Ar krietno liepājnieku Ēriku Krievu satiekamies Romas dārza pagalmā. Sarokojies Ēriks man noslēpumaini jautā: "Es laikam esmu palicis vienīgais liecinieks, kurš te, Liepājā, piedalījies Trešā Pasaules kara sagatavošanā?"

Tālāk sekoja šis stāsts.

Toreiz kā jauns puika strādāju nesen nodibinātās Liepājas tirdzniecības ostas pārvaldes celtniecības daļā. Biju namdaris, priekšnieku uzdevumā un par ostas naudu remontēju arī privātus dzīvokļus  ostas "labajiem cilvēkiem". Kā šodien atceros – nesen uzceltajā dzīvojamā mājā Ļeņina ielā, tagad Lielā ielā 2, dzīvokļos bija ieklātas slapju dēļu grīdas, kas žūstot starp spundēm sarāvās vai par pirksta tiesu un visu par jaunu nācās pārnaglot.

1962. gada agrā rudenī kantorī kadru daļā man uzdeva parastu jautājumu: vai esot "komsomoļec"? Nu nē taču, kur man, bijušā Bārtas budža dēlam, tāds pagodinājums! Ar to arī saruna beidzās, taču pēc nedēļas mūs norīkoja daudz interesantākā darbā –

ostas kanālā aiz Vecajiem kapiem stāvēja lieli pelēki kravas kuģi, kas vairāku mēnešu garumā kļuva par manu visienesīgāko darbavietu mūžā.

Nu jā, tur darba grafiks bija kā kādreiz vēstures grāmatā aprakstītais Āfrikas vergu dienests uz galerām – maiņa ik pēc astoņām stundām ar precizitāti līdz minūtei. Vienlaicīgi kuģa trijās rūmēs uz platformām nagloja kravu tiltus. Materiāls – biezas blīva koka plankas no pirmšķirīga no Kanādas eksportēta kokmateriāla. Katras maiņas sākumā jūras palkavnieks ar I ranga kapteiņa zvaigznēm uz pagoniem saņēma aploksni. Tajā laikam bija maiņas uzdevums ar laika grafiku – viss bez liekiem jautājumiem.

Man kā namdarim nācās gar kuģa bortu naglot dīvainu garu platu dēļu rampu ar kādiem 15, 20 caurumiem. Pēc tā, kā mūsu prarābs ar colštoku apmērīja dažas mūsu vīru pakaļas, bija skaidrs, ka laipas būs domātas kā zaldātu atejas – bez reliņiem vai paroceņiem. Kā tur nabaga kakātāji varēja okeānā nokārtoties, man vēl šobrīd palikusi mīkla. Varu tikai iztēloties, kā PSRS karotāju ekskrementi ar šļūteni tiek ieskaloti Karību jūrā.  Visbēdīgāk bija ar kambīzi – to tieši uz augšējā klāja sanaglojām no plankām un pārsedzām ar brezentu. Okeāna bangās šī virtuve izdzīvotu labi, ja līdz Āfrikas krastiem. Mūsu, galdnieku, artelī visi bija krievi, neprasīju, vai arī "komsomoļci". Tas gan tiesa, ka strādāt mācēja sirsnīgi, ar mātes vārdiem, bet galvenokārt ar cirvi, tas viņiem bija galvenais instruments gan naglu iedzīšanai un izvilkšanai, gan tēšanai un ēvelēšani.

Tos pašus sēžamcaurumus – ar aso cirvi bez lekāla, bez cirkuļa un zāģa izrobīja dažās minūtēs precīzus kā dvīņus.     

Daļa, kādi pieci kuģi, jau bija paguvuši atgiezties pēc jaunas kravas, kad oktobra beigās tik labi apmaksātais darbs apštopējās. Tagad zināms pat konkrēts datums – 28. oktobris, kad Kenedijs un Hruščovs vienojās par savstarpējo piekāpšanos un kodolkatastrofas draudu mazināšanu.

Vēlāk avīzē "Padomju Jaunatne" lasīju, ka amerikāņu imperiālisti nekaunīgi bloķējot lauksaimiecības mašīnu piegādes "brīvības salai", proti, Fidela Kastro Kubas komunistiskajam režīmam. Bet es jau zināju, ka tik izturīgas kuģu klāju platformas bija domātas  ne jau cukurniedru pļaujmašīnām vai ruma mucām.