Igo, aizvadījis 18.Novembra svētku sarīkojumu Liepājā, jau gatavojas savas izstādes atklāšanai Liepājas muzejā, un līdz gada beigām būs dzirdams arī vairākos koncertos.

Igo gan kā mūziķis, gan kā mākslinieks un dzejnieks gada griezumā ir bijis biežs viesis savā dzimtajā pilsētā, kurai vēl vasaras sākumā vēlēja vadības “biežāku nomaiņu". Tikko liepājnieki viņu redzēja “ugunsceļa" galapunktā – uz valsts svētku svinību skatuves pie “Lielā dzintara", un šoreiz tieši Igo bija svētku režisors. Liepājas muzeja apmeklētājiem joprojām viņa dzejolis aizslīd gar acīm Gitas Straustiņas ceļa tēmai veltītajā videoinstalācijā. Igo ir bijis viesis visos “Līvu" koncertos un savas mātes, mākslinieces Irinas Tīres jubilejas izstāžu atklāšanās.

Par to, kas bijis, bet galvenais, kas vēl gaidāms, sarunā ar mākslinieku, kas notika 18.Novembra svētku priekšvakarā.

"Viss sākās februārī ar Gata Irbes hiphopa projekta “Mesa" koncertu “Lielajā dzintarā", sekoja Ivara Sudmaļa koncerts, tad – Liepājas dzimšanas diena, tad festiņš "Rockin’ Liepaja" "Pūt, vējiņos!", "Līvifest"..."

Bet gads vēl nebeidzas...
Līdz Jaunajam gadam man ir vēl četras uzstāšanās Liepājā. 18.Novembris pie "Lielā dzintara", kad mēģināšu izdarīt gandrīz neiespējamo – būt uz skatuves un vienlaikus koordinēt visu darbību, kas notiek ap koncertu. Koncerts ar Aivaru Hermani "Lielajā dzintarā", ar Tomasu Kleinu Liepājas muzejā, noslēdzot manu izstādi, un vēl viens koncerts kopā ar Tomasu un viņa kolēģiem.

Pastāsti par izstādi!
Tā ir tā pati izstāde – "Nebijis gadījums", kas šogad apceļoja Latviju. Tā bijusi Lūznavas muižā, Alūksnes muzejā, pirms Liepājas būs skatāma Saldus muzejā, un gada noslēgumā izstāde būs Liepājas muzejā. It sevišķi gada otrajā pusē ir tapis daudz jaunu un, manuprāt, sižetiski interesantu darbu. Daži par godu Novembra svētkiem aizceļoja arī uz Jūrmalas muzeju.

Kāda mākslas veida darbi tie būs?
Aizvien tās ir grafikas. Turpinu savu skološanos un darbošanos pie Neles Zirnītes. Tur pavadu daudzas stundas pēc tam, kad ir pavadītas daudzas dienas, nedēļas un mēneši mājās, gatavojot klišejas, kuras tad darbnīcā tiek, kā mēs sakām, novilktas – atdzīvinātas ar krāsu un liktas zem preses. Faktiski tur darbs tā īsti dzimst. Ja līdz tam tas ir manā galvā, un krāsas un ideju zinu tikai es, tad tur tas dzimst dažu cilvēku klātbūtnē jau ar krāsām. Un tad, vai nu darbs ir labs, un tas nokļūst rāmī un uzsāk ceļojumu pa izstādēm, vai arī, ja nav tik labs, kļūst man par mācību vai atspēriena punktu nākamajiem darbiem.

Vai grafika nav sarežģītākais un grūtākais tēlotājmākslas veids?
Ir vairāki darbi, kur strādāju ar zīmuli, ar otu. Teorētiski tas top vienā mirklī, bet līdz tam mirklim ir jānonāk, un, lai iznāktu skaisti un brīvi daži vilcieni, daži triepieni, dažreiz tās ir ne tikai stundas, ne tikai dienas un ne tikai nedēļas...

Kādas tad ir tēmas, ko šoreiz risini savos darbos? Vai tā joprojām ir daba, kas tevi iedvesmo?
Viena tēma ir "Pipari", pipari visdažādākajās situācijās, gan komiski, gan nopietni. Būs arī no koka izzāģēti. Pavisam negaidīti šovasar sāku zāģēt. Man patika tā ideja, ka es ieeju šķūnīti, ieraugu dēlīti, uz nagliņas zāģīti, un... Nākamā tēma, ko attīstu tieši šobrīd, ir "Skudras" – skudru rosība, viņu dzīves skrējiens... Būs arī skudru ballīte. Un arī kāds pārsteigums, piemēram, skudras galvas vietā – gandrīz cilvēciska seja. Šie darbi ir tiktāl gatavi, ka man jau ir klišejas. Vēl jānokļūst līdz Neles darbnīcai un tur pāris stundas jānostrādā. Tikai tad varēs pateikt, vai tas darbs der, vai nav sabojājies, jo novilkšanas procesā bieži kaut kas noiet greizi, gadās neveiksmes, kļūdas, vai arī vienkārši nepatīk, piemēram, kompozīcija, ko tu ieraugi jau krāsās un nodrukātu, jo klišeja ir balts uz balta, krāsas ir tikai manā galvā, iedomu līmenī.

Vai tev ir arī mākslas skolas izglītība?
Es tikai mēģināju tur iestāties... Tagad, kā es saku, steigā mēģinu realizēt savus jaunības sapņus. Steigā tādēļ, ka tas tomēr prasa lielu sakoncentrēšanos, un manā gadījumā ir arī mani koncerti, vārdi, ko rakstu dziesmām, dzeja un stāsti, kas arī prasa iedziļināšanos, laiku un sajūtu iegūšanu. Ja ir jābrauc uz koncertu, tu nevari sēdēt ar zīmuli rokā. Zīmēšana, darbošanās ar vizuālo mākslu, protams, ir aizraujoša, jūtos priecīgs un gandarīts, kad ieraugu jau gatavu darbu, bet, protams, man pietrūkst to zināšanu, ko cilvēki iegūst, īpaši mācoties un skolojoties. Es tiešām daudzko esmu spiests apgūt stundām, dienām ievingrinot roku, lai izskatītos viegli, veikli, saprotami.

Kā tad palika ar koncertiem un Ziemassvētkiem?
Top. Katru nedēļu reizes divas satiekamies ar Tomasu šeit, Liepājā, gatavojam Ziemassvētku programmu. Uz pirmo koncertu – Kalnmuižas pilī – biļetes jau izpārdotas, noslēguma koncerts būs 30.decembrī Rīgā, Mengalvju namā, bet dienu iepriekš – 29.decembrī – būsim Liepājas muzejā.  Koncerts būs akustisks – Tomasa akustiskā ģitāra un mūsu balsis. Dziedāšu diezgan daudz no Tomasa repertuāra. Šī būs arī pirmā reize, kad divatā sadarbojamies uz skatuves. Esam bijuši dažādos "grupējumos", bet nekad kā duets.

Bija arī mēģinājumi 18.Novembra koncertam ar post-etno grupu "Vējturi", ko ar Jāni Strazdu esam izveidojuši un kurai šoreiz pievienojās arī Everita Pjata, Armands Alksnis un bundzinieks Edgars Šmiukšis. Pirmoreiz uzstājāmies Jūrkalnē Vasaras saulgriežos, šī – ar īpašiem viesiem pie "Lielā dzintara" – būs otrā reize, kad visu to rādīsim.

Savukārt 3.decembrī "Lielajā dzintarā" būsim ar Aivaru Hermani un Ievu Akurāteri.