Laikā, kad sabiedrību palēnām gatavo pēc iespējas taupīgāk pārciest nākamās ziemas izaicinājumus, ieskatījos Liepājas vecajās avīzēs, mēģinot noskaidrot, kas par šo pašu tēmu nodarbināja liepājniekus īsi pirms Pirmā pasaules kara.


1911. gada pavasarī liepājnieku vidusšķiras lasītajā latviešu laikrakstā "Liepājas Atbalss" vairākos numuros tika nodrukāts un par par revolucionāru nosaukts jaunums, informācija par elektrības tehniķa Bērziņa izgudrotu "sildes un aukstuma" brīnumkrāsni.


Tā esot mehānisks daikts, kas ar roku vai kādu citu spēku iegriežams un tad vadīts un piemērots dzīvojamā vonunga, ķēķa, skolas, bezpajumtnieku patversmes un pat policijas iecirkņa apsildīšanai.


Bērziņa siltumkrāsns, ko viņš pats nosaucis par siltuma multiplikatoru, izgaisinātu bažas par akmeņoglēm un malku,

kuru bieži vien pietrūkstot un kas esot pārlieku dārgi auksto zemju apdzīvotājiem.  


Multiplikators padarītu  nevajadzīgu ogļu, žagaru vai dedzināmās kūdras riebīgi smakojošu dūmu tvanu. Tas gan esot tikai siltuma pavairotājs, kas mazu siltumu padarot par lielu, bet gan no nekā tas nerodas. Bērziņa kunga aparāts nav tvaika katls, kas ražoto sutu padod tālāk. Arī savā dzīvoklī elektrotehniķis nelieto sutu, bet gan kādu ķīmisku vielu un ūdeni, ko ievieto multiplikatorā un tad sāk griezt kloķi, kas krāsns iekšienē dzen kādu mehānismu. Ūdens vajagot tikai kādas četras glāzes, un pēc minūtēm piecām pa trubu, kura ietaisīta krāsns augšdaļā, sāk plūst spēcīgi karsts gaiss. Bērziņa kungam pie rokas bija termometrs, kas pēc piecām minūtēm uzrādīja 25 grādus. Pa tam siltums istabā bija uzkāpis līdz 35 grādiem un siltuma daikts darbojās bez kloķa kustināšanas. Ķīmiskās vielas pa dienu tērējot tikai  par 2 kapeikām.


Siltuma anķinu varot pārvietot pa visām istabām uz ritentiņiem, un no tā varot dabūt arī aukstu gaisu pieliekamā ankambarī ēdamlietu vēsināšanai.

Izgudrojums sevišķi ieteicams pie latviešiem praktiskai iznešanai, kuru varot iegūt caur pastellējumu, kas izmaksātu ap 50 rubļiem un sver ap diviem pudiem. Bet, ja tautieši šo daiktu pirktu vairumā, tad cena varētu nokristies uz kādiem 20 rubļiem.


Bērziņš pats savā dzīvoklī Mamonova namā* šo siltuma multiplikatoru  esot jau pielietojis un spēris soļus, lai ierādītajā malkas šķūnītī neturētu vis malku, bet gan dējīgas vistas.  Eletrotehniķis Bērziņa kungs 1911. gada rudenī avīzēs savā dzīvoklī  un darbnīcā Pētera, tagad Kuršu ielā 2, bija izsludinājis šī siltuma brīnumanķina paraugdemonstrācijas, aiz ko saņēma mājas sētnieka pārmetumus par ziņkārīgo dubļiem pienesto trepi un briesmīgo mahorkas un zābaktrāna  smārdu.**


Labu laiku nesapratu Bērziņa kunga siltuma multiplikatora darbības principu, līdz beidzot kādā reklāmā sīkiem burtiem izlasīju, ka pirms iedarbināšanas "aparātā ievietojot petrolejas ķēķīti".  Nu tapa skaidrs, ka Bērziņa revolucionārā krāsns bija pēc petrojejas primusa principa darbināma un mūsdienās visai nepiemērota un dārga.


*Tagad Kuršu iela 17. Piederējis Liepājas domniekam un Kandavas aptiekas īpašniekam Pavilam Mamonovam, 1874.-1929.

**Elektrotehniķis P. Bērziņš savā īrētajā darbnīcā Kuršu ielā 2 būvēja dažādas elektroierīces un arī šīs "brīnumkrāsnis".

P.S. Sirsnīgi pateicos Atim Brikmanim par konsultācijām šī apraksta sagatavošanā!