man galvā ir divas grāmatas – viena stāstu grāmata, un par otru vēl neesmu pārliecināta, bet varētu būt uz patiesiem faktiem balstīts stāsts.

Ēvalda Rimbenieka piemiņas vieta Liepājā. Foto: irliepaja.lv.

Kā jūtaties Liepājā?
Dž.K.: Šodien par to domāju. Domāju, ka joprojām esmu objektīva, bet skatos uz to arī no Rimbenieka skatupunkta, un viņš, protams, mīlēja Liepāju, un, jo ilgāk es šeit atrodos, jo vairāk jūtos šeit kā savās otrajās mājās.

Ē.K.: Man patīk staigāt pa Liepājas ielām, man imponē vecās mājās – esam tik daudz tās bildējuši. Pārsteidzoši, ka mājās iekšā viss ir jauns, no ārpuses to nemaz nepateiksi. Es vienmēr eju kādus desmit metrus aiz Džēnas, jo viņa iet diezgan ātri, un domāju par to, ka te Rimbenieks staigāja, te mamma staigāja. Kad būsim mājās Tasmānijā, dikti to atcerēšos.

Dž.K.: Starp Hobārtu un Liepāju ir zināma līdzība, abas ir pilsētas pie jūras, abās daudz koku un parku, dzīves ritms ir tikpat lēns, relaksēts, kaut vai, salīdzinot ar Rīgu, viss ir pietiekami tuvs un aizsniedzams. Taču es domāju, ka Liepāja ir mazliet skaistāka par Hobārtu. Varbūt tāpēc, ka te viss mums ir jauns, nepierasts. Mums pietrūkst tikai Tasmānijas kalnu, bet te ir vairāk koku un krāsu. Jūtamies ļoti komfortabli.

Vai grāmatas izdošanā saņēmāt arī kādu atbalstu no Liepājas pašvaldības?
Dž.K.: Jā, Liepājas Kultūras pārvalde apmaksāja tulkošanu, palīdzēja arī Dienvidkurzemes novada pašvaldības vadītāji.

P.S.
Paldies Liepājas Simfoniskā orķestra valdes locekļa palīgam un lieliskam tulkam Egmontam Gāliņam.