Ja Kuldīga jau gadus trīsdesmit var lepoties ar savu vēsturisko ēku atjaunošanai izveidoto restaurācijas centru, ja Aizputes "Serde" ar to nodarbojas gadus desmit, tad Liepājai bija jāsagaida, līdz te ieradīsies un pie lietas ķersies alūksnietis Ivars Pilips-Matisons.

Liepājas Restaurācijas centrs Bāriņu ielā 24 aizvadītās nedēļas nogalē tika oficiāli atklāts. Nams, kas kļuvis par centra mājvietu, ir viens no bēdīgi slavenajiem Liepājas graustiem, tiesa vienlaikus arī "nozīmīga 18.gadsimta apbūves liecība ar augstu autentiskuma pakāpi", kā dēļ Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde aizliedza avārijas stāvoklī esošo ēku nojaukt. Ilgu laiku būvvalde staigāja ap to kā kaķis ap karstu putras katlu, plātot rokas un nesaprotot, ko iesākt, līdz galu galā pašvaldībai nācās uzdot Komunālajai pārvaldei ēku iekonservēt par saviem līdzekļiem, pēc tam piedzenot parādu no dzīvokļu īpašniekiem.

Kopā ar saviem labākajiem palīgiem – sievu Madaru un meitām Sarmu un Rasu. Foto: ohm.lv.

Vaicāts, vai nebija bail pirkt tik lielu graustu Ivars Pilips-Matisons atklāj, ka tik briesmīgs tas nemaz nav.

"Nav tik slikti, kā izskatās, mēs pat varam ienākt iekšā, un salīdzinoši droši. Jumts ir salabots, to jau bija izdarījusi pašvaldība, un tas arī paglāba ēku no bojāejas."

Turklāt, kā uzskata īpašnieks, ne jau viņš bijis tas, kurš izvēlējās.

"Kā esmu sapratis un kā es jūtu, tad māja pati izvēlas savus saimniekus. Un pret saimniekiem viņa izturas tā, kā viņi ir pelnījuši."

Pēdējā laikā mājai neesot paveicies ar saimniekiem – cilvēki nākuši un gājuši, un ēkas stāvoklis pasliktinājies. Pirms tā nonāca Ivara Pilipa-Matisona rīcībā namā bijuši pieci dzīvokļi un vēl divas pagrabtelpas, kas piederējušas pavisam septiņiem īpašniekiem.

"Tas bija vistraģiskākais mājas stāstam. Bet apmēram pirms gada es uzņēmos milzīgu risku, tā man tajā mirklī šķita, – man bija jāuzvar sešas izsoles un viens īpašums jānopērk no īpašnieka. Turklāt nebiju vienīgais, kurš kāroja pēc šiem īpašumiem, jo bija vēl kādi solītāji. Ar kādiem nolūkiem, nezinu, bet tā nu sanāca, ka visi īpašumi tika man."

Ideja par restaurācijas centru radusies reizē ar mājas iegādi.

"Ikdienā esmu pedagogs un dizainers, un dizainers parasti domā praktiski – ar kādām metodēm sasniegt pareizo rezultātu. Tā kā sapratu, ka man pašam ir daudz jāiemācās, lai šo māju savestu kārtībā, jo mani tas interesē, gribu visu izdarīt pats savām rokām, un zinu, ko varu, un zinu, ko nevaru izdarīt. Tās lietas, ko es mācīšos un apgūšu pats, gribu, lai arī citi var apgūt."

Kad sācis par to domāt un interesēties, izrādījies, ka Liepājā nav tādas vietas, kur aiziet un paprasīt padomu.

"Tad sapratu, jā, varbūt tieši man ir jākļūst par to, kurš pats mācās, un māca un informē par šiem jautājumiem arī citus."

"Zināt, novērtēt, saglabāt" – tāds ir restaurācijas centra uzstādījums. To, ka šobrīd uzsvars ir uz "zināt", apliecina arī meistarklašu programma pārskatāmajā nākotnē. Mācīsies un darīs pats, un palīdzēs mācīties citiem, kuri arī grib darīt, – arī šāds varētu būt restaurācija centra dibinātāja moto.

Šobrīd puse ēkas paša spēkiem ir atbrīvota no "kultūrslāņa" – padomju un arī jaunāku laiku uzslāņojumiem. Otra mājas daļa ir sliktākā stāvoklī, tāpēc tai īpašnieks plāno ķerties klāt tikai kopā ar būvnieku.

"Māja nav vēl apdzīvojama, bet ir lietojama, un esmu centies to sakopt, lai te varētu notikt restaurācijas centra būšanas."

Ivars Pilips-Matisons ir drošs, ka tuvāko piecu gadu laikā ģimene vēl nevarēs pārcelties uz kādu no telpām, taču radošām un restaurācijas "būšanām" māja noteikti būs īstā vieta. Veco šķūnīšu vietā saimnieks grib iekārtot darbnīcu, bet ēkas augšstāvā plānoti izīrējami dzīvokļi radošo rezidenču dalībniekiem. Jo viens no SIA "Liepājas restaurācijas centrs" mērķiem ir arī pelnīt naudu.

Bāriņu 24 ir viena no senākajām Liepājas ēkām, celta ap 1750. gadu. Foto: ohm.lv.

Restaurācijas centrs ir atvērts ikvienam interesentam, un, ja turpmāk interese būs tikpat liela kā pirmajā dienā, tad tas noteikti dzīvos. Arī vieta ir piemērota – Vecliepājas vēsturiskais centrs un pati Bāriņu iela, kur visriņķī ir gan nami, kurus saimnieki jau uzsākuši atjaunot, gan tādi, kuri vairāk vai mazāk veiksmīgi restaurēti. Tostarp arī pašvaldības īpašumā esošais Hoijeres krogs, kura atjaunošana augstu novērtēta, piešķirot "Gada labākās būves titulu".

Tāpēc atliek tikai vēlēt veiksmi un izturību alūksnietim, kurš uzdrošinājies izdarīt to, kam liepājnieki līdz šim nebija saņēmušies.