Liepājas muzeja anfilādē Kūrmājas prospektā 16/18 skatāma Artura Pērkona fotoizstāde "Skices", kas aptver veselu laikmetu, sākot ar analogo fotogrāfiju līdz digitālajām fotogrāfijām, kas uzņemtas, izmantojot dronu. Arturs ir liepājnieks, un 90% izstādes arī ir Liepāja, pārējais – Rīga, armijas laiks Igaunijā.

Ar Arturu esam klasesbiedri, tāpēc "tu". Un šī nav pirmā reize, kad viņu intervēju. Lai gan šajā reizē tā drīzāk ir pastaiga pa izstādi, Arturam uzņemoties gida lomu.

Kāpēc ir tieši šāda izstāde – gan ar taviem jaunākajiem fotodarbiem, gan pirmajām bildēm?
Tāpēc, ka sapratu – uztaisīt izstādi tikai no jaunākajiem darbiem tādā triecientempā nevaru, bet varu ar dažādām bildēm, kas man ir arhīvā. Bet sākumā radās nosaukums – "Skices". Nevis gatavas lietas, bet tādas ieskicētas. Iedevu katrai kolekcijai savu nosaukumu. Šīs – ar dronu bildētās – ir "Skatu kartītes Liepājai". Tā vienkārši, bez jebkādas dziļākas filozofijas. Par šo bildi (skats uz koncertzāli "Lielais dzintars") Fb bija komentārs: "Cikos tu celies?!". Un es vienai no kolekcijām pierakstīju klāt nosaukumu "Cikos tu celies?". Senāko bilžu kolekcijai gribēju dot nosaukumu "Slaidi", jo tās ir skenētas no slaidiem, bet tad sapratu, ka šodienas paaudze par "slaidu" uzskata kaut ko poverpointā, tāpēc nosaucu latviešu vārdā "Bildītes rāmītī". Tie visi ir oriģināli diapozitīvi. 1976.gads. Sakoriģēti tā, lai izskatās šodienīgi.

Šajā kadrā esi arī tu pats. Kurš fotografēja?
Tanī laikā biju ticis pie statīva, uzliku uz tā fotoaparātu un iestatīju automātiskajā režīmā.

Kur tas ir?
Tas ir mans brīnišķīgais dārzs, tepat netālu, Dzintaru ielā, tur, kur tagad uzceltas Piena kombināta mājas. Mani vecāki tur īrēja māju no Kārļa Lapiņa, latviešu emigrācijā slavenākā mākslinieka Imanta Tillera vectēva. Toreiz mēs to nezinājām.

Šķūnītis, pie kura sēžam, bija mana vectēva teritorija.

Neviens neskatās objektīvā.
(Smejas). Šis ir tas, kas to kadru padara garšīgu! Neviens nepozē.

Un nākamā bilde?
Piecus gadus vēlāk, 1981.gads, kad es beidzu studijas. Tas ir kopmītnē. Un man tanī laikā, arī vēlāk, gadījās, ka es filmu aparātā ielieku iekšā divas reizes – neuzrakstu uz filmas gala, ka tā ir eksponēta. Es tos saucu par sakopējumiem, un man tas ir nejauši. Bet var būt arī apzināti.

Te ir vēl viena 1981.gada bilde.

Tā, kura izskatās pēc padomju dzīves īstenības nomelnošanas?
(Smejas) Patiesība ir ļoti vienkārši. Tas ir festivāla "Liepājas dzintars" laiks. Mēs ar draugiem esam izdzēruši cik tur tos alus, un ejam nodot tukšās pudeles. Tanī laikā es visur ņēmu līdzi kameru, un, fotografējot šo, man nebija prātā ne padomju dzīves realitāte, nekas, vienkārši – ā, tur ir cilvēki, jābildē.

Man patīk fotografēt cilvēkus, un tas bija laiks, kad to varēja darīt daudz brīvāk nekā tagad.

Atceros tavu izstādi Jūrkalnē pirms trim gadiem, tur bija cilvēki interjerā.
Tas bija citādi – toreiz bija vienošanās, es piezvanu un sarunāju, ka fotografēšu. Bet situācijas uz ielas šobrīd ir grūti saprotamas – vari, nevari, un ir agresīvi cilvēki.

Kuras tev ir mīļākas – senās bildes vai jaunās, ar dronu fotografētās?
Protams, senākās. Ar to, ka sagādā man prieku – esmu varējis nofotografēt labu bildi jau tad! Drona bildes fotografēju ar prātu – zinu, kur nostāties, zinu, ko uzlikt, zinu, kāds būs rezultāts. Ja bildēšanas brīdī šī rezultāta vēl nav, es vēlāk varu uztaisīt datorā, kā man vajag. Pa gadiem esmu to iemācījies.

Teici, ka tev vienmēr gribējies fotografēt cilvēkus izstādē, un te ir kolekcija "Izstāde", kur tas redzams.
Jā, pirmā reize bija deviņdesmitajos gados, kad iepazinos ar Arni Grinbergu.  Tagad viņš ir datormākslinieks, bet toreiz "Rožu galerijā" viņam bija izstāde. Un es pēkšņi ieraudzīju, ka izstādē cilvēki izskatās citādāk nekā jebkurā citā vietā. Tāpēc, ka izstādēs ir cita gaisma, tā nāk no augšas un izgaismo darbus.

Tas pieseivojās. Savukārt ar Blumbergu bija tā, ka vienā izstādē viņš jau bija uztaisījis tādu triku, ka ar platu zīmulī uz sienas novilcis strīpu. Ir darbi un ir strīpa zem viņiem. Man bija skaidrs, ka strīpu arī vajag nofotografēt. Bet toreiz man nebija tik laba tehnika, lai to strīpu ar visiem mazajiem krikumiem krakumiem varētu nofotografēt. Un es to neizdarīju. Bet tas, ka Blumbergs savās izstādēs taisa kaut ko speciāli, arī iesēdās.

Un nu ir šī – 2013.gada izstāde "Es nemiršu". Milzīgi liela, "Arsenālā". Aizgāju, redzu sarkanas sienas, grūti fotografēt. Bet caur vairākiem cilvēkiem ieguvu atļauju, un izstādes pēdējā dienā biju tur ar fotoaparātu. Fotografēju un satiku pašu Ilmāru Blumbergu. Jautāju viņam par sarkano krāsu: "Māksliniek, cik ilgi jūs par to domājāt?" Viņa atbilde bija: "Ilgi. Jo es nevarēju atrast pareizo toni".

Kad skatījos bildes datorā, no sarkanās krāsas vaļā nemaz nevarēju tikt, un uzliku pats savu sarkano rāmi.

Šī ir tāda scenogrāfiska kolekcija.
Pats par sevi! Blumbergs taču ir scenogrāfs, gleznotājs, ļoti liels filozofs. Mans uzdevums tajā izstādē bija neapjukt bilžu daudzumā un sagaidīt vai ieraudzīt cilvēkus.

Esam nonākuši anfilādes pēdējā telpā.
Šī ir trešā un visblīvākās informācijas telpa. Te ir vairākas tēmas – trīs, un ceturtais ir video. Vecākā bilde ir šī, tā sauktie sbori, trīs mēneši, kas jāpavada armijā pēc augstskolas. Šī bija neliela telpiņa noformētājiem, kas parasti bija arhitekti. Tad nu mēs kopā ar arhitektiem tur salikām to vidi tā, lai mums būtu patīkamāk uzturēties. Visai kolekcijai nosaukums ir "Parastā fotogrāfija". Negribu vilkt laukā kaut kādus dziļus slāņus, stāstīt par kādām īpašām sajūtām vai vēl kaut ko. Savējie sapratīs. Mākslās un attēlos skatītāji ierauga to, ko vēlas ieraudzīt.

Izstādē ir arī bildes, kurās neesi fotografējis cilvēkus.
Man ļoti patīk dažādas faktūras, tekstūras. Tā man ir otra vājība. Šis te tāds gatavs uz zemes arī stāv.

Nav speciāli veidots, tikai ieraudzīts?
Nav speciāli veidots. Es to saucu par parastu fotogrāfiju. Vai tu zini, ka "Metalurga" lūžņus sauca par šroti?

Jā.
Ar apaļu "o". Tā saka liepājnieki. Tad, lūk, šrotē astoņdesmitajos gados lūžņus veda nesaspiestus, nesaplacinātus. Līdz ar to tur bija visvisādi elementi. Kādi nu viņi bija, tādi arī tika kaudzēs samesti.

Un tādi ir redzami kolekcijā "Šrote"?
Jā, šī kolekcija ir "Šrote", tikai ir saīsināts – "Schr".

Tev patīk, ka izstādes apmeklētājiem jāmin mīklas?
Jā (smejas). Man arī patīk drusciņ iekrāsot melnbalto fotogrāfiju ar krāsām. Ir tāds paņēmiens.

Izskatās, ka katra fotogrāfija ir īpaši noformēta.
Patiesībā šis izstādes dizains ir Vara Siliņa. Un muzeja māksliniece Alda arī ir ļoti atsaucīga! Ja Varis pasaka, vajag melnu fonu, vajag šitā, lai no augšas var skatīties, to viņa ātri atrisina.

Te tu esi eksperimentējis ar kadriem?
No manas puses jauninājums ir tas, ka rādu nevis vienu kadru, bet rādu arī iepriekšējo un nākamo. Tagad ar datoru var samontēt, kā gribi, bet uz filmas tā secība paliek nemainīga. Reāla filma, ar reāliem skrāpējumiem, reālu perforāciju. Ja kādam tā ir, tad viņam ir, ja nav, tad – nav (smejas).

Arī Karosta un Karostas fotogrāfs Borjajevs iekļuvuši izstādē.
Kallem (Karls Bjoršmarks – S.P.) 2000.gadā bija tas pasākums "Tranzit Zero", un Borjajevs to fotografē.

Šī ir "Māja ūdenī", tā es to saucu jau sen. Tā sauc arī kolekciju. Relatīvi nesen uzzināju, ka māja nav celta tajā laikā, kad visa pārējā fortifikācija, un to necēla cara armijas būvnieki. Šo būvi cēluši vācieši – ar citu tehnoloģiju, tas ir dzelzsbetons. 1997.gada bildē ir apmetums, kas 2023.gada bildē vairs nav redzams, bet dīvainā kārtā savu slīpumu gadu gaitā būve nemaina.

Tagad par video!
Muzeja direktore piekrita, ka rādu video un ka lieku arī skaņu. Arī skaņu montēju pats, mans draugs arhitekts un skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs tikai iedeva materiālu, no kā to veidot.

Atkal kadrs uz kadra?
Te ir visu laiku kadri uz kadra, ir tikai viena vieta, kur tas nav. Video sākas un beidzas ar mākoņiem.

Cik garš ir video?
14 minūtes, 18 sekundes un vēl 18 – freims. Tas ir ļoti apzināti izvēlēts laiks. Lai video laika garums nebūtu nejaušs, izvēlējos slavenā minimālista Džona Keidža neparastās kompozīcijas 4’33" garumu – 273 sekundes pareizinātas ar π (pi) 3,141593…, iegūstot 14 minūtes un 18,12 sekundes.

Skaņas celiņš ir ne tikai tavam video, arī pirmajā anfilādes telpā dzirdamas skaņas. Kas tas ir?
Ļoti grūti ir atpazīt skaņas, kas nav ierastas. Tas ir Karostas ūdenstornī pirms diviem gadiem. Gleznotāja Elīna Zunde gruntēja audeklu.

Tātad izstādi veidojis ne tikai fotogrāfs Pērkons, bet arī akustiķis Pērkons?
Protams! Skaņa mūs pavada jebkurā darbībā. Es bez skaņas jau vairs nedzīvoju. Tikai ir labās un ir sliktās skaņas.

Kuras ir labās?
Man patīk lietus skaņa. Lietum ir ļoti dažādas skaņas.

Bet tā īstā lieta, kas ir vajadzīga, ir akustiskais komforts. Tas nozīmē, ka traucējošās skaņas netraucē, un labās skaņas ir tik labas, ka ir patīkami klausīties. Un daži zina, kā to izdarīt (smejas).

Par izstādi, šķiet, biji domājis jau sen, bet tas tomēr bija mazliet negaidīti.
Īsā atbilde ir, ka tas man pašam bija ļoti liels pārsteigums. Ir jūlija vidus, esmu Rīgā, stāvu biroja mājas kafejnīcā, izvēloties, ko es ēdīšu, un zvana telefons. Muzeja direktore. Vai es nevēloties taisīt muzejā izstādi? Kāpēc viņa to piedāvāja, man ir lielais noslēpums. Kā jau izstādes atklāšanā teicu, man pietiekami daudz iemeslu pateikt "nē", jo tas nav labi, nav iespējams, es gribētu ilgāk gatavoties, rādīt lielākas bildes utt. Turklāt šodien ir ļoti grūti rādīt fotogrāfijas, jo fotografē visi. Un telefonos ir pietiekami kvalitatīva optika, pietiekami laba apstrāde automātiskā režīmā. Tu nevari ne ar vienu fotogrāfiju tā pa īstam pārsteigt. Tas ir tas mulsinošākais moments.

Motivējošais, tas, kas lika teikt "jā", bija tas, ka kopš pagājušā gada novembra man ir jauna aizraušanās – drons. Pirms kāda laika droniem bildes nemaz tik kvalitatīvas nebija, bet visa tehnika strauji attīstās, un tagad arī ar dronu var nofotografēt labas bildes. Un es gribēju redzēt, kā izskatās lielākas bildes. Tu pati teici, ka distancē tā baznīca izskatās daudz labāk. Es datorā viņu redzu deguna priekšā, tur es to distanci nekādi nevaru dabūt. Darbi, ne tikai fotogrāfa darbi, ir jāredz distancē, pie sienas, kad viņi ir nost no tevis, no tevis laukā. Tad tikai tu vari redzēt, vai tur kas ir.

Kas mani muzejā patiešām patīkami pārsteidza un iepriecināja, ka nebija pašam jārūpējas par tehnisko pusi – kā pielikt, vai un kā izgaismot, ka Blumberga kolekcijai tika pārkrāsota siena.

Vai "Skices" nav iedvesmojušas pievērsties izstādēm biežāk?
Skaidrs, ka āķis ir lūpā. Gribas paņemt vienu kolekciju, kaut vai slaidus jeb latviskajā versijā "Bildītes rāmītī", un uztaisīt pilnīgāku. Un foto arhīvs jau arī visu laiku, klusējot, it kā saka: "Klau, nu vajag parādīt! Cel gaismā!"

Nobeigumā tu varētu atklāt, kas tu tagad esi – fotogrāfs, akustiķis vai augstskolas pasniedzējs?
Viss. Sākotnēji, kad biju saistīts ar būvniecību, bija padomju laiks, un tā būvniecība nevar patikt. Es tur sevi neieraudzīju, bet sapratu, ka man patīk viss, kas saistās ar attēliem. Skaņa bija padomā, bet tehniski tajā laikā tas nebija izdarāms. Tā es sāku nodarboties ar fotogrāfiju profesionālā veidā, regulāri strādāju žurnālam "Latvijas Arhitektūra", aizbraucu uz Rīgu, strādāju Fotocentrā.

Vienā brīdī, aizbraucot uz izstādi "Photokina" Ķelnē, kurā visas firmas rāda savu jaunāko fototehniku, es ieraudzīju, ka pēc ļoti īsa laika viss būs ciparos, filmas vairs nebūs. Sapratu arī, ka nevaru konkurēt ar jaunākiem, ātrākiem, un manas zināšanas par filmu fotogrāfiju nevienam nav vajadzīgas. Analogais foto vairs nav pārdodams.

Gāju atpakaļ projektēšanā, tajā būvniecības pusē, kur ir ieceres. Tas man patika. Taču, iestājoties Eiropas Savienībā, radās vajadzība pēc akustikas zināšanām, jo uzradās jaunas prasības – būvakustikas normatīvi. Mani tas visu laiku bija interesējis – es taču arī Liepājas teātrī par skaņu cilvēku pastrādāju, un tā aizbraucu uz Dāniju mācīties par akustiķi. Ļoti lēni, bet tas izdevās. 2017.gadā kopā ar somiem nodibinājām konsultāciju uzņēmumu SIA "Akukon-būvakustika". Darām ļoti daudzas lietas – mērām, pārbaudām. Interesantākais ir tas, ka šobrīd kopā ar pasaulē ļoti slavenu akustikas kompāniju "Nagata Acoustics" projektējam Vāgnera teātri Rīgā.

Un esi arī pasniedzējs?
Akustikas zināšanu Latvijā ir ļoti maz, patiešām ļoti maz. Kāpēc tā, grūti pateikt. Bet ir tā, ka zināšanas var atnest tikai tas, kurš ir kaut kur citur mācījies. Mūzikas akadēmiju, kur esmu akustikas pasniedzējs skaņu režisoriem, savā laikā dibināja Jāzeps Vītols, kas pats bija mācījies un studējis Pēterburgā. Tā tās zināšanas atnāk uz Latviju. Es mācījos Dānijā, Dānijas Tehniskajā universitātē, un varu tikai teikt, ka mācīties pie labiem pasniedzējiem ir ļoti vērtīgi. Pēc tam tu iegūsti tādu kā atspēriena dēlīti, jo tu esi drošs, ka zini tā, kā zina pasaules līmeņa pasniedzēji. Un Dānijas Tehniskajā universitāte pēc reitingiem, man liekas, ir pirmajā simtniekā.

Kad Mūzikas akadēmija nolēma, ka viņi gatavos klasiskās mūzikas skaņu režisorus, viņiem bija nepieciešams akustikas kursa pasniedzējs, un Rolands Kronlaks paaicināja mani. Būt par pasniedzēju nav vienkārši, bet tas ir tāds misijas darbs.

Ja to nedarīsi tu, tad neviens to nedarīs?
Gandrīz. Bet, par laimi, dzīve iet uz priekšu un parādās jauni talanti, kas arī mācījušies sarežģītas, ar skaņu saistītas tēmas, un sāk pasniegt Mūzikas akadēmijā, par ko man liels prieks.

Izstāde "Skices" Liepājas muzejā Kūrmājas prospektā 16/18 aplūkojama 10. septembrim.