Sestdienā, darba nedēļas izskaņā, Liepājas sieviešu cietuma priekšnieka palīgs Ernests Vegners teju vai ik pa desmit minūtēm, atsisdams sava kabatas zelta pulksteņa vāciņu, ieskatījās tikšķošajos rādītājos. Policijas amatpersonas vestes ķešā bija gaumīgi zīmēta miniatūra Liepājas teātra izrādes kontramarka, divām personām. Ielūgums personīgs – nupat kā Vegnera kungs ar Iekšlietu ministra 1922. gada 9. janvāra pavēli bija pārcelts atpakaļ uz viņa dzimto Liepāju no Rīgas, kur tas līdz šim bija pildījis Rīgas centrālcietuma priekšnieka palīga amatu.


Pavirši noklausījies vecākā uzrauga ikvakara raportu, ka ieslodītie bābieši gatavojoties doties pie miera, nevienas neiztrūkstot vai nav simulējušas pēkšņas vēdergraizes, Vegnera kungs izsauca ormani un devās izbaudīt kulturēli ieplānoto vakaru.


Vēsturiski Liepāja varēja lepoties ar vismaz četru cietumu vai to statusam pielīdzinātu iestādījumu gandrīz divu gadsimtu garumā.  

Pirmā cietuma darbība dokumentēta ar 1882. gadu, kad šajā pilsētas nomalē ziemas kazarmās, kur tagad atrodas Bārtas, Bernātu un Strautu ielas, nometinājās ķeizarisko huzāru pulku. Kavalēristu dienesta pienākumos ietilpa arī Liepājas-Grobiņas apriņķa sieviešu cietuma apsardzība.


Nedaudz vēlāk, 1889. gadā sieviešu cietumu paplašināja, bet jaunā vietā – ar tā saukto pārmācības namu Klaipēdas ielā 4, toreiz Mēmeles ielā. Vidēji tiesu piespriesto sodu šeit izcieta ap 60-80 cilvēku.


Arī tagadējā Klaipēdas ielā 4 savulaik atradies sieviešu cietums. Foto no googlemaps.com.


Gadsimta izskaņā, 1891. gada 10. augustā, Sv.Trijādības pareizticīgo baznīcas mācītājs iesvētīja arhitekta Berči projektēto un būvuzņēmēja Rīges celto pilsētas cietumu 45 ieslodzītajiem Ganību (Dārza) ielā. Gandrīz vienlaicīgi pilsētas centrā, Nikolaja, tagad Republikas ielā, ekspluatācijā nodeva miertiesas plēnumu (sapulču) jauno māju, savienotu ar arestantu namu Tiesu ielā 5. Visai drīz pēdējo ar turpat simts ieslodzītajām sāka dēvēt par "Jauno sieviešu cietumu".


Par kādiem pārkāpumiem un ar kādām apsūdzībām šeit, Tiesu ielas mūros savas mūža dienas pavadīja sievietes no visas Kurzemes? Cietuma mūros nevaldīja konforta kūrota atmosfēra. Notiesātajām sievietēm bija obligāts pienākums strādāt cietuma fermā "Batte" Grobiņas pagastā un Tiesu ielas cietuma saimniecības ēkas darbnīcās par galdniecības mēbeļu krāsotājām. 1937. gada 31. janvārī Ernests Vegners atvēra cietumā nodarbinātajām sievietēm spalvu plucināšanas un dūnu vērpšanas darbnīcu.


Tomēr ne viss gāja tik gludi un racionāli. 1932. gada 2. janvārī komunistiskajiem zemgrīdnieku aģitatoriem izdevās Annas tirgus laukumā organizēt lielu bezdarbnieku mītiņu. Policija to vardarbīgi izklīdināja, taču cietumā uz varākiem gadiem nonāca 11 komunistu aģitatores.


"Cietumnieces pārsvarā bija normāli cilvēki, un mums ar tām nebija nekādu konfliktu. Taču nopietni bija jāuzmanās no bijušajām nelegālistēm, vakariņu laikā it viegli varēja dabūt ģīmī verdošas tējas šalti" – tā pēc atmiņām man stāstīja kāda bijušā kameru uzrauga radinieks.


Lielu negantnieces slavu bija iemantojusi 24 gadus vecā un 1936. gada jūnijā apcietinātā Anna Edžiņa.

Jaunkundzes tiesāšanas diena bija beigusies ar lielu bļaustīšanos apgabaltiesā, tagad Rožu ielā 6.


Divdesmitie un trīsdesmitie gadi atspoguļoja tiesāto noziegumus pret sabiedrību un jauno Latvijas valsti, necieņu pret tiesām un iedzīvotāju mantīgo daļu. Taču lielākos sodus saņēmušās sieviešu cietumā bija nonākušas ar krimināliem likumu pantiem.


Berči projektētais pilsētas cietums Dārza ielā. Foto: irliepaja.lv.

Miertiesa 1934. gada 4. jūnijā bija taisījusi spriedumu Andreja ielā 8 dzīvojošajai Emīlijai Donei par paklīdušu sieviešu pieturēšanu – cietumā ieslodzījums uz četriem mēnešiem un desmit dienām. Kāda Liene Freimane no Liepājas bija aizbraukusi uz Dunalku pie radinieka, taču tas vēlāk nevarēja galda šūplādē atrast savas nelaiķes sievas zelta kakla ķēdi, brošu un dažas sudraba monētas. Radiniecei pēc viesībām gan mugurā bija elegants kažoks, bet gaitas cietumā – uz vienu mēnesi.


Pazīstama "garo nagu saimniece" Ieva Podziņa 1939. gada 11. jūnijā no Bārenbuša kapiem bija zagusi puķes – viens mēnesis Tiesu ielas 5 kamerās.


1937. gada 7. aprīli mājsaimnieču publika dedzīgi apsprieda vīriešu cietumā notikušās ieslodzīto kāzas –


recedīvists Kārlis Muravskis devies likumīgā laulībā ar zaglīgo Lauru Blumbergu. Laulājis mācītājs Liepa.

Vēl lielāku sensāciju un ar pikantiem sīkumiem apaugušu jaunumu Pētertirgus "birojs" apsūkāja par Mildas arestu un tiesāšanu 1937. gada 23. maijā. 31 gadus vecā, patīkamu miesas būvi apveltītā sieviete vairākus gadus bija ceļojusi pa dzimtenes dzelzceļu vagoniem un stacijām, un no noburtiem vīriešiem pieņēmusi naudu un rotaslietas. Cietušie pēc atmaņas atgriešanās bija apgalvojuši, ka Milda viņus esot nobūrusi.  Tā kā "noburto" vidū bija sabiedrībā cienījami kungi, lietu apgabaltiesā iztiesāja aiz slēgtām durvīm, taču  Rīgas žurnālisti bija uzzinājuši, ka cietušo vidū esot Rāvas pagasta darbvedis Ciesnieks un Asītes pagasta revīzijas komisijas loceklis J. Makbets. Kungiem  naudas makos esot bijuši pagasta sabiedrības banknoši.


Liepāja sieviešu cietumu kā atsevišķu Tieslietu ministrijas vienību slēdza 1935. gadā un apvienoja ar vīriešu cietumu Dārza ielā. 1940. gada rudenī Tiesu ielā 5 ievācās jauni saimnieki – PSRS okupācijas armijas un flotes kara prokuratūra, bet nacistu okupācijās laikā tā bija arī liepājniekiem traģiska, netaisna un asiņaina eksekūciju vieta.


Stāsts par veco Liepājas cietumu