Elīnas Zvaigznes foto.

Liepājas Simfoniskā orķestra valdes loceklis Uldis Lipskis portālam irliepaja.lv stāsta par orķestra jaunumiem un turpmākajiem plāniem.

Orķestris 14. maijā aizvadīja grandiozu sezonas noslēguma koncertu ar Bruknera "Vāgnera simfoniju" un Prokofjeva "Otro klavierkoncertu". Kādas ir atsauksmes?
Gan mūziķi, gan publika bija gandarīti. Programma ir grūta, un nemaz tik bieži mums tādas neiznāk spēlēt. Tas bija izaicinājums mūziķiem, bet man likās, ka viņi labi tika galā ar uzdevumu. Arī apmeklējums vieš cerības, ka pamazām klausītājs atgriezīsies lielākā skaitā zālēs. Šis pavasaris un arī iepriekšējās divas sezonas bija tādas, ka daļa cilvēku iepauzēja koncertu apmeklēšanu. Taču strādāsim, lai atkal varam pilnās zālēs spēlēt.

Vai šis koncerts bija arī atvadas no līdzšinējā galvenā diriģenta Gintara Rinkeviča, pirms viņa vietā stāsies Guntis Kuzma?
Šajā amatā – jā. Bet augustā vēl atskaņosim divus brīnišķīgus koncertus ar Vivaldi "Gadalaikiem" tajā skaitā un ar mūsu tikko konkursu uzvarējušo orķestra koncertmeistari Līgu Baltābolu kā solisti – 12. augustā Grobiņas pilsdrupu estrādē, kur ir izveidota ļoti jauka skatuve, atklājot festivālu "Rimbenieks", un pēc tam nospēlēsim šo koncertu arī ļoti interesantā vietā – Kazdangas pils Ovālajā zālē.

Arī turpmāk šad un tad

ceram redzēt maestro uz īpaši vērienīgām programmām, kas viņam der kā uzlietas un kas ir viņa stihija.

Kāpēc izlēmāt, ka vajag jaunu galveno diriģentu?
Tas nav sasteigts lēmums, sarunas turpinās jau divus gadus. Man ir jautāts, vai tad nevarēja pagarināt līgumu ar maestro vēl uz pieciem gadiem. Taču Eiropas orķestru pasaulē šādus lēmumus pieņem kopā ar kolektīvu – citur tās ir vēlēšanas, citur – konsultācijas, mūsu orķestrī ir jūtama vēlme turpināt izaugsmi gan tehniskās varēšanas, gan mākslinieciskās dažādības ziņā, kļūt arvien spožākam un labākam, Eiropā zināmam orķestrim. Mēs gribētu lielāku ārzemju diriģentu dažādību, jo katrs jauns diriģents atnāk ar savām idejām un dod orķestrim jaunu informāciju, koncepciju, stila smalkumus. Mūsu budžets nav tik liels, lai, strādājot regulāri ar vienu ārvalstu diriģentu, mēs varētu paralēli nodrošināt vēl citus ārvalstu diriģentus. Turklāt maestro Rinkevičam Viļņā ir savs orķestris, un gan sirds, gan kalendāra laiks viņam bija jādala starp savu orķestri un mums.

Ar Gunti Kuzmu mums ir vienošanās, ka viņš tomēr būs vairāk šeit, tāpēc, ka gribam izdarīt pagriezienu vēl augstākas kvalitātes virzienā.

Ko ārvalstu diriģenti saka par Liepājas orķestri?
Viņi ir nedaudz šokēti pirmajā mēģinājumā, jo ne visi mūziķi sagatavojas uz pirmo mēģinājumu. Un viņi ir priecīgi pēc koncerta, jo darba nedēļas laikā ir ievērojama izaugsmer. Tas, kas iepriecina virsdiriģentus,

ir paļāvības pilna sekošana diriģenta iecerēm un patiesa emocionāla atdeve. Un tas mūsu viesmāksliniekus aplaimo.

Jo ir jau arī tradīcija, ka orķestris zina, kā jāspēlē, un var pateikt diriģentam: "Atvainojiet, maestro, bet mūsu orķestrī šo vietu spēlē tā..." Un diriģenta ietekmes procents uz orķestra galaproduktu ir ļoti neliels. Galvenais, lai viņš labi izskatās, labi runā intervijās, patīk publikai, bet nemaz nemēģina taisīt savu interpretāciju. Mūsējie tā neatļaujas, un tiešām kāri gaida, ko tad atnesīs šis diriģents, un maksimāli arī cenšas to izpildīt.

Izskatās, ka notiek ne tikai diriģentu maiņa, arī orķestrī parādījušās jaunas sejas.
Jā, paaudžu maiņa ir neizbēgama. Valsts mūziķiem dod iespēju pēc 25 darba gadiem iet izdienas pensijā, un to var ļoti labi saprast, jo, ja strādā no sirds, tad gan izdegšana nāk virsū, gan arī tehniskās prasības ir tik augstas, ka ap piecdesmit gadu vecumu ķermenis vairs neļauj tik ātri reaģēt, un cilvēks sāk mocīties.

Sestdien pēc koncerta runājām ar kolēģiem, un viņi saka – jā, no tiem, kas mēs 1992. gadā sākām, stīgās esam palikuši trīs vijolnieki.

Orķestrī ir daudz jaunu mūziķu, gan kas vēl studē Mūzikas akadēmijā, gan kas tikko beiguši. Viņi ir ieinteresēti savā izaugsmē, un mēs varam būt priecīgi, ka parādās jaunas sejas.

Kāds orķestris šobrīd ir? Vai ir pietiekams skaits mūziķu?
Savā pilnziedā – 89 mūziķi – orķestris bija pirms 2010. gada, kad sekoja lielie "griezieni". Esmu pateicīgs gan toreizējam kultūras ministram Intam Dālderim, gan Silvai Goldei, kura toreiz Liepājas domē bija atbildīga par kultūru, ka orķestris netika likvidēts, bet pārdibināts kā valsts orķestris, jo tajā krīzes situācijā valsts varēja arī lemt par institūciju samazināšanu. Toreiz štats tika apgriezts līdz 65 mūziķiem, un pa šiem gadiem 11 vietas ir izdevies atgūt.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis ar sapratni uztver to, ka mēs gribētu un ka šī zāle pieprasa, lai mēs atkal būtu pirmskrīzes orķestris, jo stīgu masa ir par mazu, līdz ar to pūtējiem jāspēlē klusāk, nekā vajadzētu. Nesen bija liela ārvalstu eksperta recenzija par mūsu izdoto disku "Plaukstošais jasmīns", un viņš konstatēja, ka mums ir par mazu stīgu sastāvs. Ja mēs neesam pilnais orķestris, mēs arī nevaram atskaņot virkni jaudīgu skaņdarbu, kas piestāvētu šai zālei. Tāpēc es ļoti ceru, ka tuvākajos gados izdosies atgriezties pie pilnasinīga ap 90 mūziķu sastāva. Tas ir nopietns uzdevums, un es ceru, ka mēs to arī paveiksim.

Vai pēc ziemas sezonas orķestra mūziķi tagad atpūtīsies?
Mūziķi dosies atvaļinājumā līdz ar jūnija sākumu. 2. jūlijā koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" būs opermūzikas koncerts, un vasaras otra puse iekrāsojas ļoti spraiga darba pilna – "Liepājas vasaras" ciklā turpināsim spēlēt simfonisko programmu. Tur būs Gēršvins, Bernsteins, Ravēls –

meklējām tādus skaņdarbus, kas piestāv vasarai, lai ir prieks un lai ir vitalitāte!

Spēlēsim arī tradicionālo koncertu Rundāles pilī.

Vai ir izdevies iedzīvināt pagājušajā gadā uzsākto festivālu "Rimbenieks?
Pērn ar ministrijas atbalstu rīkojām koncertus uz savu galvu, un tie bija 17 nelieli kamerkoncerti, visi ārpus telpām, un, par laimi, neviens neaizlija. Šoreiz jau ļoti operatīvi pieslēdzās jaunizveidotais Dienvidkurzemes novads, kas saskata šo festivālu kā ļoti vērtīgu un vajadzīgu, un mēs jau kopā ar viņu kultūras darbiniekiem, tūrisma darbiniekiem veidojam to kā tādu kultūras projektu. Arī mūziķi gaida šos koncertus.

Esam vienojušies, ka ārpus Liepājas, ne tikai Aizputē, Grobiņā, arī mazāk zināmās vietās kā Krūtes baznīca, Dēseles dzirnavas un citas, būs desmit koncerti un divi – Liepājā, viens no tiem "Lielā dzintara" kamerzālē un otrs, garīgās mūzikas koncerts, ar ko noslēgsim "Rimbenieka" festivālu – Jāzepa katedrālē.  To diriģēs Krista Audere, kura uzvarējusi prestižākajos Eiropas kordiriģentu konkursos. Viņa veido smalku Baha koncertu ar kori "Latvija" un instrumentālo grupu no mūsu orķestra. Šo koncertu spēlēsim arī garīgās mūzikas festivālā Rīgā.

Un kā ar koncertdārzu "Pūt, vējiņi!"? Esat gatavi koncertiem šajā zālē?
Tas mums šogad ir lielākais izaicinājums un intriga. Estrāde ir tikko no pelniem atdzimusi par jaunu, un vēl nezinām, kā tur būs – vai būs caurvējš, vai cilvēki nāks. Neesam skopojušies ar idejām, lai programmas būtu jaudīgas, arī Liepājas dome mūs ir atbalstījusi. Centīsimies atdzīvināt tradīciju!

Vai divi pandēmijas gadi stipri ietekmējuši orķestra dzīvi?
Pārceltos koncertos mums ir izdevies par 90% realizēt, bet domāju, ka mūziķi cieta. Pēc viena no garākajiem lokdauna periodiem, kad drīkstēja nākt kopā, mūziķi teica nevis "Tik daudz darba!", bet "Paldies, ka ļaujat mums strādāt!".

Kvalitātes kritums pēc šiem lokdauniem varēja būt daudz lielāks, bet mūziķi individuāli bija ļoti uzturējuši sevi formā, un nevarēja just, ka orķestris spēlētu sliktāk. Skatoties koncertus no Eiropas koncertzālēm, varēja manīt, ka tīri psiholoģiski pat labākie orķestri ir ievainoti. To intervijā skaidroja Inga Kalna –

mūziķi ir pieraduši, trenēti pie pastāvīga adrenalīna un stresa hormonu kokteiļa, ko sniedz uzstāšanās publikas priekšā,

un pēkšņi tā vairs nav. Vācijā pat bijušas lielas drāmas, pašnāvību gadījumi, kad pēkšņi izkrītot no ierastā ritma, mūziķi vairs netiek galā.

Pateicoties Timura Tomsona digitālās koncertzāles projektam un koncertinterviju ciklam, mums izdevās kaut kā šim laikam izslīdēt cauri. Mēs nedzirdējām aplausus, kas mūziķiem ir kā balva par koncertā iztērēto enerģiju, bet tos aizstāja brīnišķīgi komentāri Feisbukā. Pat tagad cilvēki jautā, kur palika šie koncerti, bet šobrīd mūsu galvenais uzdevums ir dabūt klausītāju atpakaļ zālē.

Vasaras sezonai sekos nākamā ziemas sezona. Vai programma, diriģenti, solisti jau zināma?
Vīziju līmenī viss ir skaidrs. Plānojam strādāt ar igauņu diriģentu Risto Jostu, kuru mūsu orķestris ļoti mīl. Zvaigžņu festivālā satiksies Sergejs Nakarjakovs, trompetists Nr.1 pasaulē, un zviedru trombonists, komponists, diriģents Kristians Lindbergs, kurš pirms kāda laika skaitījās pasaulē labākais trombonists. Ir plānots koncerts ar Ivetu Apkalnu, kurā atskaņosim divus tieši viņai rakstītus Artura Maskata un uzlecošās zvaigznes Jēkaba Jančevska skaņdarbus.

Vai orķestris plāno spēlēt arī ārpus Latvijas?
Šobrīd nav tiešu sarunu, bet mēs noteikti meklēsim iespējas spēlēt citur un meklēsim iespējas draudzēties ar kādu orķestri un apmainīties koncertiem. Esam pieteikušies arī Norvēģijas-Lihtenšteinas finanšu instrumentam, kura ietvaros mēs gribētu iepazīstināt mūsu bērnus ar Islandē ārkārtīgi populāro koncertprogrammu ciklu, kurā darbojas pelēns Maksis, – viņš iet uz mūzikas skolu, uz koru koncertu, uz operu, uz simfonisko koncertu utt. Šo ciklu pirkuši un spēlējuši orķestri arī citur pasaulē, tostarp Berlīnes filharmoniķi.

Arī kultūras galvaspilsētas projekts ir ļoti liela iespēja gan orķestrim, gan Liepājai kopumā.

Citi kultūru salīdzina ar ledlauzis – to palaiž pa priekšu, un pēc tam jau var sākt runāt par investīcijām un biznesu.

Ekonomisti uzskata, ka Latvijai būtu ļoti perspektīvi stiprināt saites ar Indiju, kur ir milzīgs tirgus un augoša ekonomika, un mēs jau ļoti veiksmīgi bijām aizsākuši sadarbību ar slavenu indiešu vijolnieku, taču tas neguva atsaucību.

"Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" programmai esam piedāvājuši ļoti plašu sarakstu, piemēram, operas festivālu, jo mēs gribētu atjaunot operas tradīciju Liepājā. Atbalstīta ir ideja par Liepājas simfoniju jaunrades turpināšanu. Gribam uzturēt arī ierakstu tradīciju, ko iesāka jau Imants Resnis un mēs turpinām. 2027. gadā gribam prezentēt kolekciju ar 10 – 12 dažādu autoru ierakstiem, kas reprezentētu jaudīgāko simfoniju sniegumu laika posmā pēc Otrā pasaules kara. Latvijas mūzikas informācijas centra nodibinājums ierakstu kompānija "Skani", ko vada Egils Šēfers, mūsu pēdējo gadu ierakstu galvenais izdevējs, velta resursus arī tam, lai prestižos izdevumos parādītos recenzijas par šiem ierakstiem, lai ārzemēs par tiem runā un varbūt arī sāk spēlēt. Visi galvenie lejupielāžu portāli, lielākās veikalu ķēdes ir viņu partneri, un, ja Liepājā tiek izdots disks, tas ir pieejams visur.