Ar Liepājas simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju Gunti Kuzmu tiekamies brīdī pēc mēģinājuma 2023. gada ieskaņas koncertam, kurā orķestris atskaņos latviešu komponistes Ilonas Breģes skaņdarbu un kopā ar Austrijā dzīvojošo vijolnieku Sergeju Dogadinu – Ludviga van Bēthovena vijoļkoncertu.

Kā noritēja šodienas mēģinājums?
Darbīgi. Mēģinājām Ilonas Breģes jauno Ceturto simfoniju, kuru "Lielajā dzintarā" pirmatskaņosim piektdien, 27.janvārī, un otrs pirmatskaņojums būs sestdien, 28.janvārī, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē Rīgā. Koncertu Liepājā kuplinās izcilais vijolnieks Sergejs Dogadins un būs Bēthovena vijoļkoncerts. Piestrādājām arī pie tā, taču jēgpilns darbs pie tā būs, kad ieradīsies vijolnieks un zināsim, kā viņš to vēlas interpretēt.  


Kam šajā reizē pievērsāt lielāku uzmanību?
Pati galvenā lieta jaundarbam, un ne tikai jaundarbam, bet jo īpaši tam, ir atrast opusa īsto garu. Lai nav tā, ka mēs tikai profesionāli atskaņojam visas notis pareizi, bet lai mēs mūzikai piešķiram īsto raksturu un visi sajūtam, ko autors ir vēlējies paust.


Par ko stāsta Ilonas Breģes Ceturtā simfonija?
Tas ir ļoti personisks stāsts. Autore šo darbu ir veltījusi savai mūžībā aizgājušajai mātei, un es domāju, ka to emocionālo lādiņu var just jau no pirmās nots. Simfonijas žanrs un struktūra gadsimtu gaitā ir ļoti mainījies, bet interesanti, ka Ilona Breģe turas pie klasiskās četrdaļu formas, un katrā daļā ir kaut kāds vēstījums. Ja pirmā daļa ir ar ļoti lielu dramatismu un sirds smagumu, tad otrā ir absolūti netverama. Kā tāds dvēseles lidojums. Varbūt arī pēc dramatiskās pirmās daļas tas būtu kā klusuma meklējums. Trešā daļa man atgādina bērnības atmiņu kladi vai lādīti, kuru atverot, tu ieskaties ļoti personiskās atmiņās, dažādās epizodes, kuras tu izdzīvo vēlreiz. Ceturtā daļa manā izpratnē ir kā himna gaismai, himna mīlestībai.


Foto: Jānis Vecbrālis.


Ir pagājis gandrīz pusgads, kopš esat Liepājas orķestra mākslinieciskais vadītājs. Vai tagad varat teikt, ka esat labi iepazinis orķestri?
Turpinu iepazīt. Runa nav par pazīšanos pēc sejas un vārda. Runa ir par to, ka mēs iepazīstam cits citu un augam kopā muzikālās valodas izpratnē. Tas ir laikietilpīgs un arī nebeidzams darbs, pateicoties tam, ka mūzikas krājumi ir neizsmeļami. Katrs jaundarbs vai katra jauna partitūra, arī, ja tā ir "zelta klasika" jeb zināmais simfoniskais repertuārs, katru reizi uzliek jaunu atbildību, jaunus izaicinājumus, un patiesībā simfoniskajam orķestrim katra nedēļa ir jaunas dzīves sākums.


Pastāstiet, kā norit ikdienas darbs ar orķestri?
Ļoti līdzīgi kā tas ir visur pasaulē. Katra nedēļa sākas ar mēģinājuma procesu. Ja runa ir par manām nedēļām, tad tās ir četras vai piecas dienas pirms koncerta, atkarībā no programmas sarežģītības. Tā soli pa solim virzāmies uz kulmināciju, kas ir koncerta diena.


Ikdiena orķestrim ir ļoti aizņemta. Sezonas sākumā ierakstījām jaunu disku – tajā būs Jura Karlsona simfoniskie darbi un skaņdarbs, ar kuru atklājām šo sezonu, – "El Cid. Dzīves un nāves dejas". Arī diska nosaukums būs "Dzīves un nāves dejas", un to atklāsim Zvaigžņu festivāla laikā.


Manā līgumā ar orķestri paredzēts, ka šajā sezonā sagatavošu astoņas programmas, pārējā laikā strādā viesdiriģenti. Piemēram, rudenī orķestris bija Latvijas turnejā ar Andri Veismani un Daniilu Bulajevu. Tāpat milzīgs projekts bija ar maestro Imantu Resni – "Fausta pazudināšana". Bija ļoti skaists koncerts ar Kasparu Ādamsonu un daudz solistiem "Arēnā Rīga" – no klasikas līdz pat džeza aranžijām. Dziļu iespaidu uz mani atstāja Jāņa Mediņa klavierkoncerts Reiņa Zariņa interpretācijā. Smalka programma bija igauņu diriģentam Mihailam Gertsam.


Neskatoties uz to, ka manu programmu nav tik daudz, mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta darbs ir arī aizskatuves neredzamā daļa – gan konkursi uz vakancēm, gan ļoti ļoti ietilpīgs darbs pie plānošanas: programmām, viessolistiem, diriģentu uzaicināšanas, un visa salikšanas tā, lai orķestrim būtu interesanti un interesanti būtu arī klausītājiem, lai mēs piedāvātu pēc iespējas dažādu stila paleti.


Kā ir ar vakancēm orķestrī?
Ik pa laikam ir vakances. Paaudžu maiņa, kā visos lielos kolektīvos, ir arī te. Kāds izmanto izdienas pensiju, kāds sasniedz vecuma pensiju. Dāmas var aiziet dekrēta atvaļinājumā. Tad rīkojam konkursus, noklausāmies, izvērtējam.


No kurienes galvenokārt nāk orķestra mūziķi?
Tā kā prasība ir, vai nu pabeigta vai iesākta augstākā izglītība, tad, vairāk vai mazāk, gandrīz visi ir nākuši caur Mūzikas akadēmiju. Atgriežas arī mūziķi, kas mācījušies Liepājā, un pēc tam devušies studēt, par ko mēs, protams, priecājamies. Pārsvarā visi ir latviešu mūziķi, bet šodien darbu uzsāka bastrombonists no Lietuvas. Tiesa, uz ierobežotu laiku. Nesen konkursu uz alta vakanci izturēja mūziķe, kura nebija no Eiropas Savienības, un diemžēl nevarēja nokārtot visas prasības darba un uzturēšanās atļaujai. Rīkosim jaunu konkursu.


Foto: Valters Pelns.


Kādus mērķus vēlaties sasniegt ar Liepājas orķestri?
Vieglāk būtu atbildēt, ja orķestrī viss būtu bijis slikti un jātaisa revolūcija, viss jāmaina. Tad nu es teiktu – punkts viens, punkts divi, punkts trīs. Bet, manuprāt, orķestris līdz šim ir virzījies pareizā gultnē: gan repertuāra izvēle, gan pirmatskaņojumu pasūtīšana, gan disku ierakstīšana, gan pievēršanās latviešu mūzikai, kas ir arī mana sirdslieta. Šo gribu turpināt, bet ir īss brīdis sarast citam ar cita muzikālo izpratni un gaumi, gan man klausoties, gan mūziķiem atsaucoties manam impulsam. Katrā ziņā man ir to skaņdarbu saraksts, kurus vēlos laika gaitā atskaņot.


Kas no līdz šim Liepājā paveiktā jums sniedzis lielāko gandarījumu?
Man pašam ļoti svarīgs bija sezonas atklāšanas koncerts – nomainījās statuss no viesdiriģenta uz galveno diriģentu, un tas uzlika papildu atbildību. Neskatoties uz to, ka mēs katru koncertu spēlējam ar maksimālu atdevi un atbildību. Taču tur bija arī ļoti liels pirmatskaņojums, kas, manuprāt, izdevās ļoti labi. Esmu dzirdējis arī labas atsauksmes par šo koncertu. Tā, ka tā man ir bijusi viena no pusgada kulminācijām.


Man pašam patika arī rezultāts, ko sasniedzām Vecgada koncertos, – tie deva prieka un svētku sajūtu. Gan repertuārs, gan arī mums bija ļoti laba soliste – Beāte Zviedre.


Tie ir divi notikumi, ko uzreiz gribētu izcelt.


Foto: Valters Pelns.


Kuri jūsuprāt orķestrim un jums ir lielākie izaicinājumi sezonas turpinājumā?
Šonedēļ ir pirmais lielais izaicinājums, jo jaundarbs vienmēr tomēr ir liels notikums man un, es domāju, arī orķestra mūziķiem. Liepājas orķestris ļoti daudz spēlē latviešu mūziku, un pirmatskaņojumi gadu gaitā ir bijuši desmitiem, varbūt pat uvu simtam. Daudz ir bijušas simfoniskas miniatūras, kas prasa mazāk laika, jo nav tik izvērstas kā simfonija, kas gan satura, gan skaņas krāsas ziņā ir monumentāls darbs. Kā saka arī šīsnedēļas autore Ilona Breģe, komponistam tas ir, kā uzrakstīt romānu.


Gatavojamies Zvaigžņu festivālam, kas būs martā, bet līdz tam orķestrim ieplānoti ļoti interesanti Reiņa Sējana mūzikas ieraksti.


Zvaigžņu festivāls, manuprāt, solās būt ļoti spraigs un dažāds. Pirmais koncerts būs ar mums jau zināmo zvaigzni Kristīni Balanas, un tajā nedēļā būs arī noslēgums Latvijas jauno mūziķu konkursam, un tikai tajā nedēļā mēs uzzināsim, kuri būs uzvarētāji, tās jaunās zvaigznes, kuras arī uzstāsies šajā koncertā ar mūsu orķestri. Redzot viņu pieteikumus, varu teikt, ka šis solās būt klasiski akadēmisks koncerts. Līdz ar to publikai būs interesanti nākt gan uz šo, gan uz noslēguma koncertu, kurā skanēs žanru sintēze, proti, simfodžezs. Saksofonists Kārlis Vanags ir sacerējis jaunu skaņdarbu trim solistiem, kas spēlē saksofonu, sitaminstrumentus un kontrabasu. Šis skaņdarbs arī turpina "Liepājas koncertu" sēriju.


Foto: Valters Pelns.


Šajā koncertā būs arī viens no soulmūzikas grandiem Ola Onabule, kurš izpildīs dziesmas no sava jaunākā albuma.


Trešais festivāla koncerts būs ļoti interesants, jo pie diriģenta pults būs trombona spēles leģenda Kristians Lindbergs, kurš ir gan izcils diriģents, gan kolosāls mūziķis, un gan spēlēs, gan diriģēs – Sibēliusa Otro simfoniju. Otra zvaigzne būs liepājniekiem jau pazīstamais trompetists Sergejs Nakarjakovs, viņš atskaņos Veinberga koncertu trompetei un orķestrim.


Festivāla viesi būs arī koris "Ave sol" ar jauno kordiriģēšanas zvaigzni Jurģi Cābuli, viņi gatavo latviešu mūzikas repertuāru, un Vestards Šimkus, kuru publika daudz redzējusi kopā ar orķestri, bet šoreiz viņš uzstāsies viens klavieru solo vakarā.


Vai Zvaigžņu festivāla programma tapa jau ar jūsu līdzdalību?
Plānošanas darbam ir jāsākas jau krietni pirms festivāla, ja gribam dabūt slavenus mūziķus, jo viņu grafiki ir pamatīgi aizpildīti. Par savu stāšanos amatā Liepājā zināju jau laiku iepriekš, tā mums bija iespēja kopīgi gatavot programmas un izvēlēties repertuāru.


Bet, atgriežoties pie sezonas turpinājuma, pēc Zvaigžņu festivāla Lieldienu nedēļā gaidāms ļoti skaists koncerts – Kārļa Lāča "Krusta ceļš" ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un diriģentu Māri Sirmo.


Orķestrim arī paredzēts muzicēt ar jaunajiem talantiem – Mūzikas akadēmijas diriģēšanas katedras beidzējiem, kas gan vairāk ir iekšējs pasākums, bet, ja kāds ļoti vēlēsies dzirdēt, atradīsim iespēju.


Sezonu noslēgsim ar Antonu Ļahovski. Ļoti spožs pianists, ļoti interesants kā muzikāla personība. Atskaņosim Prokofjeva Trešo klavierkoncertu un gandrīz droši varu teikt, ka būs Latvijas pirmatskaņojums Gundara Pones "La Serenissima".


Foto: Valters Pelns.


Vecgada koncerts un arī Zvaigžņu festivāls liek domāt, ka ar prieku diriģējat arī džeza koncertus. Vai tā ir?
Tā ir. Es varētu teikt, ka džeza mūzika jau no skolas laikiem ir viena no manām aizraušanām, varētu pat teikt – kaislība. Vēl pirms Dārziņa mūzikas skolas, mācoties Rīgas 6.vidusskolā, spēlēju skolas bigbendā. Un, neskatoties uz to, ka izvēlējos akadēmisko mūziku, interese un patika pret džezu vienmēr ir bijusi. Man šķiet, ka arī orķestrim ir interesanti no reizes uz reizi mazliet atkāpties no klasiskām simfonijām. Tāpēc vasaras koncertiem gatavojam pārsteigumu – būs arī žanru sintēze!


Ko vēl varat piebilst par savu muzikālo gaumi?
Simfoniskais repertuārs ir tik plašs, ka vienam cilvēkiem grūti visos stilos labi justies un savu sirdi atdot. Mana sirds noteikti pieder XX gadsimta simfoniskajai mūzikai. Taču tikpat tuvs man ir Vīnes klasicisms – Mocarts, Bēthovens. Mazāk Haidns. Kāpēc? Pat sev nevaru uz šo jautājumu atbildēt.


Kā sadzīvo diriģents Guntis Kuzma ar klarnetistu Gunti Kuzmu? Nevēlaties nolikt malā klarneti?
Nē! Kāpēc? Man būtu žēl. Un negodīgi pašam pret sevi – tik daudz laika ir ieguldīts, tik daudz izspēlēts. Vienkārši šī sadzīvošana prasa ļoti lielu pašdisciplīnu, jo jāvingrinās ir regulāri. Varbūt neatvēlot tik daudz laika kā studenta gados, kad bija jāspēlē 6 – 8 stundas dienā, taču stundai, pusstundai dienā ir jābūt.


Foto: Valters Pelns.


Esat rīdzinieks. Kādas jums veidojas attiecības ar mūsu pilsētu?
Labas. Sāku arvien vairāk iepazīt ne tikai vēsturisko centru, bet arī apkārtni, sajust atmosfēru. Man šeit ļoti patīk. Protams, vasara Liepājā nav ne ar ko aizstājama, bet ne tikai vasara. Man patīk pastaigāt arī kādā rudenīgi vējainā pēcpusdienā, kad ielās ir mazāk ļaužu. Esmu ieplānojis teātra apmeklējumus, gribu vairāk to iepazīt.


Bet ģimene tomēr Rīgā?
Līgums ar orķestri ir uz trim gadiem ar iespēju pagarināt to vēl uz diviem. Tas ir par maz, lai mana sieva un meita uzreiz kļūtu par liepājniecēm. Esam apsvēruši šo domu, bet Rīgā mums pāri ielai ir bērnudārzs un sievai ir darbs. Tāpēc pašreiz es ļoti daudz laika pavadu ceļā.


Tas nav viegli.
Ja tas nav nakts brauciens pēc garas darba dienas, varu klausīties ierakstus. Diriģentam otrs lielākais aizņemtības segments aiz savu programmu sagatavošanas ir repertuāra atlase, jo ir jānoklausās daudz nezināmas mūzikas. Šad tad pie repertuāra atlases arī mašīnā strādāju – iepriekš sagatavoju failus, kas man ir jānoklausās.


Vai ir plāni laikam, kas sekos pēc Liepājas?
Esmu cilvēks, kas plāno ļoti tālu uz priekšu, un dažkārt pat pārāk daudz mēģina saplānot, bet pats sev noteicu un nolēmu, ka pirmās sezonas laikā es koncentrēšos tikai uz tagadni, maksimāli centīšos iejusties šajā darba ciklā, un nedomāšu, ko tālāk darīšu. Laiks rādīs.