Ik reizi, atverot senā pulksteņa durvtiņas un uzvelkot atsvara mehānismu, iedomājos, ka ne tik sen – 1770. gada maijā – šis vairāk nekā divus metrus augstais ozolkokā grieztais grīdas pulkstenis kopā ar citiem "brāļiem" kuģī tika atvests uz Liepāju.

No aizmirstības to izcēla, restaurēja un no jauna uzstādīja un iedarbināja viesnīcā "Promenādē", un tagad tas ir viens no viesnīcas vestibilā esošajiem vecākajiem interjera priekšmetiem.  Tagad var visai droši teikt, ka ir izdevies nedaudz pavērt vecā pulksteņa mūža gājumu: pulksteņa mehānismu pirms vairākiem gadiem atrada kādas bojā ejošas Kurzemes muižas grausta bēniņos. Tam trūka dažu būtisku detaļu, kas tagad atjaunotas. Nebija saglabājies arī oriģinālais, no dzīvnieka zarnām vītais divu atsvaru iekāršanai domātais striķis.

Turpat uzgāja arī laikrāža ozolkoka ietvaru – kāds praktisks latvietis tajā kā piemērotā traukā vai tīnē bija glabājis... apiņus.

Arī tagad, atverot pulksteņa kasti, uzvēdī apiņu rūgtenā smarža.

Droši var apgalvot, ka "ejošais", darba kārtībā esošais pulkstenis patlaban ir visvecākais Liepājā. Uz tā metāla ciparu plates vijīgā vēlā baroka rakstā iegravēts gadskaitlis “1769". Šis datējums sakrīt ar rakstītos dokumentos fiksēto par šo laiku pirms 252 gadiem – pēc garas un sniegotas ziemas, 1770. gada maijā Liepājas ostā beidzot bija atgriezusies dzīvība. No Holandes ostā kā pirmie bija ieradušies divi burinieki ar tradicionālo balastu – plāniem gaiši dzelteniem ķieģeļiem, ko vēlāk par smiekla naudu pārdeva Liepājas namniekiem un kuri vēl šobrīd redzami veco māju fasādēs. Atpakaļceļā burinieku rūmēs lādēja Eiropā iecienītos Kurzemes rijās dūmotos rudzus, kas visu ziemu bija nogulējuši rātskunga Hagedorna spīķerī "Lācis" (tagad F. Brīvzemnieka ielā 2).

Foto: irliepaja.lv.

No tirgotāja un komercpadomnieka Zorgenfreaija spīķera "Kūlis" otrā kuģī lādēja jau mazliet iesmakušus leišu zemnieciņu miežu maisus.

Bet 1770. gada maija pēdējās dienas rītā ostas kanāla Dienvidu Vakaru ostmalā pietauvojās divmastnieks, zviedru kapteiņa Sorensena kravas burinieks ar smagu lādiņu – zviedru ķeta klučiem vietējām dzelzs kalēju smēdēm un... pussimtu pulksteņu korpusiem gan ar, gan bez mehānismiem.  

Tos visai lielā daudzumā jau pagājušajā rudenī bija iepirkuši Liepājas tirgotāji Antons Tonjes Vite* un Lorencs Joahims Hike** savam starpnieku vairumtirdzniecības veikalam. Nu beidzot pulksteņi, ko tradiconāli savās darbnīcās Rennē radīja Bornholmas meistari, bija nogādāti Liepājā un pārceļoja uz abu draugu un partneru noliktavu tagadējā Jūras ielā 12.

Foto: irliepaja.lv.

Lielāko šo zviedru sienas un grīdas pulksteņu daļu bija pasūtījuši Kurzemes muižnieki, taču arī pašā pilsētā netrūka naudīgu famīliju, kas savu namu apartamentos vēlējās tādu tikšķošu brīnumu.

Laiku atpakaļ pagriežot, varam iztēlot, kā par pulksteņiem skanīgos Kurzemes sudraba dukātos ar Vites un Hikes kungiem norēķinās pilsētas advokāts Jeans Davids de la Garde, miesnieks Georgs Kristofs Demme, holandiešu konsuls Martins Loopuits un arī vēlākais birģermaistars Hermanis Steders (no 1789. līdz 1796. gadam).

No kara ugusgrēkiem un nevērības posta izglābtais pulkstenis nu laika ritējumu atmēra pie "Promenādes" viesnīcas viesu reģistrācijas pults un divas reizes stundā šķindina dzidras zvaniņa skaņas.

*Witte, 1716.-1797.

**Hike, 1716.- 1788.

Abi bija astoņpadmitā gadsimta bagātākās un sabiedriski ietekmīgākās Liepājas personības, zēnu bāreņu nama dibinātāji.