Šajā nedēļā Liepājas ielās, "Lielajā dzintarā" un citur biežāk dzirdama vācu valoda. Nejauši satikos un sasveicinājos ar bieži redzēto fon Tīzenhauzenas kundzi, kura man pazīstama nu jau 25 gadus.

Ar vācu pilsētu Darmštati Liepājai izveidojušies tik stabili un paliekoši kontakti kā ne ar vienu citu sadraudzības pilsētu. Droši vien arī tādēļ, ka tos vienmēr svaigus uztur Valtraute fon Tīzenhauzenas kundze ar dzimtas saknēm Liepājā.

Atceros darmšatatiešu pirmo vizīti pirms 25 gadiem. Toreiz, 1993. gada aprīlī, tas bija notikums – pirmo reizi pēc Neatkarības atjaunošanas pašvaldībai nācās uzņemt ārzemniekus, organizēt viņu sagaidīšanu, izmitināšanu, jā, arī pieciest vienu otru kaprīzi gan no mākslinieku, gan Darmšates pašvaldības ierēdņu puses.

Vācieši pie mums ieradās kā ekspedīcijā, un arī paši kā izbrīnīti, kā vērtējoši un neticoši par rezultātu. Viņu delegācija – vairāki autobusi, tehniskās palīdzības un transporta auto – man atgādināja citu stāstīto par motorizētu kara transportu. Taču, kā izrādās, vācieši nebija tukšām rokām – atvesto dāvanu sarakstā bija rūpīgi iesaiņots veselas izstādes ekspozīcijas komplekts! Izstādi "Jūgendstils Darmštatē" tūlīt pat iekārtoja un atklāja Liepājas muzejā. Liepājas pašvaldības ATU (auto transporta uzņēmums) dāvinājumā saņēma lietotas, bet labi saglabātas ielu tīrāmās mašīnas un komunālo tehniku par aptuveni 7000 DM.

Darmštates delegācijai līdzi bija devušies mūziķi, vesels simfoniskā orķestra mākslinieku kolektīvs, kas 23. aprīlī Graudu ielas 50 koncertzālē skaistā koncertā atskaņoja Haidna, Mocarta, Šūberta skaņdarbus, tad blūza, svinga un džeza ritmus...

24. aprīlī Liepājas domē, toreiz vēl Izpildu komitejā, Vācijas sūtnim, grāfam fon Lambsdorfam klātesot, abi pilsētu mēri Ginters Metzgers un Imants Vismins svinīgi parakstīja sadraudzības līgumu, ko latviešu valodā bija pārtulkojusi skolotāja Emīlija Celmiņa.

Svētdienas, 25. aprīļa, novakarē pludmalē pie bojā gājušo jūrnieku un zvejnieku pieminekļa, tūkstošiem liepājnieku apmeklēts, gaisā uzplauka vāciešu dāvinātais krāšņais divdesmit minūtes ilgais salūts.

Bija arī bankets – toreiz restorāna "Jūra" pavāru rūpēts. Kā teikt, netrūka ne nieka, vācieši līdzi bija atveduši gaišos Dienvidvācijas vīnus garkaklu pudelēs. Vakaru kuplināja mūsu simfoniskā orķestra stīgu grupas deju melodijas. Vēl šodien atceros, kā romantiskas solo etīdes publikai priekšā cēla vakarkleitā un vizītsvārkos melni mirdzoši Mirdza Martinsone un Gunārs Borgs. Ārijas no "Toskas", "Čo čo sanas" un Emīla Dārziņa solodziesmas šķita – te ir īstais brīdis pilsētu sadraudzībai un dažādās mēlēs runājošo eiropiešu kontaktiem. Un šādas aktivitātes notika visai drīz. Ginters Metzgers interesējās, vai liepājnieku vidū ir kāds, kurš kara laikā būtu nonācis kādā no Darmštatē esošajām nacistu koncentrācijas nometnēm – vācu pašvaldība bija gatava bijušajam upurim izmaksāt kompensāciju un nodrošināt pensiju. Man tādi bija zināmi vairāki, diemžēl kompensācijas piedāvājums nāca par vēlu.

Liepājas un Darmštates sadraudzības līgums