Mākslas galerijas "Romas dārzs" Berči zālē skatāma fotoizstāde ar nosaukumu "Diena pirms visuma". Izstādes autors galvenokārt ir Žerārs Ķeružis, taču tā tas būs tikai līdz Līgo svētkiem – pēc tam viena no zāles sienām tiks atvēlēta arī Sofijas Bellas Ķeružes fotogrāfijām, un tiem, kuri redzējuši "Dienu pirms visuma" atklāšanas brīdī, atkal būs iemesls doties aplūkot izstādi.


"Sofijai ir fotogrāfijas, bet viņa teica: "Tēti, liec savējās, pienāks mans laiks arī." Sofija Bella to apstiprina arī izstādes atklāšanā, sakot, ka tēvs šo izstādi ir pelnījis.


Tiesa, arī šobrīd esošajā ekspozīcijā ir viens Sofijas Bellas fotografēts tēva portrets. Savukārt dažās tēva fotogrāfijās meita bijusi modele. Sofija Bella ir autore arī izstādes plakātā redzamajā fotogrāfijā ar nosaukumu "Diena pirms visuma". Interesi par fotogrāfiju, starp citu, tāpat kā par medicīnu, pirmā kursa studente mantojusi no tēva, kurš gan saka –


lai meitu pievērstu fotogrāfijai, zināms "draudzīgais aicinājums" bijis vajadzīgs,

un sākotnēji Sofija Bella pavadījusi tēvu foto klejojumos kā modele.


Arī pats Žerārs Ķeružis savā ziņā min tēva – savulaik Liepājā labi zināma kinoamatiera un fotogrāfa Egona Ķeruža – iestaigāto taku. Jo stimuls pašam izmēģināt analogās fotogrāfijas iespējas bijusi bēniņos atrastais tēva fotoaparāts. Neviens gan neesot bikstījis, "iekāriens" darīt ko tādu radies pašam. Pirmā fotogrāfija tapusi ne tik sen – pirms gadiem piecpadsmit, septiņpadsmit.


"Neesmu profesionālis, neesmu arī gājis amatieru fotopulciņā," saka Žerārs Ķeružis, priecājoties, ka draugiem un kolēģiem izstāde būs liels pārsteigums. "Viņi zina, ka es to daru, savā nodabā, bet līdz šim bildes publiski neesmu rādījis. "Viņi nespēs savienot šīs divas lietas – es un fotoizstāde".


Analogās fotogrāfijas, lielākoties melnbaltas (izstādē ir piecas krāsainas fotogrāfijas), rada sajūtu, ka tās uzņemtas pirms daudziem gadiem. Taču, redzot tajās kovidlaika cilvēkus maskās, ir skaidrs, ka vismaz daļa fotografēta nesen. Lielākoties fotogrāfa objektīvs vērsts uz cilvēkiem, nevis ainavu. Vai tie būtu Alekšupītes maratonisti Kuldīgā, vai novecojis rokeris Vācijā, vai viedtālrunī iegrimusi jauniete,


vai veca sieviete uz ceļa putenī, vai vīrs ar lāpstu rokās (tārpu racējs), vai "Blīdenes Ārija" – tieši viņi ir uzmanības centrā.

Fotogrāfijām ir kvadrāta formāts un baltas maliņas, ar platāku balto joslu apakšējā daļā. "Kvadrāts un baltā maliņa ir polaroida jeb momentfoto formāts. Un, ja šajā zālē bildēm nebūtu baltās maliņas, tās pazustu ķieģelī," savu izvēli pamato fotogrāfs.


Izstādītajiem darbiem nav anotāciju, bet dzirdēt autora komentārus par katru no fotogrāfijām ir tikpat interesanti, kā tās aplūkot. Lūk, stāsts par Sofijas Bellas fotografēto tēva portretu:


"Šī fotogrāfija bija joks. Joks par tēmu, kā būtu, ja būtu žogi. Meklējām, kur tepat varētu noķert ārējo robežu, nebraucot līdz Baltkrievijai. Nokļuvām pie Nemunas, kurai otrā pusē ir Krievijas Federācija. Kāpēc tieši tur? Tāpēc, ka kāds liepājnieks, atrodoties tur, Rambyno kalnas, kas ir sens pilskalns, bija redzējis, kā otrā pusē atbrauc ziliņš, pilnu kravas kasti ar cilvēkiem, kuri brauc peldēties. Kā senos laikos. Braucam skatīties peldētājas Zuzannas, varbūt ieraudzīsim! Bet tur notika labiekārtošanas darbi, un priekšā bija žogs. Pūta vējš, un šķita, ka, uzņemot fotogrāfiju aiz šī žoga, varētu būt sajūta, kāda ir cilvēkam bēgļu gaitās."


Žerāra Ķeruža pirmā fotogrāfija, starp citu, krāsaina, ir "kundze, kura, iespējams, vairs nav mūsu pasaulē, jau toreiz bija sena". Divas vai trīs reizes nedēļā, vasara vai ziema, sieviete mērojusi ceļu uz veikalu – pieci kilometri uz vienu pusi, pieci atpakaļ. "Tās bijaLieldienas. Jauka diena, un pēkšņi cīruļputenis, viss sagriežas vērpetē. Man bija kamera, un es redzu, ka viņa nāk pretī.


Cīruļputenis jau rimstas, iet projām, un es domāju – kaut mēs satiktos, kamēr vēl ir kāda sniega pārsla!

Turklāt man ir tikai viens šāviens, visas šīs bildes ir viens šāviens, jo nav laika pārvilkt filmu. Tā ir filma – būs vai nebūs..."


Taču izstādē ir arī vairāki bilžu "pāri" – divas fotogrāfijas, kas tapušas ar dažu sekunžu starpību. Viens tāds pāris tverts pie Juliannas pagalma Liepājā – vispirms puiši iziet no alus bāra, pēc tam – nāk atpakaļ. Bildes jo interesantākās ir tāpēc, ka tajās redzamais retro auto iemūžināts ar retro kameru – tā ražota pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā.


Ir eksperimentālas bildes, kuras tapušas, nepārtinot filmu un fotografējot vienu kadru uz otra, jeb, fotogrāfa vārdiem runājot, "uz vienu kadru šaujot divas reizes". Uzmanīgs skatītājs arī pamanīs bildes, kuras fotografētas ar senu, bojātu filmu, bet profesionāļi – ka izmantotas dažādas kameras, no kurām ikviena būtu atsevišķa stāsta vērta. Divas no fotokamerām mantotas no tēva.


Vēl viens stāsts. "Par šiem vīriem runājot, tie ir trīs lieli mūsu sabiedrības pīlāri. Viens ir atkarīgais, fotografēts gan Vācijā – pie mums tik laimīgu pudeļu vīru neesmu sastapis. Centrālais tēls – tas, kurš ir pārliecināts par savu taisnību, fanātiķis, radikālais, saka "Šī ir mana, manu senču pilsēta, es te esmu piederīgs!", fotografēts Daugavpilī pirms gadiem desmit. Un trešais tips – ar pižiku un 8.marta tulpēm – ir tas, kurš pakļaujas plūsmai, un vieta ir Liepājas tirgus."


Vairākas fotogrāfijas uzņemtas Venēcijā, kas fotogrāfu gluži vai fascinējusi. "Venēcija ir skatuve! Tur notiek viss! Holivuda..."


Izstādē ir tikai viena fotogrāfija, kurai ir tieša saistība ar autora kā sertificēta ķirurga un ultrasonogrāfijas speciālista ikdienu.

Vecā sieviete, kas redzama attēlā, pirmo reizi mūžā ir nonākusi traumu punktā.


Bet, atbildot uz jautājumu, ko nozīmē izstādes nosaukums "Diena pirms visuma", fotogrāfs atstāta sarunu ar "Blīdenes Āriju", sievieti, kuru daudzi autobraucēji ir redzējuši sēžam un tirgojamies Liepājas šosejas malā. "Vai tad tiešām mani avīzē liks?" jautājusi sieviete, kad Žerārs Ķeružis lūdzis atļauju viņu fotografēt. "Nē." "Vai tad žurnālā?" "Nē, pa taisno izstādē!" "Kāds tad man labums no tā?" "Es jums garantēju mūžību!" Tāpēc – diena pirms mūžības. Vai visuma.


Žerāra Ķeruža prātā jau briest ideja nākamajai fotoizstādei, kas varētu notikt Berči zālē. 2027.gadā Liepājā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet divus gadus vēlāk – 2029.gadā – vienai no retro kamerām, ar kuru fotogrāfs strādā, apritēs simts gadi. Tieši ar šo aparātu uzņemtas bildes Žerārs Ķeružis gribētu parādīt liepājniekiem. Lai arī atrast "dakteri" šādam fotoaparātam ir ļoti grūti, vismaz filmas iegādāties vairs nav problēma – to ražošanu atsākusi gan kompānija "Fujifilm", gan tās konkurenti.


Fotoizstādi "Diena pirms visuma" galerijā "Romas dārzs" būs iespējams apskatīt līdz 13.augustam galerijas darba laikā.