Foto no personīgā arhīva.

Līdz 10.oktobrim Mūzikas, mākslas  un dizaina vidusskolas zālē Alejas ielā 18 skatāma gleznotāja Arta Butes darbu izstāde ar mazliet provokatīvu nosaukumu "ARTisCOOL!". Sarunā ar mākslinieku – par izstādi, gleznošanu, teātri un Liepājas nozīmi viņa dzīvē.

Iepriekšējā izstāde tev Liepājā bija pirms septiņiem gadiem viesnīcā "Promenāde". Kas tevi šajā reizē pamudināja sarīkot izstādi Liepājā un tieši Mākslas vidusskolas jaunajā izstāžu zālē?
Pamudināja mans draugs un studiju biedrs Guntars Ošenieks, kurš tagad ir mācībspēks šajā iestādē. Atvērās jaunā izstāžu zāle, un viņš man jautāja, vai negribu izstādīties tajā. Liepāja ir svēta lieta, kāpēc ne? Guntars atsūtīja fotogrāfijas, paskatījos – ārkārtīgi smuka zāle! Un izrādījās tiešām lieliska no vairākiem aspektiem – ir dabīgais apgaismojums, ir eleganti koncentrēts mākslīgais apgaismojums uz bildēm, ir iespēja transformēt un salikt stendus, kā tu gribi, un galvenais, tie ir skaisti pelēkā krāsā – tāpat kā Orsē muzejā, kur pirms pāris gadiem bija Baltijas valstu jūgenda mākslas izstāde. Kompliments skolai!

Tātad nav saistības ar mākslinieka pusapaļo jubileju šogad?
Nē! Pēc pieciem gadiem, kad būs apaļā, tad taisīsim.

Iepriekšējā Liepājas izstādē bija redzami Arta Butes darbi no cikla "Pļava", un arī šajā izstādē ir "Pļava". Neizsmeļams iedvesmas avots vismaz septiņu gadu garumā?
Pilnīgi precīzi!

Esi īsts rīdzinieks, dzimis, audzis, dzīvo un strādā Rīgā. Kur radās pļava?
Ļoti triviāli un vienkārši, tīri tehniskas nejaušības dēļ. Procesā jutu, ka kaut kas ir, bet nezinu, kas. Kamēr prātoju, palīgā nāca asociatīvā domāšana. Tā nonācu pie idejas. Tālāk jau bija gadalaiki, noskaņas, migla, saule, vakars, rīts.

Tātad Artis Bute nedodas ārpus Rīgas, lai pētītu īstu pļavu? "Pļavas" ir mākslinieka fantāzijas auglis?
Akadēmijas, arī Rozentāla skolas laikā ir bijušas neskaitāmas vasaras prakses, kas pārsvarā visas bija dabā. Un tagad jau viss ir tik publisks, attēli, fotogrāfijas nāk virsū no visām pusēm, atliek tikai notvert un piefiksēt, pamainīt noskaņu, un stāsts ir gatavs.

Tomēr "Pļavas" ir tik īstas, ka šķiet – var sajust vēju, smaržu.
Varbūt arī tāpēc, ka pļava ir mūsu latviešu mentalitātei tuvs un saprotams lielums, arī filozofisks.

Plūst no apziņas dzīlēm?
Tieši tā.

Bet izstādes darbos vīd vēl viena Artim Butem tuva tēma – jūgends jeb Art nouveau un Art deco, kas nāca pēc tam.
Man īpaši fascinē jūgends, es viņu tādā labā nozīmē ekspluatēju. Esmu uzaudzis Rīgas centrā. Blakus bija Elizabetes iela, visas Alberta ielas jūgenda mājas. Katru dienu tu tur ej kā skolnieks, students, vai, sīks būdams, dzenā bumbu, spēlē kariņus, un tās mājas tevi pavada. Kaut kur jau tas viss nosēžas, un, izlaižot caur sevi, bet paturot to virsuzdevumu izturēt šo stilu, nepieļaujot nekādas grēcības, nekādas vaļības, tāpat kā to izturējuši visi tā laika arhitekti, tu vari uztaisīt ko jaunu. Un gandarījumu sniedz tas, ka darbs ir tīrs, perfekts un tajā stilā.

Šķiet, ka tieši tas arī raksturo Arta Butes mākslu – tīrs, perfekts un stilā.
Laikam jau teātris man to iedzina – ja pirmajā cēliena bise karājas pie sienas, tad izrādes gaitā...

...tai kaut kad ir jāšauj.
Konsekventi, lakoniski un ar domu.

Art, Art nouveau, Art deco un Artis – vai tā ir nejaušība?
Ka mamma iedeva tādu vārdu?

Mamma – Skaidra Deksne – taču arī bija māksliniece?
Viņa bija kostīmu māksliniece Rīgas kinostudijā. "Emīla nedarbi", "Vārnu ielas republika", "Dzīvīte"...

Viņa man stāstīja, ka vienai draudzenei piedzima dēls, kam iedeva vārdu Atis, otrai – Arturs, mammai viens vārds licies par īsu, otrs par garu, viņa meklējusi kaut ko pa vidu.

Nebija nekāda cita nolūka?
Jā, pavisam vienkārši. Es tikai varu priecāties, ka viss tik tālu nonācis. Biju Ošenieka kunga stundā te, Liepājā, mākslas skolā, un es studentiem teicu: "Ziniet, māksliniekiem ir savas privilēģijas, salīdzinot ar citām profesijām. Piemēram, māksliniekam nav vajadzīgs psihoterapeits un viņam nav limitēts laiks, kad viņš var darīt savu radošo darbu. Mēs bieži dzirdam, ka sportisti spiesti beigt savu karjeru.

Arī mūziķi.
Tieši tā.

Vai arī tēvam bija sava loma dēla tapšanā par mākslinieku?
Nē, tēva loma bija tāda, ka es iemācījos peldēt. Viņš mani aizdzina uz peldbaseinu, un divas dienas nedēļā man bija zīmēšanas pulciņš pionieru pilī un divas dienas bija baseins.

Par savu iepriekšējo izstādi teici, ka tas ir cieņas apliecinājums Liepājai. Ko tad īsti Liepāja Artim Butem ir devusi?
Toreiz biju Mākslas akadēmijas 3.kursa students, Akadēmijā tiku iekšā, pateicoties bailēm, ka citādi tikšu iesaukts padomju armijā. Stāvot rindā, lai iesniegtu dokumentus glezniecības nodaļā, sapratu, ka konkurss ir milzīgs. Biju sācis pļāpāt ar blakus esošo meiteni, kura teica, ka ies uz teātra gleznotājiem. Jautāju: "Kas tie tādi?" "Teātriem taisa dekorācijas." "Jā, un kas vēl?" "Zīmēšana, gleznošana kopā ar lielajiem gleznotājiem, bet atsevišķi kompozīcija." "Ideāli! Un kāds konkurss?" "Domāju, ka daudz nebūsim, kādi astoņi, desmit uz divām vietām." Uzreiz pieliku "glezniecībai" priekšā "t", un tiku iekšā.

Un meitene?
Meitene arī tika. Pārējās netika.

Mācījos pie Andra Freiberga un Gunāra Zemgala, kuri vadīja kompozīcijas nodarbības – deva uzdevumus, kas veicināja asociatīvo un telpisko domāšanu. Režisors Kroders Liepājā gribēja iestudēt "Gēstu Berlingu" un gribēja dabūt Blumbergu, jo Blumbergs bija topā. Kad Kroders saprata, ka viņu nedabūs, metās otrā galējībā un sāka meklēt zaļu gurķi, jaunu studentu, kurš varētu kaut ko sajēgt. Tajā laikā Liepājas teātra administrācijā strādāja Zoja Zandberga, kura Kinostudijā bija strādājusi kopā ar manu mammu, viņa Kroderam bija teikusi: "Es zinu, ka Skaidrai dēls mācās Akadēmijā, varbūt ar viņu var aprunāties."

Kad Liepājas teātrim bija rudens viesizrādes Rīgā, pie manis atnāca Kroders un Kļaviņa kungs (Aldis Kļaviņš – S.P.), apskatījās, kā es tur smuki esmu izmazgājis grīdas un sagatavojies viņus uzņemt, iedeva man eksemplāru – lasi, strādāsim!

Kostīmus mamma paņēma savā ziņā, jo es no tiem neko nesapratu, bet, atbildot uz tavu jautājumu, tas Krodera gājiens, ka viņš man uzticēja veidot scenogrāfiju savai izrādei, iedeva tādu kā atspēriena punktu, drošības sajūtu. Un tas ir svarīgi. Vēlāk es viņam to atdevu ar divām izrādēm – "Kaiju" un "Aiju".

Vai pēc tam, kad izlēmi, ka būsi tikai gleznotājs, nekad vairs neatgriezies teātrī?
Atgriezos 2012.gadā Nacionālajā teātrī, kad Valdis Lūriņš mani uzrunāja, sākot iestudēt Ēriha Kestnera lugu Trīs vīri kūrortā". To izrādi nospēlēja desmit gadus! Tikai šajā pavasarī noņēma no trases.

Tad jau vēl desmit gadus esi bijis teātrī.
Tad, kad es taisīju šo izrādi, man bija drausmīgi grūti – es sapratu, ka laiks ir aizgājis, ir citi materiāli... Vilciens ir aizgājis.

Divreiz tajā pašā upē nevar iekāpt?
Nevar, nevar. Bet teātris ar visu savu mašinēriju, ar tiem uzdevumiem, kas man bija, ir atstājis arī lielu nospiedumu manā stājmākslā, gleznās. Tāpat kā Dimiteram, Blumbergam. Ar to mēs atšķiramies no parastajiem klasiskajiem gleznotājiem. Tā ir zināma privilēģija.

Teātris ir kolektīva māksla, gleznotājs strādā viens. Tu tomēr dod priekšroku glezniecībai?
Ja esi gleznotājs, tev ir jāsadzīvo ar vientulību. Loģiski. Tu esi pats ar sevi. Teātrī ir tā, ka tu vari izdarīt savu darbu par simts procentiem, bet, ja kopējā rezultāta nav, tavs darbs ir pilnīgi vējā. Un tad kļūst bēdīgi. Tā notika arī man. Atklāti sakot, biju arī sevi izsmēlis, jo strādāju ļoti intensīvi. Tas viss krājās, un beigās pateicu "nē, pietiek". Pēc Liepājas vienu gadu, 1989.-1990., vēl biju Nacionālajā teātrī, bet tad jau man sāka pirkt gleznas, un es pārlēcu uz citām sliedēm un braucu tālāk.

Mākslinieka darbnīcā. Foto no personīgā arhīva.

Kas ir tavu gleznu pircēji?
Laikam cilvēki, kuriem patīk mani darbi (smejas). Ir pastāvīgie klienti, kuri laiku pa laikam atgriežas. Ir tādi, kuriem mājās ir tikai manas gleznas.

Cik sen jau glezno?
Kopš 1984.gada, kad beidzu Akadēmiju. Izņemot vienu gadu, no vieniem Jāņiem līdz otriem Jāņiem, kad strādāju Krasta ielas "Lido" pie Ķirsona. Viņam vajadzēja kādu cilvēku, kas prot strādāt ar telpu, kam ir savs redzējums. Tie bija interjeri un viss pārējais noformējums. Tas gads man izkrita no gleznošanas.

Esi viens no retajiem, kurš vairāk nekā trīsdesmit gadus var atļauties būt tikai gleznotājs. Neesi taču strādājis kā pedagogs?
Vēl neesmu. Iespējams, ka tagad būšu.

Jauns pavērsiens?
Gan jau par to uzzināsi.

Kas ir vajadzīgs, lai gleznotājs varētu būt tikai gleznotājs? Liels talants, liela ticība sev, liela drosme?
Ir vajadzīga liela ticība tam, ko tu dari. Tas ir pats pirmais. Ja tev nav ticības, nav paļāvības uz saviem spēkiem, tad tev nav, ko mākslā darīt. Ir regulāri jātaisa izstādes, jāizliek sevi uz paplātes. Un agri vai vēlu tava glezna atradīs savu cilvēku.

Vai ir tēmas, pie kurām vairs nestrādā?
Jā, ir. No abstraktās pasaules, psihodēliskiem elementiem, mūzikas pasaules.

Tev ir bijis ļoti daudz izstāžu ļoti daudz kur, arī visnotaļ eksotiskās vietās. Piemēram, kā tev izdevās sarīkot personālizstādi Āfrikā?
Kādreiz bija tāds klubs "21", no kura izveidojās partija "Latvijas ceļš". Nevienu stundu neesmu bijis partijā, bet "Latvijas ceļā" man bija daudz draugu. Tas bija laiks, kad atjaunojās vēstniecības, un uzradās arī pārstāvis no Boputatsvānas, kas bija kā tāda valsts valstī, bet pakļauta Dienvidāfrikas Republikai. Latvijas mērogos kā trešā daļa no Cēsu rajona vai ceturtā daļa no Gulbenes rajona. Tur bija kazino, un man liekas, tur atmazgāja naudu. Jānis Krūmiņš taisījās braukt tur draudzēties un ierosināja man uztaisīt arī izstādi. Pašam tikai vajadzēja nopirkt biļeti uz Johannesburgu. Aizbraucām, un es ar vienu viņu valdības pārstāvi busiņā ar savām gleznām veselu mēnesi ceļoju pa Boputatsvānu – no vienas pieczvaigžņu viesnīcas uz citu.

Vesels piedzīvojums.
Atbraucu ar visām bildēm atpakaļ. Izņemot vienu, ko uzdāvināju valsts vadītājam.

Vai atklāsi, kā tu strādā pie savām gleznām? Vai ir kāda īpaša tehnika?
Gleznoju uz kartona, nevis audekla, man ir vajadzīga cieta pamatne, jo strādāju ar velci, ar cirkuli. Un man ir sava tehnika – gruntēšana, apstrāde, laukumu izolācija. Varbūt tāpēc manas gleznas liekas tādas īpatnējākas. Pats to visu esmu izpīpējis, laika gaitā, strādājot, lai nav tikai tas otas triepieniņš, lai ir dažādība faktūrās.

Vai mākslinieks savu meistarību audzē ar gadiem vai tieši otrādi – ar gadiem kaut kas zūd?
Ar gadiem pazūd materiāla pretestība, kā es saku. Ja tu zīmē ar zīmuli, dzēšgumija nav vajadzīga. Tu zini, kur līnijai jāiet. Tu perfekti pārvaldi savu amata prasmi, jo mākslas pamatā ir arī amatniecība. Tev atliek domāt tikai par ideju, jo tehnisko izpildījumi tu jau nevainojami pārzini. Iebāz roku ķešā, izvelc, ko vajag, liec virsū, un viss strādā. Nav jāmokās, kā es to uztaisīšu vai kā es to uztaisīšu. Ak, man neiznāca, nu tad es visu metu pie malas, un sāku jaunu. Tas izpaliek.

Vai tava glezniecība pieder laikmetīgajai mākslai?
To es laikam atstāšu mākslas kritiķu ziņā. Vienīgais, ko varu teikt, manām izstādēm nav vajadzīgs mākslas kurators, kurš skatītājiem stāsta, kas viņiem būtu jāsaprot, – manos darbos viss ir skaidri redzams un saprotams. Tāpēc varbūt es piederu pie klasiskās mākslas, kur nav vajadzīgi paskaidrojumi.

Vai Artim Butem ir kāds nepiepildīts sapnis?
Labs jautājums. Gan jau, ka ir. Tikai vajag atrast. Atradīšu, un nākamajā intervijā tev pateikšu.