Vairāk par Krievijas un Japānas karu var uzzināt grāmatā "No Liepājas uz Cusimu".


Aiz loga jau staroja rāmais Baltijas augusta sākums. Pēc brokastu laika Imperatora Aleksandra III cietokšņa štāba priekšnieka Fjodora Pētera dēla Rerberga kabinetā adjutants ielaida apakšvirsnieku – feldposta kurjeru ar aizzīmogotu aploksni.

Depešu bija parakstījis cietokšņa artilērijas komandieris pulkvedis Maņikovskis. Tikai dažas mašīnraksta rindas, bet tās kārtējo reizi štāba virsnieku iedzina izmisumā. Visu līdzšinējo kara gaitu, pat te, vairāk nekā 10 tūkstošus kilometru no krievu – japāņu kara laukiem Portarturā, Mandžūrijā vai Korejā. Liepājas krievu garnizona virsnieki katru dienu saņēma brīdinājumus par modrību un uzstudzināja arvien pavēlošāku trauksmi. Tika norīkoti papildu posteņi, zvejniekiem aizliegts atrasties jūras zvejā pēc pulksten sešiem vakarā, rūpīgi uzraudzīt ārzemju tirdzniecības kuģu uzvedību un kustību priekšostā.


Apkārtējos mežos mežsargiem bija jāaiztur jebkura ogotāja vai sēņotāja un jāpavada līdz žandarmu komandantūrai.

Ikviena pavēle no Baltijas flotes štāba bija atgādinājums, ka japāņi esot Anglijā pasūtījuši abordāžas kuģus un pat uzbrukuma zemūdenes, lai iznīcinātu vai bojātu Liepājas ostas reidā pulcējušos flotes II un III eskadras kuģus.


Nervozitāte pieauga līdz histēriskiem apmēriem.

Liepājas cietoksnis nupat bija pazemināts zemākā klasē, līdz ar to neturpinājās bateriju nr. 4, 5, 7, un 8 celtniecība. Kaut cik ciešami bija apbruņotas tikai baterijas nr. 1, 2, 3 un 6 (tagad Ziemeļu forti un sestā baterija pie Kūrmājas prospekta).


Sestās baterijas lielgabalu komandām tika pavēlēts savos slapjajos kazemātos uzturēties diennakts režīmā. Brīnums, ka lielgabalniekiem no Penzas vai Vologdas izturēja nervi – tikai brīnums izglāba vietējos zvejniekus, atgriežoties no piekrastes zvejas zem pielādētu lielgabalu stobriem. Vienu reizi, iespējams, noturējusi par japāņu karakuģi, baterija izšāva "draudzīgu zalvi". Vēlāk noskaidrojās, ka šis "japānis" bija krievu flotes palīgtransports "Dona".


Krievijas-japānas kara aina. Foto no pinterest.com


Garnizona virsniekiem viedās pārliecība, ka pavēles, rīkojumi un instrukcijas, kas straumēm nāca ko Admiralitātes virsnieku kabinetiem Pēterburgā, dispozicionējas tālu no īstenības un sacerētas tikai kā papīra teorijas.


Bet vēl par pulkveža Maņikovska depešu cietokšņa štāba priekšniekam – šajā darba dienas rītā sestās baterijas artilērijas laboratoristi bija nokāpuši arsenāla pagrabā un konstatējuši, ka


no Anglijas ar tirdzniecības kuģiem atvestie šāviņi neatbilda baterijas lielgabalu kalibram.

Cariskā Krievija Britu salās bija par lielu naudu iepirkusi artilērijas šāviņus un tos uz Liepāju transportēja ar nofraktētajiem tirdzniecības kuģiem kastēs kā lauksaimniecības mašīnu agregātus. Viss notika "pilnīgā slepenībā", kaut katrs Jaunliepājas būdelnieks zināja, kas patiesībā atradās zaļpelēkajās kastēs. Par to, ka atvestā deviņu collu kalibra munīcija neatbilst stobriem, pārsteidzīgi bija telegrafēts uz Pēterburgu, Galvenajam jūras štābam.


Šī pārcentība – par telegrammu Pēterburgai, tad arī iemeta štāba priekšnieku F.P.Rerbergu teju drudzī.

Baterijas arsenālā ieradās pats Maņikovskis, kapteinis Nagorovs, poručiks Karsonizrauts un vecākais laboratorists, praporščiks Feirverkers. Pat ļoti rūpīgi ar lekāliem izmērījuši šāviņus, virsnieki konstatēja to pašu – šāviņus nu nekādi nevarēja dabūt lielgabalu stobros.


Ieturējuši sātīgu pusdienu Kūrmājas lokālā, virsnieki nolēma vēlreiz doties uz baterijas arsenāla pagrabiem –

atkārtoti un lēnītēm ar jauniem mērcirkuļiem samērīt granātas. Pa tam dažus šāviņus laboratoristi bija iznesuši no pagraba dienas gaismā, sadabūjuši lupatas un petroleju un metāla cilindrus notīrījuši. Atklājies, ka artilērijas granātas angļi bija noklājuši ar biezu tavota (solidola) kārtu, kas sacietējusi un tagad veido biezu konservācijas slāni.


Tāds, lūk, ir viens no daudziem reāliem stāstiem par iespaidīgajiem vēsturiskajiem betona kazemātiem jeb sesto bateriju pašā Liepājas centrā.