Sestdien, 4. septembrī, rakstniecības studiju maģistrs, dzejnieks, scenogrāfs, amatierteātra režisors, mazliet arī mūziķis, liepājnieks Varis Siliņš Kūrmājas prospektā 13 bija aicinājis savus vakcinētos draugus, atbalstītājus un talanta cienītājus uz oficiālu paša sarakstītās grāmatas "Liepu tēva teikas" atvēršanu un "teikām" veltītās izstādes atklāšanu. 2018. gadā izstāde bija apskatāma Latviešu biedrības namā, bet kurš to nav redzējis, tagad var doties uz Kūrmājas prospektu 13.
Teikas, pastāsti, anekdotes, aizraujoša fikcija vai "vislabākās, visjaukākās viltus ziņas", kā izteicās LiepU Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne Zanda Gūtmane, bet varbūt vienkārši Minhauzena cienīgi meli, kā savukārt izteicās LiepU rektore Dace Markus – droši vien katram "Liepu tēva teiku" lasītājam būs savs apzīmējums pussimtam grāmatā iekļauto "teiku", un galu galā – vai roze nesmaržos tikpat jauki citā vārdā saukta? Taču noteikti jāpiekrīt grāmatas redaktorei Lindai Zulmanei, ka "Liepu tēva teikas" ir lielisks iemesls pastaigai pa Liepāju ar "Liepu tēva teiku" krājumu padusē, lai grāmatā aprakstītās vietas apskatītu savām acīm. Vai Liepu tēva acīm, kā labāk patīk.
Vai visi stāsti ir absolūts fantāzijas auglis?
Vispār – jā. Izņemot tos faktus, kas ir stāstos.
Tur ir arī fakti?
Tur ir ļoti daudz faktu! Meli nekad neizklausās patiesi, ja tajos nav daļa taisnības. Brežņevs ir realitāte. Indira Gandija arī. Viesnīca "Hamburga" ir realitāte. "Nolādētais stabs"* ir absolūta realitāte – tas ir atkal nolauzts! Un tikai tāpēc, ka viņi neizpilda to, ko Krēlsu Maija ir teikusi.
Bet, kā atšķirt faktus no fantāzijām?
Jādomā lasītājiem pašiem!
Vai sirdsapziņa nemoka, ka tik daudz izdomājumu palaists pasaulē kā balta patiesība?
Pirmkārt, es nekad neesmu apgalvojis, ka tā ir patiesība. Otrkārt, forma "teika" nenozīmē, ka tā ir taisnība. Tā ir versija. Man šķiet, ka tieši tā teikas ir radušās – vecaistēvs gāja ar mazdēlu pa pļavu un mazdēls jautāja: "Kas tas par kalnu?", un vectēvs atbildēja: "Ā, tur Kārlis XII gāja un atstāja savu zābaku, un tur tas ir aprakts". Vecaistēvs stāstīja, lai mazajam cilvēkam ir interesanti. Atceros, bērnībā laukos mums katrai vietais bija nosaukums. Tas bija Gata kalniņš, jo mans brālēns Gatis tur gāja sēņot, tas bija... Mēs ļoti personificējām šo pasauli. Tagad mēs vairs nedomājam stāstus, nestāstām saviem bērniem.
Kad radās iedvesma rakstīt ko tādu, kā Liepu tēva teikas?
Staigājot ar bērnu ratiņiem, radās šī iedvesma. Staigājot ar ratiņiem, tev nav, ko darīt. Kad ir tumši vakari, var skatīties logos. Tas ir interesanti. Bet, kad jāstaigā pa dienu, tad jāskatās uz to, ko redzi. Tu ieraugi kādu lietu un sāc domāt, kas tas tāds? Kāds ir viņas stāsts? Un tad ir divi varianti: vai nu iet uz Liepājas arhīvu vai, otrs variants, – izdomāt šo stāstu no jauna. Nu, piemēram, zilonis. Visi liepājnieki, kas braukuši garām, zina šo māju ar ziloni. Vai es iešu prasīšu saimniekam, klapēšu pie durvīm, vai arī es izdomāšu pats savu stāstu? Stāstu, kas man pašam ir interesants, un vēl kādam ir. Un, lai darītu Liepāju populārāku. Jo to, ka Indira Gandija ir bijusi šeit, tagad visi uzzinās (smejas). Sauksim to par pievienoto vērtību lietām.
Rakstīji par vietām, kas vispirms tevi pašu iedvesmoja?
Mēs ejam, mēs ieraugām cilvēku, viņš mums iepatīkas. Ejam, ieraugām vietu, mums tā iepatīkas, un mēs gibam par to kaut ko uzzināt.
Bet uzzināt tikai sausus faktus ir garlaicīgi?
Jā, tāpēc jau par grāmatas moto izvēlējos man ļoti mīļa autora Nīla Geimena vārdus**. Viņš ir bijis žurnālists un, kad sācis rakstīt grāmatas, viņam ir apnikuši tīrie fakti. Arī viņa grāmatās ļoti daudz ir "gribi tici, negribi – netici". Otrs tāds mans mīļais autors ir Boriss Akuņins, kuram ir absolūti reālas grāmatas, liekas, ka tas viss tiešām tā ir bijis, bet...
Vai tev krājumā ir vēl neizdotas "teikas"?
Tas ir posms, kas šobrīd ir noslēdzies. Bērnu ratiņu posms. Pieļauju, ka varētu būt vēl viens posms pēc divdesmit gadiem – mazbērnu ratiņu posms. Ja vēl būšu pie veselā saprāta un vēl kaut ko gribēšu.
Ar ko vēl bez teiku sacerēšanas nodarbojas Varis Siliņš?
Es ļoti labprāt pastrādāju Goda teātrī un man ir pašam savs teātris. Es vadu Priekules amatierteātri, esmu kultūras nama galvenais režisors – Kultūras akadēmijā pabeidzu Tautas teātru režisorus. Nesen piedalījāmies lielajā amatierteātru skatē – ar izrādi "Kungam dzērvenes cukurā", kurai iepriekšējā gada septembrī bija pirmizrāde, kurai bija jābūt martā.
Izrāde veidota pēc vienas dāmas lugas motīviem, kuru gandrīz visu esmu pārrakstījis.
Jo esi pabeidzis arī rakstniecības maģistrus?
Jā, bet pamatizglītība man ir scenogrāfs. Un mākslas skolas diplomā rakstīts "dekorators-noformētājs".
Grāmatas atvēršanā autors savu gara darbu visiem dāvinājā, pie "Liepu tēva teiku" krājuma tika arī Liepājas mērs Gunārs Ansiņš. Foto: irliepaja.lv.
Lai gan rakstnieks "teiku" nākamo sējumu sola pēc gadiem divdesmit, kad atkal varētu būt pienācis brīdis izbraukt ielās ar ratiņiem – mazbērnu ratiņiem, patiesībā "teikas" jau krājas, piemēram, priekulnieki lūguši uzrakstīt teiku par Priekules Ikaru, jo paši nav varējuši tikt galā ar divām stāsta versijām. Pēc pasūtījuma tapusi arī teika par Bārtas upes tiltu un tēlnieka Egona Peršēvica "Nāras" stāsts. Un Varis Siliņš pieļauj – ja pieprasījums būs, būs arī jaunas "teikas".
Grāmata “Liepu Tēva teikas" izdotas ar Liepājas Kultūras pārvaldes finansiālu atbalstu, līdzdarbojoties Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļai un Piejūras pilsētu literārajai akadēmijai. Ilustratīvo materiālu sagatavojis fotogrāfs Egons Zīverts.