Sestdien, 29. jūlijā, Liepājas ebreju draudzes zālē, Kungu ielā 21, notiks amerikāņu vēsturnieka, politologa un sabiedriskā darbinieka, profesora Džordža Švāba memuāru grāmatas "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur koncentrācijas nometnēm līdz ASV" atvēršana, portālu informēja Ilana Ivanova, fonda "Liepājas ebreju mantojums" direktore.

Džordžs Švābs dzimis Liepājā. Nacistu okupācijas laikā viņa tēvs un vecākais brālis tika nošauti, Džordžam un viņa mātei izdevās izdzīvot Liepājas geto, pēc tam Mežaparka (Kaizervaldes) koncentrācijas nometnē Rīgā un koncentrācijas nometnēs Vācijā.

1947. gadā kopā ar māti Džordžs Švābs emigrēja uz ASV. Ieguva doktora grādu Kolumbijas universitātē, līdzdibināja Amerikas Nacionālās ārpolitikas komiteju un bija tās viceprezidents no 1993. līdz 2015. gadam, pasniedzot un lasot lekcijas visā pasaulē. Ir no Latvijas nākušo Amerikas ebreju asociācijas "Jewish Survivors of  Latvia" viceprezidents.  Profesors nav pārrāvis saites ar Latviju un savu dzimto pilsētu. Viņš ir atklātā sabiedriskā fonda "Liepājas ebreju mantojums" līdzdibinātājs, Rīgas Ebreju kopienas Eleonoras Švābas bibliotēkas aizbildnis, bijis Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2021. gadā tika izdota Džordža Švāba memuāru grāmata "Izdzīvojušā bērna odiseja. No Latvijas caur koncentrācijas nometnēm līdz ASV" angļu valodā.  Grāmatā Švābs raksta:

"Pēc četriem geto un nacistu koncentrācijas un darba nometnēs pavadītiem gadiem tiku atbrīvots 1945. gada maijā trīspadsmitarpus gadu vecumā. Pēc atbrīvošanas nāca četrus gadus ilgs periods, kad nevarēju tikt vaļā no šausminošajām atmiņām, kuras sākumā zemapziņā mēģināju apspiest, aizbēgot baudu pasaulē.

Ar dažiem izņēmumiem, es reti runāju par šausminošajiem gadiem. Parasti, ja man kāds prasīja, mēdzu atteikt: "Kara gadus es pavadīju Eiropā." Punkts.

Kā es to spēju – tikt galā ar drūmo pagātnes mantojumu un sākt runāt par to? Vidusskolā, koledžā un augstskolā, kur Ņujorkā mācījos, uzzināju no skolotājiem un grāmatām, ka kari ir konstanta parādība cilvēces vēsturē.

Protams, ka tas nozīmēja, iespējams, simtiem miljonu nežēlīgi nogalinātu cilvēku, dzīvībai bīstamus ievainojumus, izpostītas ģimenes. Skatoties uz pasaules vēsturi no šāda racionāla skatu punkta, mans gadījums nešķita unikāls, un likās, ka es tur nespēju neko mainīt. Sapratu, ka man jāstājas pretī realitātei un nevilcinoties jāsāk runāt par šausmīgajiem pagātnes notikumiem.

Turklāt holokausts, kas bija izplānots, lai iznīcinātu veselu tautu, pievienoja kara jēdzienam jaunu dimensiju... Man šķita – tā kā antisemītisms ir garīga rakstura traucējums, to var labot, cilvēkus izglītojot.

Beidzot 1986. gadā pieņēmu Elija Vīzela uzaicinājumu pievienoties viņam centienos izveidot ASV Holokausta memoriālo muzeju Vašingtonā. 1988. gadā pavadīju Vīzelu braucienā uz Aušvicu-Birkenavu, bet pēc vienas dienas, jau Parīzē, darbojos kā Vīzela padomnieks atbruņošanās un miera jautājumos Nobela prēmijas laureātu konferencē ar nosaukumu "Skatoties uz 21. gadsimtu". Sāku pat rakstīt īsas atmiņu skices par kara gadiem un 1990. gadā apciemoju Latviju, ko biju nozvērējies nekad nedarīt.

Visbeidzot, jau jaunajā gadu simtenī, paklausot Elija Vīzela mudinājumiem, sāku lēnām rakstīt vēsturisku atskatu uz savu raibo dzīvi..".