Autora foto.
Pirms gandrīz simts gadiem, 1922. gada novembrī, Bārtas pagasta Krūtes iedzīvotāju prātus uztrauca runas par vairākiem laupītājiem, kas, bēgot no Lietuvas policijas, it kā esot šķērsojuši Latvijas robežu un slēpjoties pierobežas mežos. To rudeni Kalētu, Bārtas un Gramzdas zemniekiem bija nozagti darba zirgi, uzlauztas klēts atslēgas un nomaļākas lauku mājas, naudu meklējot, "apciemojuši" ģīmjus maskojuši burlaki. Pēc atstātām pēdām aizdomas krita uz Skodas lietuviešu noziedzniekiem un to atbalstītājiem šai pusē robežai.
Tobrīd laukos vēl nebija pastāvīgi uzturētas Latvijas policijas, tādēļ uz drošību varēja paļauties tikai ar pašu spēkiem un 1919. gada 20. martā 19. novembrī dibinātās palīgpolicijas jebšu aizsargu spēkiem. Šai militarizētajai organizācijai kūmās stāvēja liepājnieks, tobrīd Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Miķelis Valters, kurš 1919. gada 4. aprīlī, Liepājā, parakstīja rīkojumu par Bārtas pagasta aizsargu pulciņa dibināšanu.
Pavisam Liepājas apriņķī divdesmitajos gados dibinājās kopskaitā 24 aizsargu pulciņi, kurus vēlāk apvienoja 15. Liepājas aizsargu pulka struktūrā.
Nemierīgajos pēckara laikos bija nemierīgi arī Latvijas pierobežā, jo tur siroja lietuviešu un arī pašu "mežabrāļi",
kam ar marksistu ideoloģiju nebija ne vismazākā sakara.
Toruden bija saņemtas ziņas, ka Bārtas mežos esot ieradies lietuviešu laupītājs Gerdžunas, neģēlis un slepkava. Viņa gūstīšanai trauksmes stāvoklī esot norīkoti Kalētu, Paplakas, Krotes un Bārtas lauku aizsargu pulciņi.
1922. gada 10. novembrī Krūtes pagasta zemnieks, arī aizsargs Jānis Kudums uz Bārtas-Paplakas ceļa bija pamanījis vientuļu gājēju un uzsaucis tam uzrādīt dokumentus. Uzrunātais spēji izvilcis pusautomātisko pistoli un trīs reizes izšāvis, nāvīgi ievainojot Krūtes aizsargu.
Autora foto.
Otrpus lielceļa, vēlīnu rudzu tīrumu ecējot, nelaimi ieraudzījis cits pagasta aizsargs Jēkabs Pusens. Paķēris pa rokai trāpījušos cirvi, viņš steidzies atbruņot šāvēju, bet saņēmis divas lodes, saļimis. Šāvējs nozudis, un vairāku dienu meklējumi nav devuši rezultātu. Upuru izvadīšana no Krūtes baznīcas pulcinājusi vai visus pagasta iedzīvotājus. Atvadās piedalījās arī pārstāvji no Liepājas garnizona un krāšņu dzīvu ziedu vainagu uz kapu kopiņas nolika toreizējā iekšlietu ministra Alberta Kvieša kancelejas darbinieks no Rīgas.
Slepkavnieka Girdžunas, viņš arī Gerdžunas, pēdas tā arī neizdevās sadzīt. Baumoja, ka tas esot patvēries Padomju Krievijā un Lietuvā uzradies 1940. gadā kā padomju milicis.
Tomēr par lietuviešu laupītāju, tāpat kā par latviešu Kaupēnu vai Adamaiti, ļaužu valodās ik pa laikam stāsts uzpeldēja gluži negaidītā veidā.
Tā 1925. gada agrā pavasarī kaimiņi policijai ziņojuši, ka Gaviezes pagastā, Jēkaba Buivida mājās, slēpjoties laupītājs. 20. martā mājas aplenca policija, taču laupītājs netika atrasts. Bēdīgs piemērs, kā ieriebt kaimiņam!
Pavisam kurāžīgi sanācis Tāšu pagasta zemniekam, 54 gadus vecajam Pēterim Muižniekam, kurš policijā sūdzējies, ka viņu 1924. gada 18. martā ceļā no Grobiņas uz mājām Gardžunas esot aplaupījis, atņemot 630 Latvijas rubļus. Patiesībā zemnieciņš naudu bija nodzēris Tāšu krogā, bet baidījies no sievas rāšanās un dēla pārmetumiem.
Pieminekli abiem Krūtes aizsargiem kapsētā atklāja 1924. gada 18. maijā. Diemžēl tagad abu drosmīgo krūtenieku pēdējā atdusas vieta ir visai nekopta un varbūt pat aizmirsta.
Lai šīs rindas kalpo par atgādinājumu traģiskajiem notikumiem pirms 100 gadiem!