Divas stundas sēžot aci pret aci, un pēc tam vēl gandrīz tikpat ilgi dzirdēto pārspriežot pie vīna, kafijas un tējas – tāda bija Liepājas teātra otrā diskusija ar skatītājiem.

Šoreiz nevis lielajā zālē, bet skatītāju foajē, visiem sēžot vienā līmenī un pirmo rindu skatītājiem esot aci pret aci ar diskusijas un teātra vadītāju Herbertu Laukšteinu, režisoru Konstantīnu Bogomolovu un trim aktieriem – Inesi Kučinsku, Kasparu Kārkliņu un Gati Maliku, kuri spēlējuši abos Bogomolova iestudējumos Liepājā (2012.gadā tapušajā "Stavangera" (Pulp People) un "Mans blasters ir izlādējies" šajā sezonā). Aizsteidzoties priekšā notikumiem – visi trīs apliecināja, ka darbs pie Bogomolova vienmēr ir ļoti interesants, aizraujošs un aktieri viņam pilnībā uzticas.

Šajā reizē diskusijai ar skatītāju teātris bija izvēlējies citu formātu, un lielu diskusijas daļu (divas trešdaļas) varētu nosaukt arī "par viena aktiera teātri" jeb tikšanos ar režisoru Bogomolovu. Savos iestudējumos izaicinošais, dzīvē – pašpārliecinātais režisors, nenoliedzami, ir lielisks, auditoriju aizraut spējīgs stāstītājs. Nu gluži vai gribētu ieteikt teātrim pārdot biļetes uz šādām "izrādēm" – iespējams, to panākumi būs lielāki, nekā dažādi vērtētajam "Blasteram"...

Kritērijs – mākslinieka iekšējā pārliecība
Svarīgāko no Bogomolova šajā vakarā paustā sadzirdēju diskusijas izskaņā, kad, atbildot uz kāda skatītāja jautājumu – kas māksliniekam devis tiesības, kas viņam ļauj uzskatīt, ka viņš drīkst visu? – režisors sacīja: "Nekas cits, izņemot mākslinieka iekšējo pārliecību, ka viņam tas jādara". Turklāt, šādas tiesības neviens nedod, tās ņem, rezumēja Bogomolovs.

Ja šai tēzei vēl pieliek klāt režisora sacīto, ka māksliniekam ir tiesības arī uz neveiksmi, tiesības kļūdīties, un tikai laiks parāda, vai viņam bija vai nebija taisnība, domāju, ka tā varētu būt universāla atbilde uz visiem iespējamiem jautājumiem un pārmetumiem, kas jebkad izteikti vai varētu tikt izteikti ikvienam māksliniekam, tajā skaitā Konstantīnam Bogomolovam.

Nav jātaisnojas
Spēlējot "Blasteru" Rīgā, no zāles izgājuši septiņi, Liepājā teātra vadītājs vienā reizē saskaitījis 60 cilvēkus, kas pametuši zāli. 60 cilvēki stundas un 15 minūšu laikā? Lieliski! Interesanti! Jautri! Nav garlaicīgi! – tā Bogomolovs. Maskavas galvenajā teātrī vienā no viņa iestudējumu izrādēm no zāles, kurā ir 600 – 700 vietas, izgājuši 200 cilvēki, citā 100.

No tā baidās visi teātri, saka režisors. Jo skatītājs ir Dievs – viņš var aizcirst durvis, var aiziet, var uzrakstīt kādam, izgāzt savu sašutumu pār nabaga vietu ierādītāju... Taču Bogomolovs teātrī novērojis arī ko citu – atbrīvošanos no šīm bailēm, no atkarības, kad vietu ierādītāja vairs nepārdzīvo, patīk kādam izrāde vai ne, un skatītāju replikas viņu neuztrauc.

Teātrim nav jātaisnojas – tas būtu apmēram tas pats, ja kādam liktu taisnoties, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir, uzskata režisors. Teātris ir, lai raisītu strīdus, diskusijas, patiku un nepatiku. Vētra teātrī ir svarīgāka, nekā miers un klusums. Ja ir strīdi, teātris ir dzīvs.

Individualitātes templis
Teātrim jābūt tai vietai, kur cilvēks var būt brīvs no sabiedrības priekšstatiem. Tas ir individualitātes templis bez reglamenta. Skatītāja uzdevums ir būt ziņkārīgam, gribēt redzēt, kā kāds cits skatās uz pasauli.

Teātri nevar paskaidrot. Tāpat kā nevar paskaidrot sevi. Skatītājam ir jāvēršas pašam pie sevis – sava prāta, sirds, pieredzes.

Teātris arī nav "brīvā laika klubiņš", kur ierodas sapucējušies cilvēki, lai paskatītos kādu jauku stāstu, pasnaustu, pasmietos, varbūt mazliet paraudātu, un tad klusi, mierīgi izklīstu.

Dažādi virzieni
Bogomolovs nenoliedz, ka arī tāds teātris ir vajadzīgs. Bet, ja teātris nodarbosies tikai ar to, tas pārstās būt māksla.

Kā noprotams, Bogomolovs nebūs tas, kurš nodarbosies ar šādu teātri.

Ja aktieri atteicās no līdzjūtības par to, ka jāspēlē tādās izrādēs kā "Blasters", tad teātra vadītājs Herberts Laukšteins gan atzina: ja kādam pienākas līdzjūtība, tad tas ir viņš, kuram nākas taisnoties un skaidroties ar tiem, kas nesaprot, ka teātrim ir jābūt dažādam. "Teātris ir atvērts visiem, katrs te var kaut ko atrast – no tā es neatkāpjos," pauda Laukšteins.

Kas ir tabu?
Diskusijas beigās nonākot arī pie skatītāju jautājumiem, viens no tiem skāra jau iepriekšējā reizē cilāto tematu, vai un kāpēc izrādēs nepieciešama necenzēta leksika – krievu, latviešu un citās valodās? Kāpēc tā arvien biežāk dzirdama no skatuves. Pēdējo apgalvojumu gan Laukšteins, gan Bogomolovs centās apgāzt, sakot – no desmit iestudējumiem, rupjus vārdus lieto divos.

Vēl viens jautājums – vai nāve teātrī ir tabu? Noteikti ne, uzskata Bogomolovs.

Vai režisoram ir tiesības "pārrakstīt" lugas tekstu? Vai par to jāinformē skatītājs? Savu iestudējumu afišās Bogomolovs vienmēr norādot – "pēc motīviem". Taču nav obligāti to darīt zināmu, uzskata režisors, jo izrāde nav "grāmatiņa", to veido daudzi cilvēki, un tās autors ir režisors.

Daži kritiķu un interneta komentētāju izteikumi par "Mans blasters ir izlādējies" Liepājas teātrī
Maija Svarinska: "Pelēki tukšajā telpā mūsdienām ierasti pelēki apģērbti ienāk viņa un viņš vai divi viņi, vai tikai viņa, vai tikai viņš un ar pārliecinošu iejūtību inteliģenti runā, informē, filosofē par nebūtību. Skaties, klausies, vēro stāju, seju, bet atbildes par visa jēgu tā arī nav. Ja nu vienīgi tas vieglākais skaidrojums: Bogomolova blasters patiesi ir izlādējies. Taču lai nu tas paliek viņa ziņā. Ābols teātrim – par drosmi."

Līvija Dūmiņa: "Pēc intensīvas teātra pieredzes Maskavā atgriešanās mūsu teātrī devusi gandarījumu – "Blasters" Liepājā un "Antigone" Nacionālajā. Paradoksu mīļotājs Bogomolovs, savienojot it kā nesavienojamo, rada nozīmēm bagātu vēstījumu, kas intensīvi kairina prātu. Viņš apraksta dažādas ar nāvi saistītas situācijas, taču tām cieši blakus ir kontrastainā dzīve."

Undīne Adomaite: "Šī izrāde savukārt šķiet iestudēta ar nolūku padzīt skatītāju. Izdodas. Vai nu nulle, vai pieci āboli, jo aktieri atkal spēlē brīnišķīgā ansambliskumā, precīzā formā, ar dīvainu spīdumu acīs. Skaidri jūtams, ka viņiem par notiekošo saprotams kas vairāk."

Normunds Akots: "Neraugoties uz asociatīvo daudzslāņainību, reizēm pat zināmu poēziju, teksts uz skatuves tiek pasniegts intonatīvi viendabīgi, bez personiskas attieksmes un emocionāliem izkāpinājumiem, tādējādi liekot ieklausīties vārdos, kurus ikdienā lietojam, daudz nedomājot, un pievērst īpašu uzmanību jēgai, kas slēpjas aiz šī ikdienišķā valodas lietojuma. Mūsu teātra areālā tamlīdzīga pieeja tekstam ir samērā liels retums un ietver sevī visai savdabīgu režisora izaicinājumu publikas uztverei. Paša režisora radītā teksta struktūra nevainojami harmonizē ar aktieru eksistenci uz skatuves un veido tādu kā viegli teatralizētu kontemplāciju par dzīves un nāves tēmām. Aicinot skatītāju līdz ar viņu pacelt savu domāšanu līdz metafizikas līmenim, Bogomolovs faktiski liepājniekus ir ievedis stipri elitāra teātra sfērā. Jādomā, ka aktieru sajūsma par to ir nedalīta; Konstantīns Bogomolovs liepājniekus ievedis stipri elitāra teātra sfērā. Vai publika būs gatava to pieņemt?"

Par aktieriem:
"...man ļoti žēl, ka aktieriem ir jārunā tādas bezsakarīgas jēlības.(tēlojums nekāds) varbūt citiem likās ļoti filosofiski un dziļi teksti, bet, piedodiet, cauri tiem murgiem nesaskatīju nekādu filosofiju… Pat Kučinskai šo izrādi neizdevās glābt. Žēl, ka aktieriem neļauj tēlot… Ļoti žēl…"

"Nevienam, sevi cienošam cilvēkam, neiesaku šādu izrādi apmeklēt. Ļoti rupja, vājas aktierspēles izrāde. Man bija kauns aktieru vietā, kas viņiem jārunā."

"Man skatoties, visu laiku nepameta doma – vēlos iziet! Un kurā situācijā aktieris drīkst pateikt – Nē?"

(Citātus apkopoja Zanda Borga)

Tikšanās ieraksts pilnā apjomā (autors: Liepājas teātris)