Mākslas salona "Ludviķis" izstāžu telpā šonedēļ durvis vērušās jaunai izstādei "Nesenās reminiscences", kuras autors ir Vilnis Bulavs. Portāls irliepaja.lv sarunājās ar mākslinieku brīdī, kad gleznas jau bija atradušas savu vietu pie baltajām sienām, salona īpašniekam Aivaram Kleinam atlika tās tikai nostiprināt. Savukārt salona saimniece Inga Kleina drošā attālumā turpināja vērt krelles, darinot jaunas kaklarotas un retumis piebilstot arī kādu vārdu sarunai.

Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kuri būtu atnākuši uz izstādes atklāšanu, ja tāda varētu notikt?
To, ka sarīkot izstādi mani pierunāja salona īpašnieki. Kādu laiku tam pretojos, bet bija darbi, kas šovasar gleznoti plenēros Liepājā un Aizputē, un varbūt ir arī pāris iepriekšējo gadu plenēru darbi.

Šķiet, esat pastāvīgs Kleinu rīkoto plenēru dalībnieks?
Jā.

Inga Kleina: "Visu..."

Plenēros ražīgi strādājat?
Kā kuru reizi. Uz "Mākslas kolēģu" plenēru Aizputē aizbraucu pēdējā brīdī, piedalījos kādu pusotru dienu.

Bet izstādē redzami arī mazpilsētas Aizputes skati. Vai Jums ar šo pilsētu ir īpašas attiecības?
Esmu tur dzīvojis vairākus gadus. Dažas reizes esmu piedalījies arī "Mētras mājas" saimnieces Valdas Drulles plenēros, ir bijušas izstādes Aizputes muzejā, bibliotēkā, pagastā – Rokasbirzē, Kazdangā. Un Aizputē joprojām var atrast, ko gleznot.

Vai gleznošanai vajag iedvesmu?
Bez noskaņas nevar. Indulis Zariņš gan teica, ka profesionāļiem ir jāstrādā visu laiku, nepārtraukti – lai nepalaistu garām mūzu. Zināma taisnība ir, jo arī no pasūtījumu darbiem rodas šedevri.
Plenērā rezultātu nosaka laikapstākļi, apgaismojums – visu mistisko apstākļu sakritība.

Vai var gleznot lietū?
Var.

Inga Kleina: "Neatceros, kura no plenēristēm teica, ka cilvēkiem patīk lietus bildes.

Kad izlikāt bildes, vai pašam bija prieks, ka ir, ko citiem parādīt?
Jā, tikai nav skaidrs, vai ir, kam parādīt, vai ir, kas skatās. Vienu brīdi teica, ka muzeji drīkst strādāt, bet izstāžu zāles – ne. Bet, kas tad ir muzejs? Lielākā daļa tajā arī ir izstāžu zāles. Iepriekš jau [valdību] kritizēja par nekonsekventiem lēmumiem, un šoreiz arī nekas labāks nav sanācis.

Kā "Covid-19" ietekmējis jūsu dzīvi?
Man personīgi šajā kontekstā nekas nav ļoti principiāli mainījies.

Ja gribas gleznot, tad iet un glezno.

Regulārākie darbi saistīti ar zīmēšanu preses izdevumiem, un to es interneta ēras laikā jau tāpat daru mājās.

Agrāk katru nedēļu jūsu zīmēta karikatūra bija redzama "Kursas Laikā", kurš vairs neiznāk. Tagad zīmējat "Kurzemes Vārdam"?
Jā, un regulāri arī laikrakstam "Bauskas Dzīve".

Jums ir arī pedagoģiskais darbs?
Jā, un tagad vairāk jādomā, kādus uzdevumus uzdot skolēniem mājās priekšmetā, kas tagad saucas mājturība un tehnoloģijas. Tur ir sava specifika, tas ir nogurdinošāk un vajag daudz vairāk laika, nekā klātienes mācībās. Arī bērniem, ja skolotāji savā starpā nesaskaņo uzdoto.

Vai jūsu meitas arī mācās mājās?
Vēl iet uz skolu. Individuālās nodarbības arī notiek. Mani šobrīd vairāk uztrauc jaunās skolu programmas, vai modernās tehnoloģijas tajās netiek par daudz ekspluatētas. Uzrakstīju vēstuli arī ministrijai, jo

nav nekāda regulējuma, cik daudz bērns var sēdēt pie datora gan skolā, gan mājās.

Kur ir tā robeža, kad tas atsaucas uz veselību? Izrādās, par to neviens nav pat domājis. Arī vecāki. Tas ir tāpat, kā ar kovidu, kad sāk satraukties tikai tad, kad kāds saslimst.

Satrauc arī jautājums, kas mūs sagaida ekonomiskajā jomā pēc kovida, sevišķi kultūras cilvēkus. Tā jau nav pārāk daudz to pasākumu apmeklētāju, bet, ja pirktspēja samazināsies, nevarēs ne tik to biļetīti nopirkt. Vai glezniņu.

Inga Kleina: Mūziķi liela daļa strādā kolektīvos, bet mākslinieks ir viens. Un, kā daži saka: Bet tev taču tas patīk! Un ko tad tu tagad – streikosi?!

Varbūt tikai liepājnieki ir tādi vienpatņi? Jūrmalas mākslinieku apvienība pastāv jau gadu desmitus.
Kā jau kurzemnieki! Katrs par sevi.

Vai arī jūs esat kurzemnieks?
Nezinu, atkarīgs, kādas ir pazīmes. Esmu dzimis Liepājā, te uzsāku arī skolas gaitas, bet tālākā izglītošanās saistīta ar Rīgu, jo vecāki pārcēlās uz turieni. Rīgā esmu nodzīvojis gadus 23, bet drīz jau tikpat būs arī Liepājā.

Un kā mākslinieks?
Neiesaistos vispārējā apritē. Arī muzeja vizuālās mākslas rudens izstādē nepiedalījos. Daudzi esot izžūrēti, nepieņemti. It kā tāpēc, ka tagad mazāk vietas.

Tāda konceptuālā pieeja arī veicina šķelšanos.

Agrāk rudens izstādes tomēr bija kopizstādes, kurās visi mākslinieki bija pārstāvēti. Viena daļa apvainosies. Par labu vienotībai tas nenāks. Tāpat kā ideoloģiskā dalīšana laikmetīgajā un tradicionālajā mākslā.

Vai tāds dalījums, jūsuprāt, ir pamatots?
No māksliniecisko kritēriju viedokļa neredzu tam nekāda pamatojuma. Tā ir ideoloģiska konstrukcija. Mani tas uzjautrina – it kā laikmetīgums būtu kaut kāds kvalitātes rādītājs! Un ko īsti tas nozīmē? Neesmu dzirdējis tādu definīciju, kā saprast laikmetīgumu. Taču tas labi sasaistās ar modes tendencēm un, protams, loģiski, uzreiz arī ar kaut kādiem finansējumiem.

Iespējams, arī tituliem, teiksim, Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Tas, manuprāt, saistās ar vēlmi pozicionēt sevi "no augstiem plauktiem", neatbilstoši reālajai situācijai.

Bet mums ir spoži (arī vārda tiešā nozīmē) pasākumi, spoži rotājumi. Koncerti.
Mūzikā, atšķirībā no laikmetīgās mākslas, kritēriji ir objektīvāki, tur noteicošais ir profesionālisms, tāpēc koncertdzīve kaut kādā ziņā iekļaujas šajā Eiropas apritē – pa laikam pie mums atbrauc kādi Eiropā zināmi latvieši, bet šobrīd arī tas ir apstājies.

Vai pats neesat vēlējies darīt arī ko citu, nevis tikai gleznot akadēmiskā manierē?
Kaut ko kādreiz esmu mēģinājis. Studiju laikā. Bet pēc iekšējās izjūtas vairs nav bijusi tāda nepieciešamība.

Kas, jūsuprāt, mākslā ir svarīgākais?
Mākslā ir jābūt godīgam. Var jau sabiedrību diezgan ilgi mānīt. Arī laikmetīgums un visas tās gudrās koncepcijas tiek balstītas uz sabiedrības neizglītotību.

Neizglītotam cilvēkam var iestāstīt visu ko.

Vēl ir tas iracionālais, mistiskais, vārdos neaprakstāmais faktors, kas piedod vērtību mākslas darbam. Un mākslai ir jābūt skaistai – galvenais kritērijs: viss, kas nav estētisks, nav māksla.

Viļņa Bulava personālizstāde "Nesenās reminiscences" mākslas salona "Ludviķis" izstāžu telpā, Ludviķa ielā 3/5 apskatāma katru darba dienu no pulksten 11 līdz 18. Izstāde būs atvērta līdz februāra beigām.