Pēc valsts neatkarības atgūšanas Liepājas pilsētas valde, ko toreiz vadīja Imants Vismins, 1991. gada 27. septembrī pieņēma vienu no saviem vēsturiskajiem lēmumiem – atjaunot Liepājas tirdzniecības ostu, un 1992.  gada 1. janvārī pēc gandrīz piecdesmit gadu pārtraukuma Liepājas ostā beidzot ienāca pirmais tirdzniecības, nevis PSRS Kara flotes kuģis. Tas notika nedēļu pirms pilsētas galvas 49.dzimšanas dienas. Aizvadītās nedēļas nogalē, 8. janvārī, Imantam Visminam apritēja 80. Dažas dienas pirms tam viņš stalts un smaidīgs ienāk portāla irliepaja.lv redakcijā. Kad pirmais neatkarības laika Liepājas mērs dodas prom, nemanot aizskrējušas divarpus stundas, un tik daudz kas vēl palicis neizrunāts.


Tā kā tepat ir arī galerija "Romas dārzs”, saruna iesākas par mākslu, un tāpat kā par visu citu “ar mēru” un “saprāta robežās” par to interesējas arī mans sarunbiedrs.


Saprāta robežās?
Es jau sevi ielaužu, visu laiku eju tā pa vidu.


Tas ir tāds moto dzīvei?
Vienā ziņā jā. Bet pret paša gribu gandrīz vai.


Kā tā?
Vienmēr jau esmu gribējis vairāk un labāk. Nevis pa vidu. Bet tā jau lielākā daļa grib.


Esat dzimis, audzi Liepājā?
Dzimis esmu Rucavā. Esmu rucavnieks! Tāpēc esmu samērā tiepīgs. Esmu kara laika bērns. Mana māmiņa teica, ka pārdzīvojusi desmit vai divpadsmit valūtas. Nu, es jau arī kādas piecas, sešas vismaz – krievu rubļus, doičmarkas, červoncus, Staļina rubļus, Hruščova rubļus, tad bija repši, tad lati, tad eiro...


Mana māmiņa bija gudra psiholoģe – no mazām dienām jau... Gājām pa ielu, un pretim nāca viens izskatīgs kungs baltā kreklā, ar kaklasaiti – inženieris “Metalurgā”, dzīvoja netālu. Bet kaimiņos mums dzīvoja vagonu riteņu smērētājs, mēs viņu par Melno saucām. Toreiz jau nebija, kur drēbes pēc darba pārģērbt, ar visām gāja mājās. Viņš bija Silnieks, un tas ar balto kreklu arī bija Silnieks.  Māte teica:


“Redzi, dēliņ, ja tu mācīsies, tu varēsi tā staigāt, ja nemācīsies, tad staigāsi kā Melnais”.

Tas man tā iespiedās atmiņā... Kaut gan daudz es to neņēmu vērā, biju pakļāvies slinkumam. Tāpat kā visi cilvēki, tā ir tāda lieta, no kā neviens nevar izvairīties.


Mācījāties 6.vidusskolā?
Jā, toreiz tā bija Valdemāra ielā. Mans skolasbiedrs bija dzejnieks Jānis Peters, arī "Latvijas gāzes” priekšnieks Adrians Dāvis. Treneris Edvīns Sprūds bija klasesbiedrs. Skolā mums tā publika bija interesanta – nebija neviena komjaunieša.


Kā tas iespējams?
Tāda klase bija. Ar vidusskolu man arī tā bija – 7. klasē saslimu, it kā ar sirdi nebija labi. Bet es jau ietiepos un ar sportu, ar basketbolu nodarbojos, un slimībai nekādas nozīmes nebija. Varbūt dakterienei tikai tā likās, bija paziņa mātei.


Pēc vidusskolas tajā gadā dienēt vēl nebija jāiet un es – nē nē, neiešu studēt. Māte iekārtoja mani darbā, un, kā vēlāk sapratu, viņa tam priekšniekam bija teikusi, lai iedod man tādu kārtīgu darbu, kur vajag fiziski pastrādāt.


Tas teica – “horošo”, un iedeva man dzelzs gultas ar āmuru kniedēt.

Tās te, Liepājā, ražoja. Metālizstrādājumu rūpnīcā, un cehs bija tur, kur kādreizējās “Daiļrades” lielā māja. Tur bija bijusi “Līvas” velosipēdu rūpnīca, un uz tās bāzes izveidoja rūpnīcu, kur ražoja bērnu ratiņus un dzelzs gultas.


Man gribējās kaut ko citu un vairāk, pa vakariem pabeidzu autovadītāju kursus un aizgāju strādāt par profesionālu šoferi. Bet tad draudēja iešana dienestā, un es arī sapratu, ka tās gultas kniedēt un zem tām dubļainām automašīnām ložņāt man ne visai patīk. Sāku domāt, kur iet mācīties. Iestājos Lauksaimniecības akadēmijā – tur gandrīz visi Liepājas mēri ir mācījušies (smejas), bet mani uzreiz paņēma dienestā. Trīs gadi. Tepat, Baltkrievijā. Saucās “djikaja divizija”, mežonīgā divīzija – mācību divīzija, kur gatavoja seržantus, zemākos komandierus. Veselu gadu mūs nelaida atvaļinājumā, nekur. Režīms bija tāds, ka no viena pulka, nepilna tūkstoša, četri izdarīja pašnāvību, nevarēja izturēt.


Zināju, ka pēc augstskolas arī jāiet dienēt un jāiegūst virsnieka pakāpe, tāpēc es, armijā būdams, pamanīju, ka ir tādi jaunāko virsnieku sešu mēnešu kursi, un pieteicos savam komandierim, lai palaiž uz tiem kursiem, jo gribu saistīt savu dzīvi ar armiju. Viņš man saka: tad jau ej uzreiz uz karaskolu. To es negribēju, teicu, ka gribu iesākt ar kursiem. Bijām vairāki latvieši, kas pabeidza tos kursus. Pabeidzu, un tad jau biju jaunākais leitnants, un augstskolā vairs nebija nekādu problēmu, ka vajadzētu iet dienēt. Komandieris man teica – nu tu mani “objegoril”. Jegorovs bija Baltijas flotes komandieris un “objegoriķ” nozīmēja apkrāpt. Pēc tam viņš negribēja laist mani atvaļinājumā, es jau pusgadu esot bijis atvaļinājumā. Tomēr trešajā gadā uz Jauno gadu, uz dzimšanas dienu atlaida uz desmit dienām.


Atgriezāties augstskolā?
Atgriezāmies visi augstskolās, jo visi bijām ar vidējo vai augstāko izglītību. Un dzenāja mūs tā, ka fiziskās sagatavotības ziņā ieņēmām 2. vietu visā PSRS sauszemes karaspēkā. Bija ļoti grūti, negribas to ne atcerēties, ne arī novēlēt kādam to pārdzīvot.


Bet tas jūs laikam norūdīja?
Norūdījos, protams, un pieredze arī izveidojās – divus atlikušos gadus nodienēju saimnieciskajā dienestā, kur biju atbildīgs par transportu, biju taču beidzis profesionālus autovadītāju kursus. Tur man vajadzēja iemanīties, lai kurš katrs nevarētu mani izmantot, apkrāpt vai citādi ietekmēt. Mēģinājumi jau bija dažādi – armija bija kadru kalve arī citiem Padomju Savienības dienestiem – gan čekas, gan milicijas, gan diversantu.


Liela daļa aizgāja pie diversantiem, bet es tur nederēju – man bija garš augums, un es izdalījos no citiem.

Mēli arī palaidu. Spēlēju basketbolu, un mums bija kontakti ar lietuviešiem, igauņiem – sarunas un norunas. Un nekur jau nebija tā, ka nebūtu kāds ziņotājs – gan armijā, gan civilajā dzīvē. Bija toreiz un tagad arī ir nodevēji.


Vai esat sastapies ar kādu?
Šalts, kas bija pie mums “DG Terminālā”, mana šefa znots. Mums visiem bija akcijas, un viņš gribēja savu sievastēvu “uzmest” un pārņemt visu. Piesolīja man visādus labumus, lai esmu viņa pusē. Bet es ar Milleru biju pazīstams jau no 1991. gada, un bijām, cik nu var, godīgi viens pret otru. Teicu Šaltam, ka nodevējs nekad nebūšu un nodevējus nekad necienīšu. Viņš saka: bet es tev došu visādus labumus. Kur tad tie labumi ir? Noliec uz galda – provocēju viņu. Nekā jau nebija, tikai tie nelietīgie solījumi.


Spriežot pēc nesenākiem notikumiem, šis kungs nav mainījies.
Grib būt viltīgs, bet tāds viņš nav. Esmu gandrīz drošs, ka tas bija viņš, kas zvanīja policijai par to viltus bumbu, kas it kā bija ielikta Latviešu biedrības namā, kad “DG Termināls” svinēja savu desmit gadu jubileju...


Atgriezīsimies labāk pie sarunas par Imantu Visminu.
Mūžs ir pagājis un dzīve arī...


Tā gluži neizskatās.
Pie mūžības vārtiem es esmu pienācis, un parīt būšu jau cieši pie vārtiem – man būs 80 gadi.


Jūsu stāju varētu apskaust arī jaunāki cilvēki.
Laikam jau arī fiziskais dzīvesveids ir iespaidojis – nodarbojos ar sportu diezgan ilgi. Liepājā ne, te es atgriezos, kad man jau bija kādi 35 gadi. Rīgā, Jelgavā nostrādāju. Gribēju ko vairāk, visādas zinātnes taisīt. Tad dzīve sagrozījās tā, ka septiņdesmito gadu vidū atgriezos Liepājā. Toreiz kokapstrādes kombinātu "Baltija” vadīja Edgars Mūkins, Berklava līdzgaitnieks, bija bijis LPSR Valsts plāna komitejas priekšnieks, bet Hruščovs nacionālkomunistus izdzenāja. Mūkinu vispirms aizdzina uz Liepājas Pedagoģisko institūtu par direktoru, bet pēc neilga laika – par direktoru "Baltijā”. Viņš te, Centrālkapos, ir apglabāts. Abi ar sievu Jadvigu. Viņa dēls, starp citu, ir zvaigžņu pētnieks, kas pēta tos sudraba mākoņus, kas ir pašā augšā, neviens vēl nav īsti sapratis, kāpēc viņi tur ir.


Mūkins bija samērā interesanta personība. Kad ieraudzīja manu darba grāmatiņu – tur man bija daudz ierakstu – teica: "Nu, tu esi staigātājs.” Ielika mani par meistaru vissmagākajā vietā, kur visi dzērāji. Gadu tur nostrādāju, un Mūkins saka: "Derēs!”. Ielika mani par galveno mehāniķi. Tad sāku diezgan strauji augt. Viņš saskatīja arī manā uzvedībā un dzīvē tādu domu gājumu, kas viņam derēja, un viņa dzimšanas dienās mēs, divi žīdiņi – Šalms Bergers un Hesels Hiršsons, tāds Jānis Vecvagars un es, pulcējāmies Grobiņā. Tur viņš bija uztaisījis mazu mājiņu, vasarnīcu, un tur mums bija tāds diskusiju klubiņš. Bet viņš ātri aizgāja pensijā, jo viņu neieredzēja ne tie čekisti, ne pārējie – Mūkins bija samērā stingrs un no visiem, sākot ar strādnieku, līdz augstākajam līmenim, prasīja domāt, kas ir labāk, izdevīgāk.


Piemēram, sērkociņus ražoja vietējam tirgum, kur kastītē bija jābūt ne mazāk par 50 skaliņiem, un ražoja eksportam – Anglijas karalienei, arābu šeihiem.

Visi bija ļoti kvalitatīvi sērkociņi.  Eksportam ražotie nedrīkstēja būt vairāk par 40 skaliņiem kastītē. Veikalos kastīti ar 50 sērkociņiem tirgoja par 1 kapeiku, bet reizēm izbrāķēja vai par daudz saražoja eksportam domātos, un tos vietējā tirgū lika pārdot divas kastītes par 1 kapeiku, jo kastītē bija mazāk sērkociņu. Un Mūkins mums lika domāt, vai ir izdevīgāk ražot eksporta sērkociņus vai parastos. Tā viņš mūs mācīja.


Mūkinam nodedzināja divus cehus – zāģētavu un muciņu cehu.


Tīšām nodedzināja?
Nu... Neatklāja. Jo nevajadzēja atklāt. Inženiertehniskie darbinieki pa naktīm dežūrēja, gribēja noķert vainīgo. It kā jau tas cilvēks bija zināms, bet arī – nevajadzēja noķert... Pēc tam viņš gāja bojā – pēc Itālijas brauciena, kuru viņam iedeva kā tādu prēmiju, viņam turpat, Jaunajā ielā, smagā mašīna uzbrauca virsū. Nejauši...


Zāģētavu es atjaunoju. Samērā daudz nervus un viskautko patērēju. Vajadzēja rezerves daļas, tās neviens nedeva. Izbraukāju visu Padomju Savienību līdz sadabūju. Klubā, kur mums, atjaunotājiem, katru nedēļu bija sapulces, nomainīju lozungu – kāda tur kongresa uzsaukumu ar "Acis darba izbijās, rokas darba nebijās, zinājās padarīt”. Un padarījām ar, divu mēnešu laikā cehu atjaunojām.


Muciņu cehu nodedzināja pa tīro, tur pēc tam bija mēbeļu cehs.


Kad Mūkins jau bija aizgājis pensijā, sarunājām, ka rudenī, kad viņam dzimšanas diena, atkal satiksimies pie viņa. Viņš teica – tad es jums izstāstīšu daudz ko tādu, ko neesat ne dzirdējuši, ne redzējuši. Kādus divus mēnešus pirms tās dzimšanas dienas viņš pēkšņi nomira.


Acīmredzot bija bīstami zināt ko tādu, ko citi nav ne dzirdējuši, ne redzējuši.
Visādā ziņā. Deviņdesmitajos gados jau daudzi nomira – ne no kā. Piemēram, Ķezbers, Koemecs. Jo sāka par daudz runāt un zināja to, kas citiem nebija jāzina.  Es nenomiru. Kaut gan vienu brīdi, kaut kad 1994. gadā, es no centnera nokrita uz kādiem 75 – 80 kilogramiem. Man prasīja – vai tev ir vēzis? Nu, it kā nav. Kādus divus gadus biju tuvu robežai. Bet kaut kādi gēni, kaut kas man palīdzēja, un es atguvos. Dabūju sirdsklauves, aritmiju, bet tas izgaisa.


No "Baltijas” uzreiz aizgājāt uz tagadējo "Liepājas papīru”?
Pēc Mūkina par direktoru no Latgales atnāca tāds Vanags, un nevienu nevarēja ievēlēt par arodbiedrības priekšnieku. Viņš man teica – tevi te ciena, ej tu. Bet es taču esmu mehāniķis, esmu sadomājis viskautko, ko uz priekšu darīt, – es negribu tur iet. Ja tu negribi, tad es arī varu negribēt, un ilgi tu te vairs nestrādāsi. Pats viņš kādus trīs, četrus gadus strādāja. Bija viena jauna, smuka grāmatvede, viņai piedzima bērns, un Vanags dabūja aiziet.


Es piekritu būt par arodbiedrības priekšnieku, bet teicu, ka nevarēšu ar savu veco zaporožecu izbraukāt Rīgu un Kuldīgu – toreiz izveidoja tādu apvienību no Liepājas "Baltijas”, Kuldīgas "Vulkāna” un Rīgas "Komētas”, un man uzdeva izveidot arodbiedrību komiteju. Piešķīra man žiguli. Bet Arhangeļskā, aiz polārā loka, kur ceļa nav.


Braucāt pakaļ?
Nu, protams! Uzlādēju uz vilciena platformas un atvedu.


Pēc trīs gadiem mans draugs Hiršsons, kas bija direktora vietnieks, gāja pensijā un mani ielika par ģenerāldirektora vietnieku.  Rīgā bija tāds Mežnieks, Latvijas papīra ražošanas uzņēmu apvienības vadītājs. Nezinu, kā viņš mani bija pamanījis, bet viņš pierunāja, lai mani paņem papīrfabrikā. Vanags bija jauns un lecīgs, domāju, ko tur ar viņu mocīšos, un piekritu iet uz papīrfabriku. Tad tieši sākās lielā kampaņa pret dzeršanu, kad alkoholu dzēra no tējkannām.


"Baltijā” jūs esot iesaukuši par Štirlicu. Vai tāpēc, ka esat līdzīgs aktierim Tihonovam?
Nē, tāpēc, ka līdu visur, visu gribēju zināt. Ziņkārība, tā jau cilvēku lielā mērā virza, un es esmu vairāk ziņkārīgs, nekā čakls.


Kā gāja papīrfabrikā?
Skatījos, ka tur varētu būt citādi, ka nav pat godīgas noliktavas. Sāku būvēties – piebūvēju sarkano ķieģeļu korpusam vienu daļu klāt – no silikātķieģeļiem, jo citu nebija, bet Pīlēns (toreiz pilsētas galvenais arhitekts – S.P.) man uzreiz uzbruka, ka tā nedrīkst. Ar grīdas krāsu nokrāsoju ķieģeļus brūnus, bet tas nederēja. Tad pārmūrēju to sienu uz ielas pusi citādāk. Bet noliktavas arī nebija. Uz Strautu ielas pusi bija dārzniecība, un es izdomāju, ka tur jāuztaisa viena kārtīga noliktava. Rīgā, Jelgavā biju strādājis pie celtniecības materiālu ražošanas – tur taisīja tādus 18 metrus garus paneļus parasto 6 un 12 metru vietā. Dabūju, bet pietrūka. Trūkstošos atvedu no Rīgas vagonu rūpnīcas, kur nebija pabeigts cehs, un tie paneļi tur gulēja. Sadabūju ķieģeļus, ekskavatoru, no Rīgas krānu atveda – tas trīsreiz pa ceļam nojuka.  Ar ekskavatoru izraka visu zemi ārā, aizveda prom, un ar veco Zvirbuli sarunāju – es tev atdošu ekskavatoru, tu man iedod granti. Iedeva man granti, ekskavators vairs nebija vajadzīgs, es viņam atdevu, un viņš uztaisīja kooperatīvu. Ar to sākās "CTB”.


Un Zvirbulis, juniors, tika līdz miljonāru sarakstam.
Otrajā, trešajā paaudzē var būt miljonārs. Tad tas ir cienījams miljonārs. Pirmajā paaudzē miljonārs nav panākums. Tas ir noziegums.


Noliktavu uztaisījāt?
Uztaisījām. Atbrauca Mežnieks, amatpersonas no Maskavas, un skatās, ka ļoti labs cehs. Saku, tas nav cehs, tā ir noliktava. Bet tu varētu te cehu uztaisīt. Kā tā? Mums ir ievadītas sarunas ar Rietumvāciju, mēs iepirksim no viņiem vienu rūpnīcu, kas priekš "Aeroflotes” ražos pašlīmējošās etiķetes, ko līmē uz bagāžas. Mežnieks teica, ka pie tās lietas jāķeras klāt. N-tās reizes izbraukājām uz Maskavu, un


dabūjām to uzlīmju fabriku. Tā maksāja 16 miljonus rietumvācu marku. Pēc gada caur Klaipēdas ostu pienāca 86 lielas kastes ar iekārtām.

Atbrauca vācieši un sāka montēt.


Kad tas bija?
1989.gads.


Tad jau uz neatkarības sliekšņa.
Jā, kad bijām Rietumvācijā pie viena no īpašniekiem – Kammana – uz pieņemšanu, ierunājāmies par VDR, un es viņam saku – ilgi jau Austrumvācija nevarēs pastāvēt, būs jāapvienojas. Nē, tā jau ir pavisam cita nācija, viņš saka. Es viņam – saderam, ka mūsu mūžā tas notiks! Uz ko deram? Uz tavu mersedesu, un, ja es zaudēšu, atdošu savu žiguli. Man žēl tavu žiguli, deram uz kasti konjaka. Saderējām.


Toreiz mēs kādi desmit cilvēki bijām aizbraukuši. Uzņēma mūs – pacienāja, ļāva šo to iepirkties. Mūsējie visi sapirka videomagnetofonus. Es nopirku vienu labu šujmašīnu. Uzdāvināju sievai, un viņa šuj līdz šim brīdim, bet videomagnetofoni visi sen izmesti. Arī privātās lietās jādomā uz priekšu.


Fabrikā mums bija daudzi, kas slimoja. Vienam, kas rūtiņu burtnīcām papīru rūtiņoja, šausmīgi sāpēja ceļi, nevarēja paiet. Es Kammanam prasu, kā mēs tam cilvēkam varētu palīdzēt? Viņš saka – ā, tā ir samēra vienkārša lieta. Bet, vai tavi ķirurgi to varēs? Prasīju – jā, varēs, esam dzirdējuši un redzējuši to lietu, Rīgā jau to dara. Kammans atsūtīja to cementu, kas locītavās jāsmērē, – kādas 20 000 vācu marku tas maksāja. Atdevu dakteriem, uztaisīja operāciju vienai kājai – abām uzreiz nevarot. Pēc sešiem mēnešiem viņš aiziet uz slimnīcu, taisīt operāciju otrai kājai. Bet kur tad cements? Kā? Cementu jau jums iedeva – priekš divām kājām! Nav vairs. Zvanu atkal Kammanam – mums tie ķirurgi tādi, neprot ar to cementu rīkoties, izsmērējuši visu uz vienu kāju, bet tam cilvēkam ir divas. Ko darīt? Jā, viņš saka, tev ir gudri mediķi, bet tu tur neesi vainīgs un tas cilvēks arī nav. Atsūta otrai kājai, uztaisa operāciju.


Vīrs tik priecīgs, pamet veco sievu, danco, priecājas, dzer šnabi, drukāt vairs nedrukā. Nodzērās un pazuda.

Bet tas man deva tādu handikapu, kad pastūma uz to deputātu pusi. Sāka veidoties Tautas fronte, un man teica – tev arī jāiet par deputātu. Es arī katru gadu kādus pāris trīs dzīvokļus biju dabūjis no izpildkomitejas. Devu vienkāršiem cilvēkiem. Tādai vecenītei, kura visu mūžu Ūdens ielā uz klona bija nodzīvojusi. Sākumā nemācēja ar krānu, ar tualetes podu apieties, draudzenes gāja palīgā. Viņa mani par dievu turēja (smejas).


Vai pašam bija interese kļūt par deputātu?
Es jau teicu, ka vienmēr esmu gribējis vairāk un labāk. Un toreiz jau deputāti bija citādāki, nebija tāda skrūvīšu padarīšana. Es arī jutu, ka mūžs paiet, man jau tuvojās 50, un man ar komunismu, ar sociālismu bija savi rēķini. Visa mana dzimta vairākkārt ir smagi cietusi no viņiem. No tēva puses bija izsūtītie. Tēvu neizsūtīja, bet viņš divus gadus bija filtrācijas nometnē, boksīta raktuvēs. Kopā ar mācītāja Sproģa tēvu. Rucavā tēvam bija liela saimniecība – Jaunvismini, viņš jau bija nokārtojis parādus un izvedis saimniecību saulītē, kad visu atņēma. No mātes puses, viņa dzimusi Pēterpilī, vecāki bija labā dienestā pie cara un arī dabūja visu pamest un mukt prom.


Vectēvs dienēja armijā, un ar Nikolaju II viņiem blakus bija gultas.

Pa nakti viņš tur negulēja, bet gulta bija. Vectēvs esot bijis liels un spēcīgs, ar zobenu varējis turku pāršķelt uz pusēm – ja siksna netraucēja. Ģimeni vectēvs jau laicīgi bija aizsūtījis prom uz Poliju, bet pašam bija izdevies izmukt, paslēpjoties pagrabā, kur bija salikti no tīfa mirušie. Pēc diviem gadiem viņš uzradās.


Jūsos droši vien ir arī viņa gēni.
Noteikti.


Kā ar jūsu gēniem? Būs, kas tos pārmanto?
Divas mazmeitas man ir.


Kā mātes ģimene nokļuva Latvijā?
Atbrauca peļņā. Gribēja tikt uz Ameriku. Māte nonāca pie Brušvitiem par kalponi,. Sieva bija skolotāja, vīrs – virsmežzinis un aizsargu priekšnieks, viss krējums pie viņiem pulcējās. Mana māmiņa tur daudz ko iemācījās. Brušvitu meitas viņu ļoti iemīlēja, neļāva prom iet. Taču beigās viņa nonāca pie Visminiem, tēvs ieskatījās viņā un nelikās mierā. Lai gan visi bija kategoriski pret –


saimnieka dēls, stalts, izskatīgs, pirmo vietu ieguvis pļaušanas sacensībās, pirmo vietu ieguvis mežsaimniecībā, un grib ņemt kalponi par sievu.

Bet Brušvitiene viņai jau bija teikusi – tu, Anna, kalpone nekad nebūsi, tev ir cita domāšana, tu visu jau uz priekšu redzi! Kad ienāca krievi, Brušvitu uzreiz nošāva, bērnus izsūtīja uz Sibīriju, bet Brušvitiene tai dienā bija Liepājā un viņu neizsūtīja. Pēc kara Sarkanais Krusts panāca, ka bērnus atlaida, bet tad 1949. gadā izsūtīja otrreiz. Dēls Imants un viena meita vēlāk atgriezās, otra dienu pirms mājās braukšanas Irtišā peldējās un noslīka.


Atgriežoties 90-tajos – kā toreiz bija būt deputātam un mēram?
Par deputātu mani ievēlēja, jo es rūpējos par cilvēkiem. 133 ievēlēja toreiz, un tad tur tāda tirgošanās bija. Sākumā es pacēlu balsi, bet vēlāk mani apklusināja, tā caur puķēm, – ko tu te daudz sprēgā. Zināja jau manu biogrāfiju. Lai tiktu visos tajos amatos, es jau arī biju komunists. Apkārt sarkans, vidū balts.


Man jau tāds īsts mērķis arī nebija, uzskatīju, ka politiķim jābūt ar atbilstošu izglītību. Es bez savas augstākās izglītības Sanktpēterburgā biju beidzis speciālus kursus pa arodbiedrības līniju, tas bija nepilns pusgads. Lai arī tā laika izglītība bija stipri noskaņota uz partijas vēsturi, tur arī daudz mācīja psiholoģiju, filozofiju un citas tādas sabiedriskās lietas un attiecības. Tad es vēl biju Maskavā mācījies ekonomiku, iepazinos tur ar daudziem Maskavas uzņēmumiem. Biju beidzis divas partijas skolas, vienu tepat Kūrmājas prospektā, jo pa vakariem vadošiem darbiniekiem obligāti bija jāiet marksisma-ļeņinisma universitātē.


Ar tiem deputātiem bija tā, ka mani ievēlēja par padomes priekšsēdētāju un Gunāru Kazeku par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viss gāja tā, kā vecās sliedēs gandrīz. Man bija jābūt kā tādam partorgam, kas neko neizlemj. Un Kazeks arī bija kā starp divām ugunīm. Bija tāda muļļāšanās, apstāšanās. Galīgi negāja uz priekšu. Arī tā armijas iejaukšanās. Sapratu, ka mums nav ne ieroču, ne raķetes, karot nevaram, jāiet pa citu ceļu. Soli, pa solim. Runāju arī ar viņiem, biežāk nekā citi. Braucu gan pie Staļeva, gan uz Kaļiņingradu pie Jegorova. Kā padomes priekšsēdētājs 9. maijā braucu ar viņiem jūrā vainagus mest. Iedzērām konjaku un spirtu arī. Tad bija tikšanās arī Karostā, kur Maskavas TV uzņēma filmu par armijas samazināšanu, un es,


pie zemūdenes stāvot, pateicu, ka Liepājai armijas klātbūtne un Kara flote ir stiprs apgrūtinājums.

Pēc tam man viens deputāts pārmeta – kā tu mūs tā apvainoji! Teicu: es jau negribēju apvainot, bet, vai tad tā nav? Jums dzīvoklis ir kur? Ezerkrastā. Staļevam dzīvoklis kur ir? "Zolotije peski” – Siguldas ielā. Cik zinu, tur viena trešā daļa dzīvokļu tika piešķirti armijas un partijas darbiniekiem. Tajā skaitā manam klasesbiedram Mārim Priedolam, kādreizējā izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāņa Liepiņa šoferim, kas noslāpa garāžā. Nezinu, vai pats vai viņam palīdzēja.


Tā kā tā lieta bija jātamborē diezgan smalki un svarīgi.


Ar krieviem savā laikā biju daudz saticies un strādājis, un ar armijniekiem arī – lai kabeli ieguldītu no Salmu ielas apakšstacijas līdz "Baltijai”, Zirņu ielu man uzraka kara jūrnieki. Kara resoru es labi zināju: viena loksne finiera – divi matroži. Arī citādā ziņā – biju aktīvs Vispasaules miera komitejas dalībnieks, 1989.gadā Maskavā, Kongresu zālē, piedalījos miera cīnītāju kongresā (smejas). Tur bija interesanta nianse – sabraukuši bija no visas Padomju Savienības, kāds tūkstotis cilvēku apmēram, bet pēc pārtraukuma zālē tikai kādi simts, divsimts cilvēki. Izrādās blakus telpā rāda videofilmas – porno, un visi ir tur. Biju arī ar miera cīnītājiem uz pārtaisīta torpēdkutera no Rīgas uz Sāremā aizbraucis.


Tad Tautas frontes uzdevums bija pārveidot pārvaldi. Braukājām pa Latviju, skatījāmies variantus, kā varētu. Deputāti jau praktiski nestrādāja, cīnījās divas frakcijas – Tautas fronte un Interfronte. Un tad jau paši uzprasījās – bija apšaude janvārī, tad bija pučs, un bija skaidrs, ka tā turpināt nevar. Armijniekus izfērēja ārā, krievi un Tautas fronte palika, un bija jātaisa valde. Sākās cīņa par varu – Tautas fronte gribēja Andri Jaunsleini, Interfronte – Vladimiru Vlasovu, skolas direktors, treneris, runāja latviski drusku. Cīkstējās un cīkstējās kādus pāris trīs mēnešus, un tad vienā reizē pieceļas Jānis Kazāns no Tautas frontes, viņš ar manu brāli kopā skolā gāja, jahtas taisīja un laivas taisīja. Viņš manu biogrāfiju zināja smalkāk par visiem citiem, pieceļas un saka: "Bet varbūt Visminu ievēlēsim?” Ko viņš ir darījis? Un sāk skaitīt – viņš tur bijis, to izdarījis, to izdarījis. Hm, diezgan daudz. Krievi arī piekrīt. Iesi? Nebiju pārliecināts. Vai tā būs reāla lieta? Kā būs ar izpildkomiteju? Tad jau tās izmaiņas jādabū dziļāk. Tad sāka sprēgāt bijušie latviešu partorgi – nav Tautas frontē bijis. Izrādījās, ka ir gan bijis. Samulsuši bija arī Jaunsleinis un Vlasovs. Pagāja diezgan labs laiks, un tad bija vēlēšanas. Ievēlēja mani – ar vienu balsi. Tāda bija noruna Tautas frontei ar Interfronti. Silvijai Demmei bija tāda "kontakt” vai "štepseļ” grupa, lai meklētu kompromisu sarunās ar Interfronti. Gribēja jau laikam arī Vlasovu ievēlēt, bet viņš nobijās.


Man jau arī tā bija samērā liela atbildība un risks, bet es vienmēr esmu riskējis, no mazām dienām. Lai arī aprēķinājis soļus uz priekšu.

Man galvenais uzdevums bija tikt vaļā no armijas. Par pārējo mazāk. Protams, žēl bija par to izsaimniekošanu, to nejēdzīgo alkatību.  Arī drosme daudziem trūka, bet viņa nevarēja būt, jo rekets bija drausmīgs. Man vairākas reizes tika piedāvāts un piedraudēts, pāris reizes mašīnas bija tik tuvu, gribēja braukt virsū. Bet tad vēl biju diezgan stiprs, varēju pār žogu pārlēkt. Man bija arī sarunas ar tiem reketa cilvēkiem. Teicu – nu, labi, jūs mani novāksiet, bet kas būs pēc tam, kas nāks pēc manis?


Bet armija tad jau gāja uz postu, tiešām uz milzīgu postu – visa tā izlaupīšana un iztirgošana, un mūsu pašu Ministru kabinets un deputāti arī – vairāk jau neapzināti, nekā apzināti – lai viss tiek izpostīts. Žēl, ka daudz kas iznīka. Uz tā pamata varēja... Varēja gudrāk rīkoties, gudrāk strādāt, bet bija jau tāda mentalitāte izveidojusies. Par to pašu Liepājas Mašīnbūves rūpnīcu zviedri interesējās, bija atbraukuši. Tagad Eiropa cieš no tā, ka trūkst kompjūterdetaļu, mikroshēmu, to visu ražo Ķīna. Nevajadzēja atdot Ķīnai. Mēs ar Jaunsleini domājām, ka Mašīnbūves rūpnīcā kaut ko tādu varēja veidot. Labi, būtu mēs kalpi zviedriem, bet līdz zināmam laikam.


Imantu Visminu jubilejā sveic Liepājas mērs Gunārs Ansiņš. Foto no Facebook.com.


Kā bijušais pilsētas mērs – ko teiksiet par Liepāju šodien?
Nevar salīdzināt ar to, kā bija pirms trīsdesmit gadiem. Bet nu tā lielā atkarība no pārējās pasaules arī jāņem vērā, no tās mēs izbēgt nevaram, bet jāprot to gudrāk un vairāk izmantot. Ne vienmēr varbūt ietve jātaisa sešus metrus plata, ja var uztaisīt divus metrus platu un  aptvert plašāku pilsētas daļu. Žēl, protams, noskatīties uz to, ka pilsētas lielā mērā iek izkropļotas, arī Liepāja. Sākot jau ar 1905. gadu, kad sāka dedzināt muižas, tā visu pagājušo gadsimtu dedzināja, un


kad nu šinī gadsimtā būtu jāatjauno, tiek iepilināti tādi akcenti, kas ar vēsturisko maz saderas.

Kārlis Ulmanis jau sāka postīt vecpilsētas – "Kurzeme”, Latviešu biedrības nams. Kara laiki izpostīja, Hruščovs savas hruščovkas sabāza vecpilsētās, Staļins. Mūsu Liepājas Universitāte, piemēram. Grūti uzbūvēt tādu baznīcu vai tādu pili, kādu būvēja 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā. Vieglāk salikt konstrukcijas, bet cik tas labi un ilgmūžīgi? Pa pilsētu kājām staigā cilvēki, arhitekti jau braukā ar melnajām mašīnām, un varbūt mazāk redz un izjūt. Uz papīra, uz kompjūtera – jā, bet kā ar to vēsturisko namiņu blakus saderēsies? To redz tikai tas, kas ar kājām staigā.


Politiķi jau arī tagad vairs nav tik daudz tautas kalpi, cik naudas kalpi. Deputātiem izglītība vajadzīga, kaut kas ir jāapgūst. Kaut gan tā īsti to izmācīties nevar. Es uzskatu, ka gan politiķim, gan uzņēmējam, gan muzikantam par tādu ir jāpiedzimst.


Dabai nevar darīt pāri. Daba diezgan ātri atriebjas. Mēs izcērtam kokus, izcērtam krūmus, kur putniņi varēja sēdēt, kur knauši varēja dzīvot, un nav vairs ne putniņu, ne knaušu, un rapsis arī švaki aug, jo nav vairs, kas apputeksnē.


Un ir jāsaprot, ka attīstība notiek daudz straujāk – ja kādreiz ar karieti brauca 200 – 300 gadus, līdz tika līdz automobilim, tad tas auto, kas bija manā jaunībā, jau vairs nestāv blakus tam, ar kuru braucu vecumdienās, un pēc pieciem gadiem man varbūt vairs nevajadzēs ne tos kloķus, ne stūri – pateikšu savam automobilim, ka man vajag aizbraukt uz Zaļo birzi, un viņš mani aizvedīs.