Portāls irliepaja.lv lūdza uz sarunu abas mūziķes, kurām ir daudz kopīga (darba vieta, kāzu diena), bet ir arī atšķirības, un ne tikai mūzikas instrumentu izvēlē, piemēram, Marta mājās runā latviski, bet Dārta – itāliski. Tiekamies starp mēģinājumiem "Lielā dzintara" tukšajā zālē.
Cik sen jau esat liepājnieces un kā par tādām kļuvāt?
Marta: Es laikam esmu nonākusi Liepājā drusku agrāk. Esmu dzimusi Aizputē, tur arī mācījos, kamēr pabeidzu 9. klasi. Pēc tam atnācu uz Liepāju un iestājos RTU profesionālajā vidusskolā, mācījos par finansisti un apdrošināšanas speciālisti. Paralēli gribēju mācīties mūzikas vidusskolā – spēlēt klavieres, taču tajā brīdī nebija džeza nodaļas. Pilnīgi nejauši un, nesaprazdama, kas tas ir, iestājos akadēmiskajos sitējos. Ar norunu, ka varēšu iet pie Normunda Kalniņa pamācīties klavieres.
Kaut kā tās zīmes sagriezās un sakrita, zvaigznes laikam nostājās, kur vajag, un rezultātā esmu palikusi pie sitamajiem instrumentiem.
Nu jau kāds astotais vai devītais gads, kopš esmu orķestra štatā.
Dārta ir rīdziniece, viņai ir savādāks stāsts.
Dārta: Man pieci studiju gadi pagāja Itālijā, Parmas konservatorijā. Mācījos šo instrumentu ar nedaudz ideālistisku, bet ļoti lielu misijas apziņu, ka spēlēšu to Latvijā. Un tā arī notika. 2018. gada rudenī, jau nākamajā dienā pēc tam, kad biju nospēlējusi savu maģistres eksāmenu, lidoju uz Liepāju, lai Valsts svētku koncertā šeit nospēlētu savu arfistes lomu. Štatā esmu no 2019. gada janvāra.
Kā orķestris par jums uzzināja?
Dārta: Biju ļoti drosmīga. Zināju, ka ļoti gribu strādāt,
man bija sapnis un es apņēmos to piepildīt. Uzrakstīju orķestra inspektoram ļoti atklātu vēstuli.
Jo Latvijā par mani tiešām neviens nezināja, aizbraucu mācīties vēl pirms pilngadības.
Gribējāt mācīties tieši Itālijā?
Dārta: Gribēju, un tas bija nepieciešams – mans instruments ir maz pārstāvēts Latvijā, mums nav tādas dziļi vēsturiskas skolas. Līdz ar to, tas bija neizbēgams solis, apgūt šo instrumentu zemē, kur arfas spēles tradīcija ir dziļi iesakņojusies. Lai arī Parma kā Verdi pilsēta vairāk saistās ar opermūziku, arī mūsu Marina Rebeka ir studējusi tur, tomēr Parmas konservatorija ir arī viena no trim Eiropā, kurās pirmajās tika atvērta arfas klase.
Vai esat iedzīvojušās Liepājā?
Marta: Man liekas, tāda monumentāla sakne ir šī māja. Jo tādas iespējas, kādas mums dod "Lielais dzintars", šobrīd citiem kolēģiem Latvijā nav. Nacionālais orķestris tūlīt vispār paliks bez mājām... Man šeit ir vieta, kur vingrināties, man ir iespēja tikt pie profesionālas ierakstu studijas...
Dārta: Šīs burvīgās telpas ir jebkura mūziķa sapnis! Tas nav tā vienkārši pašsaprotami, ka
tu vari 24/7 nodarboties ar to, kas tev ir lemts, nevienam neko neprasot un neatvainojoties par trokšņošanu.
Marta: Arī šis koncerts ir piemērs tam, ka orķestris dod iespējas mūziķiem izaicināt sevi. Un ne tikai šis koncerts, arī pirms tam tika uzsākta koncertsērija "Tuvāk", kurā iepazīstina ar cilvēkiem, kurus varbūt, uzmetot aci, uzreiz neieraudzīsi, ka viņi spēlē orķestrī.
Dārta: Jā, arī man jau no paša sākuma tika dota iespēja ne tikai darboties orķestrī, bet arī spēlēt kamermūziku.
Marta: Viens ir tas, ka ir "Dzintars", otrs, tas, ka man kā sitaminstrumentālistei izmaksātu ļoti dārgi, ja es gribētu visu to arsenālu, kas ir orķestrī. Orķestris ir ļoti atvērts, uztic un ļauj izmantot instrumentus arī, ja braucu kaut kur spēlēt kamermūziku. Tāpēc man patīk būt šeit, patīk pabraukāt apkārt, un ir laba sajūta, ka ir tāda kvalitatīva bāze, kur atgriezties un darboties.
Dārta: "Lielais dzintars" ir centrs, sirds, kas, manuprāt, Liepājai ļoti daudz ko dod. Protams, viss vēl ir ļoti jauns, bērna veidolā, vēl ir, par ko domāt, pie kā strādāt, bet pamatakmens, kas ir ielikts, ir ļoti liela veiksme.
Marta Kauliņa- Pelnēna orķestrī ir sitaminstrumentu pavēlniece. Foto: Miks Ritvars Kļaviņš
Izklausās, ka mūzika jums ir visa dzīve.
Marta: Nē (smejas). Tā ir svarīga un emocionāla daļa, kas ir klātesoša, aizņem kādu personības šķautni un ietekmē pārējās dzīves sfēras.
Dārta: Ļoti ilgu laiku mūzika tiešām bija visa mana dzīve.
Bet tas ir bīstami – simtprocentīgi identificēties ar kaut ko, kas ir tik ļoti trausls. Un nevajag arī lolot cerību, ka visai pasaulei tas ir vajadzīgs.
Akadēmiskā māksla nekad nebūs popkultūra.
Marta: Man ir tā, ka pandēmija lika pārdomāt...
Dārta: ...saprast, kas tad vēl būtu tas svarīgais, kas varētu piešķirt jēgu mūsu eksistencei.
Vai tāpēc iestājāties Liepājas Universitātes rakstniecības programmā?
Dārta: Ar visu šo pandēmiju, kad attapos tukšajos periodos...Turklāt arfas spēle ir ļoti šaura niša, maza pasaulīte. Mans prāts mani lūdz pavērt mazliet plašāku skatu. Gribēju pameklēt sevi kādā citā radošā izpausmē.
Dažkārt arī vajag paiet nost, aizbraukt prom no mājām, lai sailgotos. Nedaudz šis ir tas gdījums. Sevšķi tagad, kad priekšā ir svarīgs koncerts, ir grūtāk darīt praktiskas lietas, grūtāk naktī gulēt, ļoti grūti pildīt rakstu darbus. Tas gandrīz jau kļūst par neiespējamo misiju. Ļoti ciešu no šīs spriedzes.
Bet šīs studijas mani ļoti iedvesmo, ļoti patīkams kurss! Lieliski, inteliģenti cilvēki, ir iedvesmojoši paklausīties, ko viņi runā, ko raksta, un ieraudzīt, ka ir arī kaut kas cits pasaulē. Manuprāt, visu laiku dzīvot tikai pie instrumenta un notīm vienā brīdī var kļūt ļoti degradējoši.
Jā, vēl viena mana aktivitāte ir, ka nupat mūzikas vidusskolā vokālistiem sāku pasniegt itāļu valodu, jo iepriekšējā pasniedzēja gada vidū aizgāja prom.
Marta: Man bija grūti saprast, ka katrā brīvajā brīdī nav obligāti kaut kas jādara, jāmācās, ka drīkst arī vienkārši nedarīt. Vai darīt kaut ko citu. Piemēram, pēdējā laikā esmu pieķērusies špaktelei un sienu slīpēšanai un krāsošanai (smejas) – remontējam mana, nu jau vīra, vecāku mājas, jo gribam tur dzīvot.
Liepājā?
Marta: Jā.
Tad jau ģimenes dēļ nekur prom nebūs jādodas.
Dārta: Tā varētu būt manā gadījumā... Mēs ar Martu nesen iegājām sievu kārtā...
Marta: Vienā dienā.
Dārta: Marta apprecējās Liepājā, es – Itālijā. Nākotnes skatījumā varētu būt, ka dzīve kaut kā dalās starp divām pasaulēm. Arī līdz šim neesmu bijusi Liepājā simtprocentīgi –
arfists ne vienmēr spēlē visu repertuāru, un man ir diezgan daudz laika saviem projektiem. Vienmēr esmu drusciņ bijusi uz čemodāna.
Un, lai gan man šeit ir māju sajūta, sirds velk uz Itāliju.
Vīru satikāt Itālijā?
Dārta: Paradoksāli, bet nē. Satiku Liepājā, ejot pa Pasta ielu no mājām uz darbu (smejas).
Un Marta?
Marta: Pirmo reizi satikāmies kultūras namā "Wiktorija", tad Indulis "Romas dārzā" filmēja manu Ziemassvētku video, pēcāk tikāmies "Lielajā dzintarā", kur mans vīrs ir digitālo projektu un reklāmas speciālists.
Ko jūs vislabprātāk spēlējat un kāda mūzika jums patīk?
Marta: Man noteikti patīk tās masīvās, lielās formas – Mālers, Čaikovskis, Rahmaņinovs, kur skatuve ir pielādēta pilna ar kori un orķestri un
kur neniekojas pa vienai operas ārijai, pēc kuras klanās un skrien nost no skatuves,
nāk atpakaļ, dzied jaunu āriju un atkal skrien prom.
Diemžēl vai par laimi es nedarbojos tikai akadēmiskajā mūzikā, pēdējos gados lēnām sāku apgūt arī elektroniskās lietas, darbojos ne tikai ar sitamajiem instrumentiem, bet arī ar dažādiem elektroniskajiem rīkiem. Man patīk starpdisciplināras lietas. Tikpat ļoti kā man patīk būt šeit, man patīk sevi atšķaidīt pavisam citā žanrā. Varbūt es tajā nebūšu gadiem ilgi, bet man patīk būt citā žanrā, lai nav tas vienmuļums, lai nav tā, ka es iesēžos pārāk ilgi un nekustos. Katra lieta un vieta, kurā tu neesi komforta zonā, lai arī ir bail, ļoti daudz iemāca.
Dārta: Grūts jautājums. Man tas ir nemitīgā procesā. Atceros, studiju laikā man patika eksperimentēt un pierādīt, ka arfa ir līdzvērtīga klavierēm un ka ar arfu varu spēlēt visu klavieru repertuāru. Pārliku arfai Brāmsu, Rahmaņinovu. Bija dusma, ka manam instrumentam šīs ģeniālās mūzikas ir tik maz. Tad kādā brīdī klausoties tos ierakstus un atskatoties, sapratu – kāpēc?! Arfai taču ir sava oriģinālmūzika. Tā vienkārši bija tāda muļķīga ambīcija. Vai varbūt meklējumi.
Šobrīd, īpaši Liepājā, ar savu uzstādījumu un laimetīgās mākslas nemitīgu klātbūtni un svaigumu, man šķiet, ļoti iederas jaunā mūzika, un esmu ļoti priecīga, ka ir jauni darbi. Arī šis Dubras koncerts. Bet es arī nevaru pateikt, ka es absolūti ticu visai laikmetīgajai mūzikai, ka tā vienmēr ir vērtība. Nebūt ne. Ja runā par klausīšanos, esmu arī, ja tā var teikt lielās mūzikas mīļotāja, tās, kura, manuprāt, nemūžam nezudīs no klausītāju sirdīm – Mocarts, Bahs, Mālers, Bēthovens. Skan banāli, bet nekā labāka par to nav. Kad paklausās Bahu, brīžiem ir tā – es nolieku instrumentu, jo nekas vairs nav jādara. Viss jau ir izdarīts.
LSO arfiste Dārta tisenkopfa-Muselli. Foto: Miks Ritvars Kļaviņš.
Ar ko īpašs ir 3. decembra koncerts?
Marta: Īpašs ir tas, ka Rihards Dubra mūs ir milzīgi pagodinājis ar to, ka šo koncertu veltījis tieši mums.
Dārta: Tikpat svarīgi, ka viņš to veltījis mūsu instrumentiem. Jo tas nav tradicionāls salikums, un nav bieži redzams, ka šie instrumenti nav kaut kur aizmugurē orķestrim un pilda kaut kādu efekta lomu, bet atrodas orķestra priekšā un izpilda solo.
Skatuve ir vientuļa vieta, un viņš tur ir nolicis nevis vienu dāmu, bet divas,
tātad mums tā kļūs par tādu kopīgu...
Marta: ...barikādi.
Dārta: Un izaicinājumu.
Kādas emocijas jūsos raisa Dubras mūzika?
Dārta: Tā ir laba mūzika. Dubram vispār ir laba mūzika. Cilvēki vienmēr ir aizkustināti, dzirdot viņa darbus, un domāju, šis nebūs izņēmums. Viņam, man šķiet, ir raksturīgs tāds demokrātisks rokraksts. Un arī oriģināls. Viņa mūzika ieskanas ģēnija vienkāršība. Dubra ļoti daudz ir darbojies ar mums dialogā, arī risinot dažādas tehniskas lietas. Ne katru dienu komponisti rakta tik izvērstas partijas mūsu instrumentiem. Arfas koncerts latviešu mūzikas vēsturē vispār ir tikai viens.
Vai diriģentu Risto Jostu izvēlējāties jūs?
Marta: Diriģenta izvēle bija orķestra ziņā.
Dārta: Tā bija ļoti laba izvēle. Mēs esam ļoti ļoti priecīgas. Labāku variantu pat iedomāties nevarēju.
Lasītākie raksti
Laika ziņas
Dienas joks
