17.maijā Rundālē un 16.maijā Liepājā izskanēja koncerts, ar kuru Liepājas simfoniskais orķestris pielika punktu rudens/ziemas sezonai. Solo partiju koncertā izpildīja jaunā Margarita Vilsone.

"Dziedātāja ar brīnišķīgu balsi, liepājniece, bet nu jau arī Eiropas dziedātāja," tā viņu raksturoja muzikologs un koncerta konferansjē Orests Silabriedis.

Pēc tam, kad pabeidzi Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolu, tava dzīve ar Liepāju vairs nav tik cieši saistīta. Pastāsti par savām gaitām šos pēdējos, gandrīz septiņus gadus!
Tūlīt pēc eksāmeniem aizbraucu mācīties klasisko dziedāšanu uz Brēmenes Mākslu universitāti Vācijā. Mācījos četrus gadus, bet nepabeidzu – nomainīju skolu, un diplomu ieguvu Nirnbergas mūzikas augstskolā. Bija jāmācās piecus gadus, bet man iznāca vēl mazliet ilgāk skolas maiņas dēļ. Tagad turpina mācīties, lai iegūtu maģistra grādu, beigšu 2015.gada februārī.

Vai ģimene tevi virzīja pa mūzikas ceļu?
Uz simfoniskā orķestra koncertiem, visiem pianisma zvaigžņu festivāliem, uz teātri vienmēr esam gājuši...

Teātris arī vilināja? Tavs tēvs Mārtiņš Vilsons ir populārs aktieris.
Sākumā gribēju! Vairāk par to domāju pusaudžu gados, pubertātes vecumā. Bet bērns zina, ko viņam vajag, un, kad biju bērns, skatījos televizoru,  klasiskās mūzikas koncertu, un teicu: "Mamma, tas ir tas [ko es gribu]... Kopš tās reizes es vienkārši zinu...

Tātad tas vairāk bija tavs pašas lēmums?
Jā. Vienmēr esmu ļoti mīlējusi klaisko mūziku – jau kad spēlēju vijoli, bet, kopš atklāju dziedāšanu, tas saasinājās vēl vairāk.

Vijole bija tavs pirmais instruments?
Jā, Liepājas mūzikas vidusskolā mācījos vijoli. Arī dziedāšanu sāku mācīties jau Liepājā, ņēmu privātstundas pie skolotājas [Natālijas] Tilgales.

Vai paralēli mācībām iznācis arī uzstāties?
Pirmos četrus gadus Brēmenē mazāk, jo vispirms bija jānostabilizē tehnika, un dziedātājiem tas ir ilgs process, manai balsij vēl ilgāks.

Kāpēc?
Esmu soprāns, bet ne "vieglais", ko var attīstīt daudz ātrāk. Ja esi "smagais gals", tad vajadzīgs ilgs laiks. Katrā ziņā man bija vajadzīgs.

Kur esi uzstājusies, kur uzstāsies? Varbūt dosies vasaras atvaļinājumā, tāpat kā Liepājas orķestris?
Nē! Man atvaļinājuma nav bijis, un droši vien nespīd. Līdz brīdim, kad būšu spērusi soli no skolas uz karjeru, nedrīkst atslābt, ja kaut ko grib sasniegt.

Pērn vienā festivālā Vācijā debitēju ar Elvīras lomu Mocarta "Donā Žuanā". Lai dabūtu lomu šajā operā, bija jāiztur drausmīgs konkurss – no 250, kas bija pieteikušies, 16 paņēma. Tā bija fantastiska pieredze, fantastisks orķestris – Vācijas galvenais jauniešu orķestris, kas ir vienā līmenī ar labākajiem valsts orķestriem, fantastisks diriģents un kolēģi! Visi jauni, ļoti apdāvināti, talantīgi cilvēki, cits citu paceļ, cits no cita var kaut ko vēl vairāk mācīties...

Ļoti skaista pieredze bija arī decembrī, koncerts Čehijā, kur kopā ar orķestri dziedāju Tatjanas vēstules skatu no operas "Jevgeņijs Oņegins". Dziedāt Čaikovski un kopā ar orķestri – tās ir ļoti skaistas izjūtas.

Jā, ir bijušas vairākas uzstāšanās... Tikko Glāzgovā bija koncerts ar īpašu programmu – kara laika dziesmām. Lai atgādinātu, ka tā nevajag darīt. Svētdien (18.maijā) man ir koncerts Grācā. Nezinu, cik man būs spēka pēc Rundāles... Trešdien no Grācas lidošu uz Diseldorfu, kur man ir noklausīšanās.

Tā tas šobrīd ir visu laiku. Mājās stāv trīs koferi, un es tikai pārkrāmēju mantas no viena otrā. Pagājušā un aizpagājušā nedēļa kopš janvāra bijušas vienīgās, kad es divas nedēļas pēc kārtas biju Nirnbergā.

Pamatīga slodze!
Tā ir. Bet man ir fantastisks koncertmeistars un pasniedzējs, ar kuru strādāju, – latvietis Māris Skuja, kurš dzīvo Grācā un strādā Grācas operā. Viņš man ir ļoti daudz palīdzējis, ļoti tic man, rūpējas par mani. Arī svētdien Grācā mēs uzstāsimies kopā – Māris spēlēs klavieres.

Ko tu nākotnē gribētu darīt – dziedāt operā, veidot solokarjeru?
No visa pa druskai! Negribu darīt tikai kaut ko vienu. Man patīk gan dziedāt dziesmu ciklus, ļoti daudz esmu nodarbojusies ar tiem, strādājusi arī ar pasaulē ļoti slavenu pavadītāju – austriešu pianistu Helmutu Doiču. Pateicoties viņam un vēl vienam manam pasniedzējam, esmu šajā pasaulē dziļi iekšā, un nevaru no tās tikt ārā. Man ir savi pianisti, ar kuriem regulāri strādāju. Noteikti gribu dziedāt arī dziesmu vakarus!

Gribu dziedāt arī oratorijas, baznīcas mūziku un, protams, gribu dziedāt operā. Saka, jauniem dziedātājiem labāk vajag divus trīs gadus nostrādāt vienā operteātrī, uzkrāt pieredzi, apgūt repertuāru, un tad, ja var, ja ir iespējas, būt brīvam.

Esmu tāds cilvēks, kam vajag darīt visu, nevaru sēdēt mierā vienā vietā.

Kur tu vislabāk to visu gribētu darīt?
Tur, kur ir mūzika, ir manas mājas. Galvenā mītnes vieta droši vien būs Vācija, Austrija vai Šveice, jo vāciski runājošās zemes ir klasiskās mūzikas centrs, un vācu valoda kļuvusi kā mana otra dzimtā valoda.

Kura ir tava mīļākā vieta Liepājā? Vai ir tāda?
Bernātos, mežā. Ar suni un brāli.

Kas ir tie, kas dzīvo līdzi tavai karjerai?
Mamma! Daudzi dzīvo līdzi, bet pirmais un svarīgākais cilvēks ir mamma. Būdama zobārste [Margaritas māte ir Liepājā pazīstamā zobārste Daiga Veite], mamma zina visu manu repertuāru, zina manas sajūtas, zina, ko pateikt. Viņa mani ir atbalstījusi ne tikai finansiāli, bez kā vispār nebūtu iespējams – lai kaut ko sasniegtu šajā profesijā, ir nenormāli daudz jāiegulda, viņa mani atbalstījusi arī morāli, stāvējusi blakus, teikusi – es tevi atbalstīšu, vienalga, kāda būs tava izvēle. Es mammai varētu uzcelt pieminekli...

Arī tētis iespēju robežās ir bijis klāt un palīdzējis, kad vien viņam ir iespēja un viņš ir uz vietas. Februārī viņš uztaisīja man tādu "palīdzības aktu"...

Liepājas orķestrs mākslinieciskais vadītājs Atvars Lakstīgala arī studēja Vācijā. Vai bijāt jau sadarbojušies agrāk?
Nē. Šī ir pirmā reizē. Lakstīgala mācījās Berlīnē, nejauši iepazināmies šeit, Liepājā, pērnajā septembrī. Nodziedāju, un viņš izdomāja, kādā veidā mēs varētu sadarboties. Saprotamies ļoti labi, arī muzikālā ziņā, un tas ir ļoti svarīgi, kopā muzicējot.

Kā bija strādāt ar Liepājas orķestri?
Fantastiski! Līdz šim man ir laimējies, ka esmu bijusi orķestru mīlule. Varbūt tāpēc, ka muzikālajā slānī emocionāli ļoti labi saprotos ar orķestri, jūtu, kā viņi ieklausās manī, jūtu siltumu, kas nāk no viņiem.
Vācijas jaunatnes orķestris, ar kuru pērn uzstājos, tiešām spēlēja fantastiski, bet – man tik ļoti patīk Liepājas orķestra skaņa! Tik silta, tik pilna, tik dziļa un sulīga, tur ir tādas krāsas iekšā. Tā nav bieži...

Vai nākamreiz tevi dzirdēsimt atkal pēc septiņiem gadiem vai varbūt ātrāk?
Kas zina, varbūt kaut kas arī notiks Latvijā, bet par to vēl nevaru runāt...