1940.gada 15.februārī, ceturtdienas vakarā, Liepājā piesala, un vairāki vieglie važoņi savus klientus kopš Jaunā gada jau vizināja kamanās. Tomēr šajā vakarā pie Liepājas Dramas un Operas nama Hagedorna ielā piestāja arī pa automobīlim. Uz teātra balkona dega dārza lampādes. Pēc aizpagājušā vasarā teātrī koptā remonta uz bīnes bija pieteikts jauns muzikāls gabals – Bizē operas "Karmena" pirmizrāde. Kā "Kurzemes Vārds" rakstīja – jaunā iestudējumā un ar jaunām dekorācijām.

"Šādās izrādēs mūsu pilsētniekiem patīk dzīvot līdzi tam spraigākajam romantismam, ar kuru šī opera ir izcēlusdies pāri savām citām māsām" ("Kurzemes Vārds").

1940. gads skatītāju izrādēs teātra parterī, arī balkonā un galerijā bija ienesis līdzi skaudri reālos, Eiropā notiekošā kara vaibstus. Bufetē pie zandarta ikru knapmaizītēm vairs nedzirdeja runājam vāciski, arī poļu ložas bija pustukšas, toties paretam vīdēja krievu garnizona virsnieku galifejas un zaļganas pusvilnas ģimnastjorkas.

Šoreiz "Karmenu" bija iestudējis Nacionālā teātra režisors un dziedonis N. Vasiļjevs, galveno lomu dziedāja Ida Blumfede, dziedošo aktieru lomas atveidoja arī Valija Krampe, Erna Kukaine, Aristīds Tiltiņš, bet orķestra diriģents bija Oto Karls.

Pirmizrāde skatītājuprāt bija izdevusies – aplausi viļņiem vēlās caur partera krēslu rindām vēl un vēl – no kulisēm publika izsauca visus "Karmenas" varoņus un līdz ar to vakara izrāde ieilga.

Starp klanīgajiem vīriem, teātra direktoru E. Gūtmani un režisoru Vasiļjevu skatuves gaismā stāvēja maza auguma sieviete.

Ar kuplu sarkanu, no Krašausku Krauzes dārzniecības nākušu sarkanu rožu klēpi, tumši zaļā samta žaketē un spodri baltu beļģu mežģīņu žabo.

Šī jaunā sieviete bija izrādes dekoratora T. Andersona asistente Elīza Alvīne Flaumane.

Elīzas Alvīnes Flaumanes paraksta vingrinājumi.

Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem man bija palaimējies vairākkārt satikties ar šo sievieti un viņu izprašņāt ne tikai par šo "Karmenas" izrādi, bet arī sirsnīgi parunāties par dzīvi un aizgājušajiem laikiem.  

Elīza Alvīne Flaumane nāca no Nīkrāces pagasta "Kaženieku" mājām, dzimusi 1912.gadā. Divdesmito gadu beigās iestājusies Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā un tās pilnu kursu pabeigusi 1933.gadā. Amatniecības vidusskolā Flaumanei dekoratīvās mākslas kursa audzinātājs bija mākslinieks Jēkabs Bīne.

Mūsu sarunas, tagad tās varētu saukt arī par intervijām, bija piepildītas ar vietu un viņas sastapto cilvēku uzvārdiem un zudušo laiku.

Mūža nogalē viņa dzīvoja viena – Peldu ielas 38 augšstāvā – kopā ar sešiem kaķiem starp mākslas grāmatu kaudzītēm.

Elīzas kundzi itin nemaz neuztrauca kaķu laiskās pastaigas pa galdu un, protams, aromāts, ko papildināja "Belamor kanal" papirosu smārds.

Jā, viņa gan "šos Staļina draņķus" nesmēķēja oriģinālā, bet gan "uzlaboja" ar cigarešu pildīšanas mašīnīti, tina no jauna – kopā ar mahorku.

Mākslinieces zāļu skapītī, kad sarunas ievilkās, tika sameklēta pudele "īpašam gadījumam" – izcili nebaudāms, pelējumā iesvaidīts jāņogu vīns, ko dāma sauca par "viņpasaules dzērienu". Tas tika pasniegts kopā ar, šķiet, pelei atņemtu un kaķu spalvās izvārtītu bulciņu. Toties sarunu temati stundām vedināja gan uz Tibetu, Indiju un pa Himalaju nogāzēm, uz Japānas dārziem vai tepat, pie Purvīša un Pērles.

Flaumane pēc skolas pabeigšanas ātri vien tapa novērtēta kā māksliniece-dekoratore, un pirmos pasūtījumus saņēma pēc Liepājas garnizona augstāko virsnieku, pulkvežu Spandega un Ezeriņa rekomendācijām kazarmu iekštelpu izdaiļošanai Kara Ostā.

Flaumanes liecība, mācoties Liepājas mākslas un amatniecības skolā.

Pēc tagadējā Liepājas Latviešu biedrības nama uzcelšanas Flaumane nacionālā stilā dekorēja kabinetus, garderobes un bufetes (tagad tur atrodas kino "Balle") telpas.

Taču viszināmākais viņas darbs vēl šobrīd skatāms Biedrības nama lielajā zālē – divas krāšņās lustras, ko pēc dekoratores skicēm veidoja kaparkalējs Antons Meļņiks brāļu Brekteru darbnīcā Breikša ielā.

Elīza Alvīne Flaumane prata arī zeltīšanas darbus, un šajā tehnikā strādājusi Bunkas un Grobiņas baznīcās un Liepājas teātrī. Uz Flaumanes vārda 1938.gadā bija reģistrēts dekorāciju un daiļķrāsošanas artelis "F.D.Kunstcher" ar septiņiem amata zeļļiem.

1938.gadā māksliniece saderinājās ar Liepājas Eļļas fabrikas komercdirektoru Andrēju Sausubārdu, taču 1941.gada augusta sākumā viņš bez pēdām pazuda krievu čekas pagrabos.

Māksliniece pelnījusi kaut mazumiņu atceres kādreiz nākotnē dibināmā Liepājas Mākslas skolas muzejā.