1834. gada aprīļa beigas. Rīta agrumā Baltijas jūrā ceļā no Mēmeles krastam tuvojas divmastu kravas šoneris "Tonanger" ar kuģa pūpē labi saskatāmo norvēģu karoga krustu. Kuģa kapteinis Šanše Morsens (Schanche Morsen) vēl gulēja savā kajītē, kad to visneceremonālā vīzē pamodināja sieva, kas bija atgriezusies no mazās kazu kūtiņas turpat kravas rūmē, kapteinim atnesdama kādu pusotra stopu* svaiga kazas piena neganto paģiru remdēšanai. Norvēģis vakar daļu no kravas, kādas 12 mucas ar treknajām kopkajīti. Norvēģu jūras vilks pie viena gājiena nebija aizmirsis dzeramos sava kuģa sešiem matrožiem.  

Nu šoneris, dienvidu rīta brīzē iegulis dreifā, lēni halzēja un gar ostas mola kreiso malu iepeldēja krievu Libavas ostas kanālā.

Kursā pa labi pavērās 1821. gadā celtās ostas sešstūrainā bāka, kurā mita arī kuģu locis. No akmens mājas iznāca muitas sargs, bet, pazinis kapteini, vēlēja norvēģu siļķu vedējam dreifēt līdz nesen celtajam siļķu brāķim pie ezera, tagad Vecajā ostmalā 20.

"Tonanger" Libavā bija paredzēts izkraut vairāk nekā pusi – septiņdesmit mucas siļķu. Pārējo vedumu – nākamajā ostā, Vindavā (mūsdienās Ventspils).

Šoneris "Tonanger" šajā sezonā no Norvēgijas siļķu galvaspilsētas Stavangeras Baltijas jūras pilsētu ostām bija atvedis kopumā 412 tonnas sālītu zivju. Siļķu sezona nupat kā sākās, un līdz septembra vētrām šajā gadā Liepājā pēc vēsturiskās statistikas bija piestājuši 26 norvēģu siļķu vedēji, kas pilsētas brāķiem vai noliktavām atveduši 11 930 tonnas zivju. Pēc Stavangeras Siļķu muzeja pētījuma vislielākais šajā gadā realizētais pievedums Norvēģijā bija no šīs pilsētas.  

Tagad tikai ar ļoti bagātu iztēli iedomājamas ainas, kā Tirdzniecības kanāla dienvidu krastmala bija noklāta ar siļķu mucu izkraušanas steķiem un vīri naski ripināja vēderainās mucas un pusmucas uz brāķi, kas vēl mūsdienās vizuāli saglabājies.

Ievērojamu daļu zivju mucu, pat nestumjot brāķī, turpat krastā spundēja vaļā un šķiroja pusmucās, ceturtdaļ un astotdaļmučelēs un krāva pajūgos.

Tos kučierēja vaigā melnīgsnēji vīriņi īpatnējās, melna tūba cepurēs un cirtainiem peisakiem.

Tie bija Kurzemes ebreji-mazumtirgotāji, kas pa muižām un vecsaimnieku sētām tālāk izvadāja norvēģenes. Divu Latvijas siļķu galvaspilsētu – Liepājas un Ventspils – andelmaņi vairāk nekā pusgadsimta garumā bija vienojušies sadalīt Kurzemi: liepājnieki līdz Kuldīgai un Zūrām, ventspilnieki līdz Piltenei un Zlēkām, bet pa vidu pieļaujamas abu pušu brīvās gešeftes. Nu jā – ik pa laikam vienošanos nācās atjaunot, jo maizes, tas ir siļķu kari uzšvirkstēja kā uguns pavasara kūlā.

Norvēģu siļķes bija lētākas par zviedru vai dāņu, turklāt tās, mucās nogatavinātas,  saturēja ievērojami lielāku tauku substanci. Piemēram, Liepājā no katras mucas bez bažu varēja nosmelt vai 4,9 stopus trekna sālījuma, ko priekš saviem puišiem un puspuišiem labprāt pakodām pirka vecsaimnieki, un uz rudzu pļaujas laiku izmatoja kā pavalgu kartupeļiem.  

Norvēģu slūpes, šoneri un kravas jahtas atpakaļcelā uz Norvēģiju nedevās tikai ar balastu. Liepājā, piemēram, tukšās kravu rūmes piepildīja ar Kurzemes auzām un rudziem. Ziemeļos tieši rudzi bija cienīta prece, jo, dūmoti riju krāsns dūmos, cepienam piedeva īpašu aromātu un, uzglabāti tīnēs un lādēs, nepelēja.

Šodien dažas liecības no deviņpadsmitā gadsimta siļķu ceļa pieturvietas Liepājas vēl redzamas: divas koka noliktavas Jāņa ielā, vēl 17.gadsimtā celtie spīķeri Zivju ielā 2A , Kungu ielas vēsturiskās noliktavas un bijušais siļķu brāķis Vecajā ostmalā 20.

*Stops – 1,3 litri.