1930. gada septembrī no Gotenhāfenas (Gdiņas) lidlauka Vācijā startēja dirižabls "Graf Zepelin", borta numurs DLC127. Gaisakuģa lidojuma maršruts bija ieplānots ar nosēšanās pieturām Berlīnē, Helsinkos un Stokholmā, un tad pāri Baltijas jūras austrumu krastam atpakaļ uz Berlīni un Gotenhāfenu.    


Pirms dažām dienām no Latvijā pazīstama kolekcionāra saņēmu nelielu padzeltējušu fotogrāfiju un jautājumu: vai foto redzamais cigārveida objekts (dirižablis) tiešām ir nofotografēts lidojam virs Liepājas un vai pēc redzamajiem māju siluetiem var noteikt izdarītā foto uzņēmuma vietu?


Jā, šāds fakts ir noticis, 1930. gada 23. septembrī Latvijas avīzēs, arī "Kurzemes Vārdā" bija lasāms, ka vācu gaisakuģis nākamajā dienā pārlidošot Liepāju.


Un tik tiešām –


trešdienas, 24. septembra, rītā informētākie liepājnieki jau septiņos no rīta bija "ieņēmuši" Vecliepājas ugunsdzēsēju torņa augšējo platformu,

pacietīgi mīņājās gar Loču torņa lodziņiem vai pulcējās uz abu tiltu trotuāriem.


Tā kā nebija skaidras saprašanas, tieši no kuras puses dirižablis taps ieraudzīts, Sv.Trīsvienības vācu baznīcas torņa rīta un vakara logu slēģi tika atdarīti līdz kājai. Jā, tur nu viņš, gaisa kuģa brīnums, peldēja – vispirms to ieraudzīja no ugunsdzēsēju laukuma torņa, tad jau arī ļaužu pūlis no ielu dīkdieņiem Rožu laukumā. Pulkstenis rādīja 8.15. Cepelīna motoru troksnis gluži kā desmitiem motocikletu karavāna vēlās pār Jaunliepājas nameļiem un Velciema būdiņām uz Grobiņas pusi.


Slaido lidoni ar puiku izsaucieniem "Brauc, viņš jau brauc", lai arī bija darbadiena, sagaidīja liepājnieku simti. Kā par šo brīdi rakstīja "Strādnieku Avīze", "tikai tad viens otrs no Vecliepājas bagātajiem namiekiem attapa kaut pusveļā un rītasvārkā izskriet uz sava balkona vai pieplakt pie loga vēl sagulētā ģīmī". Motoru rūkoņa izsauca īstu paniku pilsētas zvirbuļu un baložu kompānijās un, tie vislielākā mērā nebija mierā ar konkurentu, kas pretendēja uz viņu pažobeļu un koku dobumu dzīvokļiem.


Dirižabļa "Graf Zepelin" palaišana Vācijā, 1921.gads.


No Kara ostas pretī saulē zvīļotajam padebešu lidonim izlidoja Jūras eskadriļas lidlaivas un viens aizsargu aviācijas četrplāksnis. Tiesa gan, virs Liepājas cepelīna dzinēji strādāja uz pusslodzi un tā gaita bija kādi 60-70 km stundā, un tādu lēnumu nevarēja ieturēt lidmašīnas, tamdēļ tās ap milzu gaisa vali riņķoja kā karūsiņas vai kā odi pret zirgu. Jaunliepājā nometis pasta saiņus un uzņēmis ap 150 – 170 kilometrus stundā, cepelīns pārlidoja Grobiņu, Skrundu un Dobeli, un ap desmitiem pārlidoja Rīgu. Tur nu gan ielas un māju jumti bija pilni ļaužu, kas māja kaklautiem, nēzdogiem un sieviešu galvas lakatiņiem. Rīgas skolās pārtrauca stundas.


Kafejnīcās, pārrunājot sensacionālo notikumu, esot varēts "tikai uz sarunāšanu" dabūt pieklājīgu galdiņa vietu.

Runāja, ka Jelgavā kāda jauna māte, kas tobrīd bija apsākusi vannot bērnu, izskrējusi uz ielas cepelīna brīnumu lūkoties. Tobrīd bērnelis, atdzišušajā vannā zinātkāro māti gaidīdams, tapis vai zils raudās aizvilcies.  


"Grāfa Cepelīna" Nr.127 Baltijas vojāža gan nerealizējās pēc iepriekšēja plāna, jo ne Helsinkos, ne Stokholmā kapteinis Flemings stiprā vēja dēļ neriskēja nosēsties, un bija spiests ar 15 pasažieriem salonā gaiskuģot atpakaļ uz Berlīni.


Cepelīns ar vētras laikā traumētu "degunu". 1924.gada 16.janvāris.


Par "Grāfa Cepelīna" vizīti latviešu sabiedrībā, bet jo sevišķi no Latvijas Pērkonkrusta organizācijas biedriem, izskanēja arī pa nīgrai notij, jo "nīstie vācieši" atkal lieloties ar saviem tehniķu izgudrojumiem un neesot ko apbrīnot bijušo junkuru – kaklakungu plātīšanos un spļaušanu latviešu bāleliņu cekulos.