Inese Ķestere caur un cauri ir Liepājas meitene – te dzimusi, augusi, skolojusies (ja neskaita vienu gadu Rīgā), un arī šobrīd neparko negribētu dzīvot kaut kur citus. Jau 24 gadus viņa veido televīzijas ziņu sižetus un raidījumus. Sākusi 19 gadu vecumā Liepājas "TV Dzintare", tagad viņa ir "TV Kurzeme" redaktore. Taču Inese arī raksta – stāstus, bet nupat apgāds "Latvijas Mediji" sērijā "Vakara romāns" laidis klajā romānu "Melno ogu vainadziņš", veltot tā autorei cildinošas atsauksmes.

Kad iznāca tava pirmā grāmata un par ko bija stāsts?
Pirms gadiem desmit. "Skolas spoks". Tā bija grāmata pusaudžiem. Tur bija par vardarbību skolā, arī tāds mistiskais piesitiens. "Zvaigzne ABC" bija izsludinājusi konkursu jauniešu literatūrai, dabūju godalgotu vietu, un apgāds apmaksāja grāmatas izdošanu.


Cik tev pašai gadu?
43. Es neslēpju savu vecumu. Es ar to lepojos (smejas)! Bet brīžiem, pēc darba dienas, ir 80, brīžiem septiņpadsmit. Visādi.


Citiem šajā vecumā grāmatu ir vairāk, man ir tikai trīs. Žurnālistika šausmīgi noēd laiku. Es gribētu rakstīt vairāk, un kaut kādi iesākti manuskripti arī jau mētājas, bet laika ir tik, cik ir.


"Liepājas spoku stāsti bija tava otrā grāmata?
Jā, tādas urbānās leģendas. Pamatā nāk no liepājniekiem, es vienkārši gadu gaitā uzklausīju, ko cilvēki visādās vietās ir pieredzējuši. Diemžēl grāmata neatrada izdevēju. Grāmatu izdošana ir bizness, un man pateica "tas ir ļoti lokāli".


Mēģināju startēt Liepājas Kultūras pārvaldes projektu konkursā, arī tur teica "Paldies, bet nē".

Nācās izdot pašai par saviem līdzekļiem izdevniecībā "Ezerrozes grāmatas", līdz ar to tirāža bija maza, bet bija cietie vāki, manas fotogrāfijas. Nolēmu – ja es pati maksāju, tad daru, kā gribu.


Kaut kāda mistērija ir arī tavā jaunākajā grāmatā "Melno ogu vainadziņš".
Spoki man ir katrā grāmatā! Kaut kā tā ir sanācis. Man jau no bērnības patīk spoku stāsti – klausījos, kolekcionēju prātā un atmiņā. Nezinu, kāpēc tā ir, bet es aizeju darba darīšanās un cilvēks man pats no sevis sāk stāstīt – "ziniet, man te kāds staigā, kaut kāda ēna un skaņa". Pēc otrās grāmatas iznākšanas es laikam esmu dabūjusi tādu spoku stāstu krājējas reputāciju, cilvēki pat raksta man, lai pastāstītu.


Droši vien jau tāpēc, ka pašai ir interese, arī darbos tas mistiskais ir iekšā.

 


Vai "Melno ogu vainadziņa" sižets ir izdomāts vai arī tajā ir kaut kas no reālās dzīves?
Sižets ir izdomāts. Ir viena ēka, muiža, kurā risinās divi notikumi dažādos laikos – viens Otrā pasaules kara laikā, otrs mūsdienās.


Ierosmi guvu, rokoties Valsts arhīvā un meklējot sava vecvectēva vēstules.

Atradu, izlasīju, un lampiņa  – ideja – iedegās. Grāmatā nav absolūti nekā biogrāfiska, tas bija vienkārši impulss.


Vai arī šis romāns, tāpat kā pirmā grāmata, ir iznācis, pateicoties konkursam?
Jā. Viņi izsludina, man ir kaut kāda ideja, nu, kāpēc nepiedalīties? Piedalos, pēc tam uzzinu, ka – šajā gadījumā – ir iegūta trešā vieta. Nu, mīlīgi. Un tagad grāmata ir iznākusi. Turklāt visu dara viņi paši, es tikai baudu rezultātu.


Kur tu raksti un kad tu raksti?
To man daudzi prasa – pa kuru laiku? Televīzijā man ir gana apjomīgs darbs: ziņas jātaisa, veidoju arī divus lielus raidījumus – "Liepājas ostas hronika" un "Kā pieci pirksti", kas ir par vides tēmām.


Ar to rakstīšanu ir tā, ka man ir kaut kāda nepieciešamība. Ja priekšā ir balta lapa un pildspalva, burtiski niez nagi – vajag pieķerties, vajag to lapu aprakstīt.


Raksti uz papīra?
Gan, gan. Rakstīt datorā ir ātrāk, vieglāk izlabot, bet kaut kas nav ar to mūzas padarīšanu... Kad tu datorā klabini klaviatūru, nav tas. Bet, kad ir baltā papīra lapa, jūti to papīra tekstūru, ir savādāk.


Klusums vajadzīgs?
Kāds tur klusums! Ķer mirkli! Vai kaimiņš kliedz un skaidro attiecības, vai skan skaļa mūzika, vai kaķi mājās uztaisa trādirīdi, vai vēl kaut kas notiek, tam nav nozīmes. Ja atnāk mūza, tad viņa ir atnākusi.


Citkārt tu vari uzlikt lirisku mūziku, visādi iekārtoties, un mūza nenāk ne sitama.

Vēl jau arī tas, ka nav laika to mūzu baigi gaidīt – kad tev ir brīvs brīdis un tu saproti, ka varētu parakstīt, tad arī raksti. Protams, ārpus darba laika. Pabeidz vienu darbu, un, ja mūza ir atnākusi, sākas otrs darbs. Ja viņa neatnāk, tad neko – es atpūšos.


Vai vienlaikus top viens vai vairāki rakstu darbi?
Paralēli šim biju sākusi šo to ieskicēt, bet līdz gatavībai nebija un joprojām nav novests, jo laika nav. Vēl paralēli uzrakstīju vienu grāmatiņu maziem bērniņiem, jācer, ka gada beigās, uz Ziemassvētkiem nāks ārā. Man kaut kāda ideja grozījās pa galvu, un ieraudzīju, ka ir aicinājums uzrakstīt kaut ko maziem bērniem. Par ko ne? Man ir ideja, es uzrakstu, šiem patīk – visi laimīgi! Jācer, ka bērni arī būs laimīgi. Pārmaiņas pēc spoki tur nebūs (smejas).


Vai rakstīšanas gaitā tev ir kāds "kritiķis", kam dod izlasīt uzrakstīto?
Nē. Man nepatīk, ka kāds skatās pār plecu un jaucas tajā, īpaši, kamēr darbs ir negatavs. Tikai tad, kad darbs ir pabeigts, un esmu vēlreiz pārgājusi tam pāri, sūtu vai nu konkursam, lai tad žūrija vērtē, vai piedāvāju izdevniecībai – re, kur man ir, vai jums vajag?


Ko meita teica par tavu pusaudžiem domāto "Skolas spoku"?
Tad, kad šī grāmata tapa, mana meita nebija pusaudzis, viņa bija bērns. Nekonsultējos arī par "Spoku stāstiem", zinu, ka Zane lasīja, bet pusaudžiem ir savs pasaules skatījums. Turklāt viņai interese par literatūru nav, viņa grib būt veterinārārste un ārstēt visus dzīvniekus  – no kamenes līdz zirgam.


Vai vienmēr esi bijusi televīzijas žurnāliste?
Studiju laikā paralēli sāku rakstīt tādai jauniešu avīzei "LaBa", bet tā nebija nopietna darbavieta.


Ko studēji?
Studēju Rīgā žurnālistiku, bet tie bija skarbie deviņdesmitie, naudas nebija, nācās pārtraukt, atgriezties Liepājā un meklēt darbu. Tad kaut kā saslēdzās, ka "TV Dzintare" meklēja reportieri, un tā es tur no 19 gadu vecuma sāku.


Žurnālistiku tā arī nepabeidzu. Liepājas Universitātē tolaik žurnālistikas nebija, izstudēju kultūras darba vadību, un nav ne vainas – kultūra arī mani vienmēr ir interesējusi.


Vai tevī ir rakstīšanas gēns?
Varbūt, ka daļēji rakstīšana ir iedzimta. Mans vectēvs no mātes puses Arvīds Briedis savulaik strādāja laikrakstā "Cīņa". Savukārt no otras puses neviens tā dikti publicējies nav, bet savās kladītēs viens otrs kaut ko mēģinājis rakstīt.


Ja pieņem, ka šis gēns, kad ieraugot papīra lapu, cilvēkam šausmīgi gribas viņu aprakstīt, iedzimst, nu, tad varbūt jā, tas ir tas. Varbūt.


Ar ko nodarbojas tavi vecāki?
Neviens no viņiem grāmatas neraksta. Mans tēvs bija metalurgs, kopš jaunības gadiem strādāja velmētavā. Stāsts par "Metalurga" sabrukumu mūs skāra tikpat smagi kā ļoti lielu daļu Liepājas ģimeņu. Šobrīd Latvijā vairs šādas profesijas nav.


Arī mana māte ir strādājusi profesijā, kuras vairs nav – viņa bija telefoniste.

Kādreiz, lai piezvanītu no Liepājas uz Maskavu, telefona centrālē bija jāsavieno vadiņi, un mamma bija tas cilvēks, kas to darīja.


Tu tā arī visu mūžu pa Liepāju?
Esmu liepājniece vairākās paaudzēs. Varbūt labi vien bija, ka nācās pārtraukt žurnālistikas studijas, jo Rīga man tāpat nepatika. Drusku par lielu, cilvēki pārāk nervozi un skrienoši, varbūt arī pārāk snobiski. Un gaiss arī tur nav labs (smejas). Liepāja vilka atpakaļ.


Plašā pasaule nekad nav vilinājusi?
Galīgi nē. Ir tādi pasaules pilsoņi, kuriem visur ir mājas. Liepāja ir tāda forša izmēra pilsēta. Sabile man būtu par mazu, tā esmu rēķinājusi,


Rīga jau man ir par lielu, un tā nav mana pilsēta, man tur nepatīk. Tātad Ņujorkā man vispār nav, ko meklēt.

Paliek vidējais aritmētiskais lielums – Liepāja.


Dzīvoju centrā, jo man ir svarīgi, ka ātri varu visur nokļūt ar kājām. Man ir desmit minūšu attālumā darbs, man ir desmit minūšu attālumā jūra. Teātris, kino, darba vieta, veikali – visu varu ātri dabūt. Arī tā ir Liepājas priekšrocība, salīdzinot ar Rīgu. Lai es savu dzīvi veltītu tam, ka katru dienu pusstunda vai vairāk jāpavada, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B? Nē, paldies! Dzīve ir pārāk īsa!


Man patīk ceļot. Ļoti, bet vienmēr gribas atgriezties Liepājā. Arī pa Latviju man ļoti patīk ceļot, skrupulozi izpētīt savu dzimto zemi, un mani pārsteidz, ka pa visiem šiem gadiem, kad ir braukāts apkārt, es vienmēr atrodu Latvijā kādu jaunu nostūri, kuru vēl neesmu redzējusi. Īpašā vājība man un mūsu ģimenei ir muižas, pilis, to drupas, šī aizgājusī godība. Gadiem ilgi braukājam un šādas vietas pētām. Tāpēc varbūt tas arī mazliet ir manā jaunākajā grāmatā, jo centrā ir muiža. Muiža Kurzemes laukos, kaut kādā nekurienē. Nav viena prototipa, bet vairākas muižiņas, kas salikušās kopā.


Visa mana ģimene ir apsēsta ar ceļošanu. Visi ir pārņemti ar to. Man pirmās bērnības atmiņas ir, ka mēs kaut kur dodamies, ka kaut kas ir jāskatās un kaut kas ir jāredz. Arī vecvecāki tādi bija – vienam ir motocikls, ar kuru visur ir jārauc, viena vecmāmiņa, kurai nebija ne automašīnas, ne motocikla, sēdās autobusos, braukāja apkārt un skatījās.


Arī tavs brālis Mārtiņš visu laiku kaut kur braukā.
Jā, jā, un strādā par gidu. Šad tad kopā braucam, bet tad viņš gida lomu neuzņemas – priecīgi atpūšas no tās.


Reiz dzirdēju viņu runājam ar tūristiem franču valodā.
Jā, viņš runā franciski. Brālis ir poliglots – viņam ir franču, angļu, vācu, krievu, spāņu, portugāļu un varbūt vēl kāda valoda. Un man no tā nekā!


Kādu gadu viņš nostrādāja arī par tramvaja vadītāju.
Jo tas bija viņa bērnības sapnis.


Kāds bija tavs sapnis?
Mans sapnis bija būt par arheoloģi.


Nu, tā, ka tu izroc no zemes kaut kādu vecu kaulu vai lausku un esi laimīgs visu dienu, jo esi to atradis.

Mazliet man ir žēl, ka tajā lauciņā es nedarbojos, bet var jau būt, ka pensijas vecumā. Viss vēl priekšā!


Man vispār diezgan patīk skatīties atpakaļ, pagātnē – kāda bija Liepāja kādreiz, kādas bija muižas kādreiz, kādi mēs bijām kādreiz.


Un rakstīšana?
Gribētos vairāk grāmatām pievērsties, bet pagaidām nesanāk. Varbūt, kad aiziešu pensijā, būs daudz vairāk laika.


Tikai tas nebūs tik drīz.
Esmu domājusi par to, ka tas, kā žurnālisti ir spiesti skriet un domāt, un dedzināt sevi, stresa situācijās ātri reaģēt... Domāju, ka mums tāpat kā metalurgiem par kaitīgu darbu pensija pienāktos ātrāk.