Gleznotājs Jānis Janulis. Foto: irliepaja.lv.
Izstāde "Piešķilt gleznu" ir tikai otrā personālizstāde Cēsīs dzimušajam, Siguldā uzaugušajam un Rīgā mītošajam četrdesmitgadniekam Jānim Janulim. Pirmā – tūlīt pēc Mākslas Akadēmijas beigšanas. Pa vidu – ceļojums uz zemeslodes otru pusi gandrīz desmit gadu garumā ar pieturām Ņujorkā, Kolumbijā, Venecuēlā, Peru, Brazīlijā, Panamā.
Sarunājamies paralēli izstādes kārtošanai.
Kā vidzemnieks jūtas veco Kurzemes meistaru sabiedrībā galerijā "Romas dārzs"?
Manuprāt, neko daudz jau neatšķiras, vai Liepāja vai Rīga – visiem viena un tā pati skola. Protams, tie, kuri uz Rīgu aizgājuši, varbūt ir veiksmīgāki. Iltners, piemēram. Tāpat kā visi grib uz Ņujorku, visi grib arī uz Rīgu.
Jūs arī tāpēc Rīgā?
Nē, nē. Bērnību pavadīju Siguldā, bet sāku mācīties Rīgā, jo mamma tur bija. Man patika, ka Rīga ir lielpilsēta.
Bet lielākā daļa izstādes darbu tapuši kaut kur ļoti tālu no Rīgas un Latvijas?
Jā, un lielākoties viesnīcās vai arī sameklēju kādu klusāku vietu, kur mani neviens netraucēja, ja nebija iespējams viesnīcā. Mazāk no dabas. Bet ir arī darbi, kas tapuši Latvijā. Ir darbi, ko iesāku kaut kur citur, un pabeidzu mājās.
Kāpēc devāties tik tālu?
Pasauli apskatīju. Aizbraucu uz Ameriku, uz Ņujorku – mākslinieka sapnis. Un, lai nepārkāptu vīzu režīmu, pēc trīs mēnešiem vajadzēja kaut kur izbraukt. Sanāca tā, ka pirmajā reizē lētas biļetes bija uz Ekvadoru. Nodzīvoju tur trīs mēnešus. Tad devos tālāk.
Cik ilgi tā ceļojāt?
Oi, ilgi. Kādus astoņus gadus.
Ko darījāt? Iztikāt no gleznošanas?
Tirgoju darbus – uz ielas, arī nelegāli strādāju Amerikā. Pēdējā reizē gadu gāju jūrā – no Liepājas uz Travemindi. Darīju visu melno darbu, kā prāmja stjuarts sapelnīju naudu un ceļoju. Uz kuģa ir tā – mēnesi strādā, mēnesis brīvs. Tā kā nepīpēju, tajā mēnesī uz kuģa tēriņu nekādu.
Nepīpējat? Bet izstādei nosaukums "Piešķilt gleznu"?
Tāpēc, ka runa ir par dzinēju. Nevis cigareti. Sākumā gribēju "iekurbulēt", tas būtu tiešāk – iekurbulē, un tad, vai nu aiziet vai neaiziet tas autiņš.
Ja gadu braukājāt no Liepājas uz Vāciju, tad jau pilsēta jums nav sveša?
Nav, nav. Šur tur esmu bijis, piemēram, kultūras namā "Wiktorija" – interesanta vieta.
Un loģiski, ka nonācāt līdz personālizstādei galerijā "Romas dārzs"?
Nav loģiski. Diāna (Adamaite, galerijas vadītāja – S.P.), ar kuru kopā mācījāmies Akadēmijā, internetā bija redzējusi manas bildes un uzaicināja.
Ar mākslu vien iztiku nevar nopelnīt?
Nē. Bet neesmu arī ļoti centies.
Redzot jūsu gleznu reprodukcijas, radās iespaids, ka būs lieli formāti.
Tas esot labi, ja, redzot mazu bildi, nevar saprast, cik tā liela. Kādreiz gribētu gleznot lielas bildes, bet, braukājot apkārt, to ir grūti izdarīt. Arī darbnīcu vajag lielāku. Šie ir tādi kā sagatavošanās darbi. Vēl mācos "piešķilt", mācos, kā tā glezna būvējas.
Jūsu gleznām ir interesanta krāsu palete, tāda toņu izlase.
Tas ir hroma oksīds un caput mortum. Man bija pasniedzējs – Uno Daņiļevskis, un, kad mācījos 1.kursā, viņš teica: pamēģini uzgleznot ar divām krāsām, plus melns un balts. Tā kā viņš bija iedomājies, man nesanāca. Bet man ir sava versija.
Daži darbi tomēr atgādina Latvijas ainavu, piemēram, šis elektrības stabs.
Jā, tas ir tepat. Esmu gleznojis arī Daugavu. Man patīk ūdeņi, interesē tas spīdums – vai nu viņš iznāk pārliecinoši vai ir kā diletantiem. Amazones baseinā esmu gleznojis vienu upi – Putumaijo, 14.lielākā pasaulē. Upe iztek no Andu kalniem, un tad paliek mierīgāka, nav vairs nekādu krāču.
Patīk mierīgas upes?
Vienkārši nemāku uzgleznot krāces.
Jums ir arī darbs "Zemes saimnieki".
Jā, kā Iltneram (smejas). Es ceru, ka viņš neapvainosies.
Cilvēki jūsu gleznās vairāk ir tādas nosacītas figūras.
Šīs darbs saucas "Gleznas karkass". Glezna ir uzbūvēta līdz karkasam, un tagad, ja man gribētos, es varētu šo figūru "apģērbt". Bet kas no tā mainās? Kāda jēga? Figūra ir tikai zīme, lai ir uz ko skatīties. Man bija svarīgi nevis attēlot kaut ko, bet salikt laukumus un panākt, lai šī plakne izskatās pēc gleznas. Pēc tam jau man kļūst garlaicīgi. Varbūt ar laiku citā darbā es jau gribēšu vairāk.
Un paliek vieta fantāzijai.
Arī.
Šis darbs izskatās pēc konkrēta notikuma.
Tā arī ir, šo fotogrāfiju ieraudzīju bezmaksas avīzē "Metro" Ņujorkā – kaut kādi rasu nemieri. Fotogrāfija mani uzrunāja, ilgi ceļoja līdzi. Izvēlēta tāpēc, ka, manuprāt, bija vērts gleznot – melns pret baltu, ar stāstu...
Dodat priekšroku eļļas krāsām?
Man patīk vecā tehnika. Akrils neinteresē. Varbūt kādu pagleznu, pirmo slāni ar to var taisīt.
Pirmīt pieminējāt Velaskesu, Rotko – tas tā nejauši? Vai tie ir meistari, uz kuriem skatāties?
Skatos uz visiem. Man patīk gan klasiskie, gan modernāki. Visi.
Domājat par mākslu?
Ne tik daudz par mākslu, kā par to, kādēļ tas ir tā, un kādēļ – tā? Droši vien tie ir kaut kādi robi izglītībā. Tāpēc mēģinu tikt skaidrībā, ko neesmu sapratis.
Kāpēc tikai otrā personālizstāde?
Ilgi jāgaida, kādus divus gadus. Un laikam nebiju nobriedis. Tūlīt pēc Akadēmijas viena izstāde bija, bet tad uzreiz aizbraucu projām. Uz ielas izstādījos. Facebook ir viena bildīte, kur esmu Ņujorkā uztaisījis pats sev izstādi.
Darbi no izstādes "Piešķilt gleznu". Foto: irliepaja.lv.
