Šausmu pasaka "Grimmi" ir režisora Elmāra Seņkova otrais iestudējums Liepājas teātrī. Pirmizrādi tas piedzīvos sestdien, 23. aprīlī. Portāls irliepaja.lv tikās ar režisoru teātra kafejnīcā pagājušās otrdienas pēcpusdienā starp diviem mēģinājumiem, klātesot izrādes komponistam Edgaram Mākenam.

Iepriekšējais un vienlaikus pirmais Seņkova iestudējums Liepājas teātrī bija joprojām spēlētā izrāde “Šekspīrs". Kā vēsta teātris, “Grimmi" būs otrā no iecerētās triloģijas izrādēm Liepājas teātrī.

Vai pirmais iestudējums Liepājā – “Šekspīrs" – tapa, jo jūsos radās interese par cilvēka dabas tumšo pusi, vai tomēr pirmkārt tas radās tāpēc, ka jūs interesēja groteskas žanrs un kā saka kritiķe Līga Ulberte, "rupjā un huligāniskā estētika"? Vai arī "Šekspīrs" bija vēlme apliecināt profesionālo varēšanu un rezultāts jauna izaicinājuma meklējumiem?
Principā kaut kas ir no visām versijām. Gan formas izaicinājumi, gan arī... Tajā brīdī, kad taisījām izrādi, īsti nesapratām, par ko runājam. Šobrīd tas ir palicis pavisam aktuāli. Katrs teksts, ko “Šekspīrā" saka no skatuves, ir kā šodiena, un stāsts patiesībā ir par tirāniem, par kaut kādu viņu izdzīvošanu, vājprātīgu izmisumu.

Primārā nebija interese par cilvēka dabas tumšo pusi?
Absolūti nē! Pirmais, kas mani interesēja, bija Šekspīra teātris kā forma. Zinot, ka Šekspīrs savas izrādes ir rādījis tirgus laukumos, kur vienkārši bija jāpievērš skatītāju uzmanība, es uzreiz iedomājos, cik spilgtam vajadzēja būt šim teātrim, lai cilvēki, kas blakus tirgojas, skaļi runā, pagrieztu galvu un klausītos, ko saka aktieri. Tas man lika fantazēt, no kurienes nāk šis Šekspīra teātris un viņa pirmreizīgums, un cik kolorītam un spilgtam tam vajadzētu būt, ja to šodien pārliktu uz skatuves. Vēl man gribējās “nokasīt" to pietāti, to nopietnību pret Šekspīru.

Nolaisties no augstumiem un parādīt, ka tas ir bijis ļoti vitāls, dzīvs, atraktīvs, nežēlīgs, traks teātris.

Tas bija pirmais impulss, kāpēc es vispār sāku pie šī iestudējuma strādāt.

Un kad radās iecere par triloģiju un tās otro daļu – šausmu pasaku"Grimmi"?
Laikam uz to motivēja mans radošais kolektīvs – gan aktieri, gan cilvēki, ar kuriem kopā strādāju – Reinis Suhanovs, Edgars Mākens. Es sapratu, ka mums ir jautri kopā, kas nav mazsvarīgi teātrī. Taisot mākslu, ir jābūt kaifam. Mums ir labi, un kāpēc nestrādāt, kamēr mums ir labi? Nolēmām, ka vajag paturpināt iet šajā estētikā, šajā žanrā, meklēt Latvijas teātru videi jaunas krāsas. Nesaku, ka izgudrot jaunu divriteni, bet vismaz pašķaidīt pašiem savu pieredzi, meklēt diskomforta zonas un paeksperimentēt ar lietām, par kurām totāli neesam droši. Jo teātris vienmēr kaut kādā ziņā ir spēle un risks. Arī pašlaik man par teātri ir šī sajūta. Mēs nezinājām, kā mainīsies laiks, un tagad šķiet, ka šis ir īstais brīdis stāstīt pasakas.

Ko tad vēl spēlēt šinī laikā? Ciest melodramatiskas ciešanas? Tas būtu smieklīgi uz visa tā fona, kas notiek.

Bet iecere radās vēl pirms karš bija sācies. Man likās, ka tas ir labs veids, brīva forma, kas tevi neiegrožo. Dramaturģija pēc būtības ir dzelžaina, un tā tevi iegrožo, tu sāc pakļauties materiālam, tas naratīvs ved tevi uz priekšu un paliek grūti, jo tu sāc kalpot tekstam. Pasakās tu vari atteikties no teksta, tev ir jāizstāsta tikai sižets, un sižets, viena pasaka var transformēties dažādos veidos. Grimmu pasakas arī dažādi pārveidojas. No formas viedokļa man tas likās pateicīgs materiāls. Kāpēc tieši Grimmu pasakas? Tāpēc, ka viņas ir šausmīgas. Tik vienkārši.

Iestudējums ir pieteikts kā “absurda, jautra un žanriska spēle". Ko nozīmē “žanriska" spēle?
Žanriska tāpēc, ka ir spēle ar žanriem. Mums nav viens žanrs, ir dažādi. Pēkšņi ir trilleris, pēkšņi – šausmas, pēkšņi – melodrāma.

Bet vai tādā gadījumā spēlei nav jābūt arī baisai?
Es domāju, ka būs.

Edgars Mākens: Aprakstā varbūt tas trūkst, jo tās pasakas ir šausmīgas.

Elmārs Seņkovs: Tas neiztrūks. Šausmas būs. Bet šausmas nevar rādīt tikai ar šausmām. Tas jādara viegli – teātris jau ir spēle. Un mēs nevaram “pārspļaut" tās šausmas, ko redzam “Delfos". Nav arī uzdevums “pārspļaut". Tāpēc arī būs spēle. Paskatīties no malas, atspoguļot, izspēlēt. Kā mazi bērni – to, ko viņi redz, to arī atspoguļo. Laikam es arī šobrīd jūtos kā mazs bērns – to, ko es “ēdu", to arī atspoguļoju. Dažreiz es domāju, bet kāpēc es to daru? Nevaru paskaidrot. Tāpēc, ka es to intuitīvi daru. Skaidrs, ka gribu arī mērķtiecīgi pakutināt skatītāja nervus.

Edgars Mākens: Izlādes mehānisms...

Elmārs Seņkovs: Pareizi, izlādes mehānisms.

Teicāt, ka "Grimmu" iecere radās vēl pirms kara, taču jautājumi, ko uzdod iestudējums – "Kā dzīvot pasaulē, kurā notiek šausmas? Kā palikt krietnam, ja tev dara pāri? Kas lauzīs tumsu, ko radījis cilvēks?" – šobrīd nevar nesaistīties ar to, kas notiek mums blakus, Ukrainā.
Vienīgais, uz ko varam cerēt, ka gaišie spēki uzvarēs tumšos. Tik vienkārši. Pasakas jau arī stāsta, ka notiek briesmas apkārt. Tās bija brīdinājumi. Vecāki bērniem stāstīja, ka pasaule ir ļauna – iesi uz meži, tur tevi sagaida ļaunums. Un rēķinies ar to! Bet ļaunumam var pienākt gals.

Tas ir vienīgais, kam šobrīd varam ticēt. Ka ļaunums izbeigsies. Bet nāks cits. Jo ļaunums pēc būtības nepazūd.

Galvenais, nebaidīties no viņa, saprast, apzināties un kaut ko ar viņu darīt. Tas ir tas uzdevums. Esmu domājis, no kā man ir bail? Un sapratis, ka man ir bail no pazemojuma, no agresijas, nežēlības, ciešanām. Bet man nav bail no nāves.

No šodienas skatupunkta raugoties, gandrīz vai rodas iespaids, ka vēl pirms “Šekspīra" iestudēšanas jūs bijāt paredzējis pašreizējos notikumus. Vai tā ir tikai sakritība?
Edgars Mākens: Reizēm mākslinieki neapzināti, bet jūt kaut kādu virzību. Katrā ziņā abās šajās izrādēs – “Šekspīrā" un “Grimmos" – ir interese par cilvēka tumšo pusi.

Vai šoreiz skatītāji arī redzēs tikai Grimmu pasaku tēlus bez pašiem Grimmiem, kā tas jau bija “Šekspīrā"?
Elmārs Seņkovs: Brāļus Grimmus mēs neredzēsim. Redzēsim pasaku tēlus. Ne visus varēs tik viegli atpazīt, bet neuztraucieties! Un galvenais – nebaidieties! Būs arī atpazīstami tēli – Sniegbaltīte, rūķi, karaliene, Ansītis un Grietiņa.

Ja jūs jautātu, uz ko gatavoties, tad es teiktu – gatavojieties būt absolūti atvērti! Es to tiešām iesaku!

Edgars Mākens: Esiet bērnišķīgi atvērtām acīm.

Elmārs Seņkovs: Jā. Jo ne viss būs skaidrs. Bet, arī kad bērns skatās uz pasauli, viņš ir izbrīnīts, jo daudz ko nesaprot. Nesaprot arī, par ko vecāki runā. Neuztver šo informāciju. Mums būs līdzīgi, bet neuztraucieties, jūs esat bērns un mēs jums projicējam šo izrādi, kā bērniem pasakās projicē pasauli.

Edgars Mākens: Daudzus vārdus nevarēs saprast.

Elmārs Seņkovs: Nevarēs.

Kādā valodā tad tie būs?
Elmārs Seņkovs: Visādās. Bābele būs.

Kāda loma iestudējuma tapšanā ir jūsu asistentam Matīsam Budovskim, komponistam Edgaram Mākenam, māksliniekam Reinim Suhanovam?
Ļoti liela loma. Tā ir tā pati komanda, kas bija “Šekspīrā", tāpēc jo īpaši svarīgi, kā teica Edgars Mākens, nonākt līdz uzvarošām beigām un līdz trešajai daļai. Man ļoti svarīga ir gan vizualitāte, gan mūzika – kā izrāde izskatīsies un kā tā skan. Vizuālajai kompozīcijai ir arī ļoti liela saturiskā nozīme. Es vēl negribu atklāt, kāda tā būs...

Ja es pateikšu, cilvēki nenāks. Tā arī pierakstiet. Bet mūzika būs brīnišķīga, un būs dzīvā mūzika.

Edgars Mākens: Pavisam jauni čaļi no Liepājas Mūzikas vidusskolas.

Elmārs Seņkovs: Un Matīss Budovskis bija tas,  kurš palīdzēja kompilēt pasaku tekstus un arī pierakstīja klāt tekstus – gan tos nesaprotamos, gan saprotamos. Viens no galvenajiem varoņiem mums ir teicējs, kuram Matīss ir sarakstījis visus tekstus. Balstoties uz pasakām, protams. Neesmu saskaitījis, cik pasakas mēs kopumā izmantojam – sešas, septiņas...

Edgars Mākens: Pirmajā versijā bija deviņas.

Elmārs Seņkovs: Grāmatā ir kādas divsimt. Un dažas ir tik dīvainas – bez morāles, vienkārši kaut kāds stāsts. Piemēram, par tēvu, kurš pārdeva meitu velnam.

Bet velnam nepatika, ka viņa ir pārāk tīra, un meita palūdza tēvam, lai nocērt viņai rociņas.

Grimmi līdzīgi kā mūsu Barons vāca un pierakstīja folkloru, kas bija gājusi no mutes mutē. Kā stāstīja, tā viens pret vienu rakstīja. Viņiem tas bija svarīgi. Tikai pēc tam viņi sāka pievienot literāru vērtību, sāka piedomāt, apaudzēt, lai varētu pārdot. Jo daži stāsti bija pārāk šausmīgi. Daži arī parāk īsi – desmit teikumos. Un tieši tas īsums vēl vairāk biedē. Tāpēc viņi sāka nogludināt stūrus, mātes nomainīt ar pamātēm, pievienoja kristīgo morāli, pievienoja nobeigumu.

"Šekspīrs" bija jūsu pirmais darbs Liepājā, pirms tam nepzināt Liepājas aktierus. Vai nav grūtāk strādāt ar nezināmu kolektīvu?
Man ļoti patīk strādāt teātros un iepazīties ar jauniem aktieriem. Liepājā es diezgan ātri sapratu, ka ar viņiem var izdarīt daudz drosmīgu lietu, jo, pirmkārt,  šis ir kolektīvs, kurš totāli nebaidās. Tas, ka mēs šaubāmies, ir OK.  Protams, mums ir šaubas, bet viņi nav bailīgi. Viņiem ir tik liela pieredze, arī žanros – gan dramatiskas izrādēs, gan mūzikli... Viņi ir izgājuši cauri ellei un Indijai. Viņus nebaida tāds Šekspīrs vai Grimmi. Ar viņiem ir kaifīgi strādāt – viņi tikai smaida un saka: "Labi!" Un tas ir tik forši. Var paļauties uz viņiem.

Tagad esat otro reizi Liepājā, un atkal jāsastopas ar jaunām sejām.
Jā, jaunie aktieri ir nākuši klāt. Viņi ir brīnišķīgi! Kas var būt brīnišķīgāks par cilvēkiem, kuri tikko ienāk teātrī – viņi grib strādāt, viņi grib pierādīt, viņi cenšas, viņi dara, viņi ir jauni, dulli un enerģiski.

Edgars Mākens: Viņi ir radoši.

Elmārs Seņkovs: Viņi ir ļoti radoši.

Jebkurš režisors ir priecīgs dabūt – šausmīgi skan, bet Grimmu kontekstā... – "svaigu gaļu" un strādāt.

Arī skatītājiem vienmēr ir interesanti redzēt jaunus cilvēkus. Un pieredzējušie aktieri viņiem palīdz, dod tādu atbalsta enerģiju. Šajā kolektīvā to noteikti var izjust. Un tad viņi kļūst vēl drosmīgāki.

Edgars Mākens: Šajā izrādē, viņiem ir, kur sevi parādīt. Ne tikai pārnēsāt paplātes.

Ja šī ir triloģijas otrā daļa, tad ko “brutālu, tiešu un nekaunīgu" esat iecerējis celt publikai priekšā trešajā daļā?
Uz to mēs varēsim atbildēt tikai tad, kad sapratīsim, kāds ir laiks.

Ar "Šekspīru" jūs vēl pirms laika zinājāt, kāds būs laiks.
Mēģināsim ar mītiem šo pasauli atjaunot. Mīti, kas nāk no civilizācijas pirmssākumiem, – tā taču ir tāda pasaule! No mītiem un vietējām leģendām cēlušās arī visas šīs pasakas. Tāpēc iesim vēl dziļāk, pie grieķu mītiem – būs dievi, būs cilvēki un dievu dusmas, kas nāks pār cilvēkiem.

"Grimmus" beigsim ar dzīrēm mēra laikā un sāksim nākamo ar bakhanālijām.

Dzīres mēra laikā?
Jā, apkārt karš, bet mēs svinam. Bet ko darīt? Vakar mani tā satrieca vienas Kijivas pasniedzējas stāsts... Viņa tagad strādā pie mums, Kultūras akadēmijā, un viņa saka: "Sazvanījos ar saviem kolēģiem... Manu diplomdarbu paņēma Kijivas lielais teātris, vakar viņi spēlēja, un pēc pirmā cēliena sākās gaisa trauksme. Visi skatītāji skrēja uz metro, nogaidīja, kad trauksme beigsies, atnāca atpakaļ un noskatījās otro cēlienu!"

Un tad tu sāc domāt – labi, ka ir teātris, ka ir tāda niša, kur var paslēpties. Es jūtos droši teātrī. Un es domāju, arī skatītājs.