"Dienas" redaktors un teātra kritiķis Atis Rozentāls savā Facebook profilā svētdien ierakstīja: "Liepāja jau tagad ir kultūras galvaspilsēta. Izstāde muzejā, izstāde "Lielajā dzintarā" un "Fausta pazudināšana". Pa vidu vēl mana skolasbiedra Edgara Pujāta monoizrāde, ko nebiju redzējis. Galva iet riņķī!"

Tāda tiešām bija aizvadītā nedēļas nogale Liepājā, kad lieliski sasaucās izstādes "Padegs. Suta. Vidbergs. Darbi no Zuzānu kolekcijas" un izstādes "Liepājas operai – 100" atklāšana, jo gan visu trīs mākslinieku, gan Liepājas operas ziedu laiki bija pagājušā gadsimta 20 – 30. gadi, un gan slavenos operas solistus, gan izcilos gleznotājus un zīmētājus vienoja kopīga brīvās Latvijas kultūrtelpa.

Cienījamais "Dienas" redaktors pieminētajiem notikumiem noteikti būtu pieskaitījis vēl vienu, ja vien Irina Tīre nebūtu nokautrējusies un būtu uzaicinājusi viņu sestdien uz savas foto un zīmējumu izstādes "Liepājas lielie koki un liepājnieki" atklāšanu skaistākajā no Liepājas skolām – ģimnāzijā.

Jo vairāk tāpēc, ka arī Irina Tīre, būdama dejotāja, ilgus gadus bija saistīta ar Liepājas muzikālajām izrādēm.

Uzrunājot savas izstādes atklāšanas viesus, kuru vidū bija gan kādreizējās Liepājas teātra dejotājas, gan fotostudijas kolēģi, gan draugi no Vācu biedrības, Valtera bibliotēkas un Amatnieku nama, gan pašas mīļie radiņi, Irina Tīre ar dziļu cieņu pieminēja savus vecākus, tēva un pašas darbavietu – kādreizējo Meijera, vēlāko Liepājas tipogrāfiju, kas nu jau arī diemžēl ir palikusi vēsturē, un "ģimenes vīriešus", kuri vienmēr palīdzējuši, un darījuši to arī šajā reizē.

Irinas Tīres darbu pazinēji zinās, ka viņai vienmēr paticis fotografēt un zīmēt cilvēkus un arī dzimtās Liepājas skaistākos namus un pilsētas ainavas. Tāpēc jubilejas izstādes – jo Irinai Tīrei tās atklāšanas dienā apritēja 85.gadskārta ("Esmu dzimusi sešos no rīta") –

apmeklētāju pārsteigs desmit brīnišķīgas lielformāta fotogrāfijas ar Liepājas kokiem. Ne dižkokiem, vienkārši skaistiem "lieliem kokiem",

kā izstādes atklāšanā teica pati māksliniece.  Otru izstādes daļu veido zīmējumi un skices, kuros daudzi liepājnieki noteikti sazīmēs paši sevi – tiesa, ne vakar vai pirms nedēļas, jo zīmējumi nāk no Irinas Tīres personīgā arhīva, un tie tapuši daudzu gadu gaitā.

Sagatavojot izstādes apmeklētāju, māksliniece raksta: "Cik sevi atceros, man vienmēr patika zīmēt. Kad biju maza, priecājos par tēva zīmējumiem – maziem, sīkiem ziediņiem, lauku ainavām. Domāju – nekad tā nevarēšu!

Foto: irliepaja.lv.

Jau esot Mākslas skolā, dzirdēju no skolotāja, mākslinieka Valtera Uztiča, ka jāzīmē vienmēr un visur. Man iepatikās! Tēvs bija grāmatsējējs un gatavoja man dažāda izmēra blociņus. Zīmēju treniņos mākslas vingrotājas, parkā, pie ostas u.c. – dažādus cilvēkus, arī savus radus.

Kad pēc Mākslas skolas beigšanas 1957. gadā strādāju tipogrāfijā par lito zīmētāju, atpūtinot acis no sīkiem burtiem, zīmēju darbabiedru portretus".

Runājot par pievēršanos fotogrāfijai, Irina Tīre skaidro:

"No 1962.gada sāku arī fotografēt, lai nebūtu no citiem jāgaida dēla bildes. Tomēr, kad no 1967.gada dejoju teātra muzikālajās izrādēs, izbraukumos zīmēju, skicēju teātra darbiniekus.

1977.gadā beidzu mācības poligrāfiskā institūta grafikas fakultātē, un mani aicināja fotostudijā, kuru 1958.gadā dibināja Huberts Stankevičs un Gunārs Kopštāls.

Kopš tā laika aktīvi darbojos foto laukā. Liels pārsteigums bija, kad pienāca pirmā balva – sudraba medaļa ārzemju foto konkursa. Vienmēr bija daudz darba, un arī tagad ir, piedaloties fotostudijas "Fotast" izstādēs. Pēc fotoizstāžu skaita un balvu apkopošanas 1992.gadā ieguvu AFIAP (Starptautiskās foto mākslas federācijas mākslinieka) nosaukumu. Pēc pēdējās skaistās balvas no Beļģijas "Prix du Kiwanis" par četrām fotogrāfijām, konkursos nepiedalos, bet "Fotast" izstādēs gan.
Kopīgā izstāde ar Ilonu Gabaliņu-Kilu, Ilgu Lasmani un Rolandu Drāznieku joprojām ceļo pa Kurzemes bibliotēkām un kultūras namiem".

Protams, māksliniece turpina gan zīmēt ("Tagad visbiežāk mūziķus koncertos"), gan arī fotografēt. Ko liepājnieki ieraudzīs nākamajā izstādē – Irina Tīre sola, ka jubilejas ciklā tāda varētu būt nākamā gada februārī – var tikai minēt, bet jādomā, ka māksliniece, tāpat kā šajā reizē, pratīs pārsteigt.

Irinas Tīres kontā ir arī vairākas grāmatas un albumi – 2002. gadā iznāca kopdarbs ar dzejnieci Janu Egli "Dzirdēt noklusēto", 2007.gadā – albums "Liepāja grafikās",  2013.gadā – albums "Skatiens", 2015.gadā – papildinātais albums "Liepāja grafikās".