27.maijā gleznotājam un pedagogam Aldim Kļaviņam aprit 85.gadskārta. Liepājas muzejā vēl līdz 4.jūnijam skatāma jubilāra telefonbilžu izstāde "No pastaigu dienasgrāmatas", bet pats jubilārs labprāt atvēl brīdi sarunai par dzīvi, kas bijusi gana raiba, ar notikumiem, kas atstājuši iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Atbildēs un stāstījumā ik pa laikam uzplaiksnī humors un viegla pašironija. Vienmēr bijis garā brīvs, tagad, kad ir brīvs no visādām saistībām, jo īpaši. Mākslinieku savienības biedrs tāpat vien.

Vai šobrīd, kā mēdz teikt, esat pilna laika pensionārs?
Pilnīgi pareizi. Pilna laika pensionārs. Kopš 2019.gada augusta. Pagodināja mani par emeritēto profesoru. Izmanto jau arī – konsultēt, eksāmenos. Pagājušogad Mākslas vidusskolai novadīju meistarklases industriālajā vidē. Šādi tādi uzdevumi ir. Bet citādi gan – pensionārs.

Kā ir būt pilna laika pensionāram?
Viegli! Ir viegli. Sākumā bija apjukums. Kādu laiciņu. Bet es atradu sev lielisku nodarbi – katru dienu staigāšana. Tikai veselības nolūkos. Tad pievienojās foto fiksēšana. Nu jau tas ir ieradums. Man ar to pietiek. Tik daudz dabas norises neesmu nekad baudījis. Pilnā darba dzīves posmā pavasaris bija visbriesmīgākais – ziedoni neredzēja. Visur eksāmeni, visi steidzas, skates no rīta līdz vakaram. Tikai ar acu kaktiņu. Tagad visu no zemes līdz debesīm var izbaudīt.

Esmu iegājis tanī posmā, kad bauda dzīvi.

Vai visu mūžu gleznošanai līdzās ir bijis arī algots darbs?
Kopš ierados Liepājā 1967.gadā pēc Akadēmijas, man ir bijušas trīs darbavietas – Lietišķās mākslas vidusskola sākumā – līdz 1976.gada augustam. Pēc tam sekoja Liepājas teātris, un mana pēdējā darbavieta bija Liepājas Universitātē.

Tad gleznotājs vai pedagogs?
Nekad neesmu uzdrošinājies realizēt Induļa Zariņa tēzi – profesionāls mākslinieks ir tas, kurš no tā dzīvo. Tāpēc pedagogs īstenībā. Visu laiku esmu bijis. Bet skolā bija jāprot ne tikai izstāstīt, bet arī parādīt. Un tev ir jāuztur sevi formā jebkurā gadījumā.

Jubilejas izstādē Liepājas muzejā redzamas Alda Kļaviņa fotogrāfijas. Kā ir ar gleznošanu?
Likvidēju visu! Pamazām tinu makšķeres. Ko vairs neatzīstu, nogruntēšu un atdošu studentiem. Gleznošanu es vairs nepraktizēju. Ja nevaru tik labi, kā varēju, vai vēl labāk, tad nē. Tas beidzās pēc 80 gadu jubilejas izstādes Liepājas muzejā un Pēterbaznīcā Rīgā, kur bija 75 mani darbi. Kad veda atpakaļ, domāju: "Žēlīgais Dievs, un tas viss man jāstūķē atkal augšā sestajā stāvā?!"

Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma audzēknis. Foto no personīgā arhīva.

Viss mans labākais gleznošanas periods ir muzejā, esmu atdāvinājis kādus 35, varbūt vairāk darbus. Un tur ir arī darbi, kas iepirkti no izstādēm.

Nesen mēs abi dzirdējām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni sakām: labs mākslinieks ir drosmīgs mākslinieks. Cik drosmīgs ir bijis Aldis Kļaviņš?
Pirmkārt, mani vada tas viens bauslis – nedari otram to, ko tu negribētu, lai tev dara. Tas man iet pa priekšu. Ja par drosmi, tad domāju, ka pietiekami drosmīgs. Kad uztaisīja to ļeņinekli, es skaļā balsī partijas komitejā pateicu: "Begemots uz sērkociņkastītes!" Jo tā proporcija bija nenormāla – liels metāla gabals uzlikts uz mazas kastītes. Lai arī no sarkanā granīta.

Lai padomju laikā gleznotu puskailu pašportretu, arī bija vajadzīga drosme.
Jā, es to darīju. Vienā no izstādēm Austra Adamovna (partijas komitejas 2.sekretāre Rudzīte – S.P) aizstājās priekšā manam darbam, tādam puspliknim, lai viņai runājot nebūtu jāsarkst.

Ar Austru Adamovnu vispār bija kronis. Kad Latvija bija brīvlaista, viņa pie "Kurzemes" tramvaja pieturas, tā, lai visi apkārtējie dzird, saka:

"Kļaviņa kungs, kur mums likt to jūsu gleznoto Ļeņinu? Varbūt tad muzejā?" Teicu: "Patiesi, tikai un vienīgi muzejā!"

Ja Dalī ir gleznojis Ļeņinu, tad kāpēc es nevarētu? Bet partijas komiteja manu gleznu nekad neizlika, stāvēja aiz skapjiem nolikta, jo tam Ļeņinam ir tik nikns skatiens... Kad Londonas vaska figūru muzejā es tai utei nostājos blakus, es pilnīgi šausmās sastingu, cik precīzi esmu viņa skatienu uztvēris. Esmu viņu cauri redzējis!

Erna Ošele, kas vadīja Liepājas mākslinieku nodaļu, jau visādi mēģināja sadzīvot ar valdību, atsaucās uz visām tām Ļeņina dzimšanas dienām un tamlīdzīgi. Atceros, vienreiz caur smiekliem nevarēju pierunāt Skaidrīti Elksnīti uzgleznot Ļeņinu un Krupskaju sēžam uz soliņa un barojam baložus. Teicu: "Vai tev ir grūti?" Jo viņai patika gleznot baložus. "Nu iepriecini Ernu!" Bet šito izdarīt viņai ticība tomēr neatļāva.

Vienu brīdi praktizējām izstādes teātra foajē, un, kad es vienreiz izliktu Visvalda Ziediņa darbus, direktors Voldemārs Pūce pateica: "Tu gribi pa muti? Šitos novāc!" Teicu: "Tad labāk dod pa muti, šitos es nenovākšu. Citādi izstādes nebūs."

Nu tā vien ir gājis.

Vēlāk arī jūs esat vadījis Liepājas mākslinieku organizāciju?
Es biju tas slepkava, kas to nobendēja. Nodaļas tika brīvlaistas, līdz ar to kolēģu interese zuda. Jo vairs nebija budžeta. Nekāda. Visi jau turējās pie tā, ka iepirks darbiņu no tās izstādes vai no tās. Nu iepirks kaut ko. Un neviens tāpat vien negribēja.

"Mākslas kolēģiem" arī esmu teicis – vajag turēties organizācijā. Ko jūs gribat sagaidīt no Kultūras nodaļas vai vienalga kādas organizācijas, ja neesat organizācija? Palīdzēju statūtus uztaisīt, to spirāli (logotipu – S.P.) uzzīmēju un uzdāvināju.

Man pašam pietiek, ka esmu Mākslinieku savienības biedrs. Tāpat vien. Vismaz izstādes par brīvu var apmeklēt.

MĀKSLAS SKOLA

Bijāt Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogs?
Mākslas skolā biju dažādos amatos – zīmēšanas, gleznošanas, kompozīcijas pasniedzējs, direktors, mācību daļas vadītājs. Direktors tikai pāris gadus.

Tāpēc, ka nebijāt partijas biedrs?
Nē. Tas kaut kā nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka es aizmirsu oktobra svētkos (Oktobra revolūcijas gadadienā – S.P.) nosūtīt godasardzi pie tā begemota uz sērkociņkastītes. Vienkārši aizmirsu. Sēžu kabinetā, kad pēkšņi atskan zvans: "Biedri Kļaviņ, kur ir jūsu skolas godasardze?!" Tad es pateicu visu, ko domāju. Arī par begemotu uz sērkociņkastītes.

Kādu mirkli iestājās ledains klusums, un tad sekoja: "Biedri Kļaviņ, vai jums nevajadzētu konsultēties ar psihiatru?"

Pilnīgi bez pozas pateicu: "Ja partijas komiteja to nokārto, es labprāt." Pēc desmit minūtēm ieradās melnā volga, mani aizveda uz Sūnu ielu, ieveda pa durvīm, kurām nav rokturu un atstāja pie galvenā ārsta.

Tālāk bija saruna ar galveno ārstu, ļoti simpātisku ukraini, kurš ar mani runāja latviski. Parunājām, viņš ieinteresējās par manu glezniecību, teica: "Varbūt varam ar dēlu atnākt paskatīties?". Atnāca. Viņam patika. Pēc tam viņš teica: "Labi, tagad mums jāizdomā, kādu diagnozi uzstādīt, lai jums netiktu sabojāta visa turpmākā dzīve."

Es viņam atklāti pateici, ka vairs nevaru. Es negribēju vairs, man tas smēlās kā ūdens mutē. Visas tās vēlēšanas, kas bija jānoformē. Tas spiediens visu laiku – to slēdziet ārā, tas ir baptists. Kāpēc? Kāpēc būtu jāslēdz? Es to arī nedarīju. Man bija alerģija pret sarkano krāsu. Tas sarkanais tā bija ieēdies, ka ciest nevarēju. Kaut gan krāsai jau nav nekādas vainas.

Dakteris iedeva man slimības lapu, vispirms uz mēnesi. Iedeva pudelīti ar tādām mazām baltām tabletītēm un teica – ja tev kādam gribas gāzt vai kaut ko nepiedodamu pateikt, tad ieņem šo tableti. Un tad izdomāja brīnišķīgo nosaukumu "Astēniski depresīvais sindroms" – cik nevainīgi, cik daudziem tas ir...

Pa starpu, vienā seminārā, vēl sabļāvu uz ministra vietnieku, bet es, protams, biju traks. Man blakus sēdēja Ansis Ozoliņš, un es tik velku tādus kvadrātus uz papīra, iekšā viss vārās – biju uzrakstījis jau divus atlūgumus ministram Kaupužam, bet viņš iebāž atvilktnē un neklapē ne ar ausi. Pēc tam, kad es sabļāvu uz to vietnieku un vēlreiz uzrakstīju, viņš vairs nelika atvilktnē. Biju laimīgs, ka tiku vaļā no šī nepateicīgā amata, bet vajadzēja atrast vietnieku. "Komunistā" bija kritis nežēlastībā Rubīns. Domāju, mākslas skolai derēs. Pašrocīgi aizvedu pie ministra apstiprināt. Bija tāds likums – iepriekšējam direktoram jāstāda priekšā jaunais. Kaupužs iznāk un jautā: "Un kā jūs tagad jūtaties?" Es esmu totāli nosauļojies, un ar žilbinošu smaidu saku: "Lieliski. Un te ir jaunais direktors."

Pāris gadus vēl biju Rubīnam mācību daļas vadītājs. Un bija stundas, protams.

MĀKSLAS AKADĒMIJA

Kā vidzemnieks nonāca Liepājas mākslas vidusskolā?
Sadale notika aprīlī. Bet īstenībā tas tik saulaini nebija.

Dienot Ukrainā, biju izdomājis stāties Akadēmijā. Pilnīgi apzinīgi krāju darbus, jo tur bija noteikums – iesniegt mapi ar saviem darbiem. Zīmēšanā, gleznošanā, kompozīcijā. 1960.gadā, kad pēkšņi atnāca izsaukums uz eksāmeniem, mani pat demobilizēja – brauc! Lai gan bija jādien līdz decembrim.

Bet armijā no manis bija izdzīta jebkāda domāšana, viss bija pačibējis! Armijā eksistēja tikai komandas. Un tā kā nebiju iepriekš pievērsis lielu uzmanību kompozīcijai, izgāzos. Tur nu es izgāzos!

Laizīt likteņa cirstās brūces, protams, aizbraucu mājās pie vecākiem.

Bet, kā es tagad varu dzīvot viņiem uz kakla, neko nedarot! Pa to laiku manā dzimtajā Mārcienā bija iekārtojusies karaspēka daļa ar nodomu apgūt arī Gaiziņkalnu kā kara objektu, un viņiem klubā vajadzēja vadītāju. Nu ko tad citu! Mana specialitāte – kultūras darba organizators jeb kluba vadītājs. Ar papildu specialitāti "Tautas deju kolektīva vadītājs".

Ak tāpēc Aldis Kļaviņš ir tik labs dejotājs!
Tā taču specialitāte! Tehnikuma (Rīgas kultūras darbinieku tehnikums – S.P.) laikā man bija jābrauc praksē kaut kur Kokneses pagastā, ļoti dziļi laukos. Tiem nogurušajiem, noputējušajiem traktoristiem un slaucējām, kuri nāca uz mēģinājumu pēc saviem darbiem, bija jāiemāca Dziesmu svētkiem dejas. Tas bija numurs! Taču dīvainā kārtā viņi mani klausīja. Tā centās!

Aldis (pirmajā rindā) ar kursabiedriem Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā. Foto no personīgā arhīva.

Mārcienā, manā dzimtajā pamatskolā, trūka zīmēšanas skolotāja. Arī to darbu es dabūju. Gadu nostrādāju par zīmēšanas skolotāju. Mums nebija nekādu problēmu – bērni labprāt zīmēja, ko viņiem liku. Viena skolotāja, kuru varēja dzirdēt visai mājai cauri, brīnījās – tev taču ir absolūts klusums stundā? Kā tu to panāc?

Viens mans attāls radinieks, Purvīša skolnieks, Jānis Maršāns bija trāpījis leģionā, un pēc tam dzīvoja klusu dzīvi. Madonas muzejā viņam bija pulciņš, un es braucu uz turieni pazīmēt, tā, lai drusku sagatavotos. Jo doma par Akadēmiju jau man nepazuda. Mocīju visu savu ģimeni ar portretu zīmēšanu.

Pēc gada liku eksāmenus Mākslas akadēmijā. Tā kā nebija Scenogrāfu, tad uz Gleznotājiem. Jo iepriekš iestājpārbaudījumos zīmēšanā un gleznošanā man bija teicami. Bet toreiz tikko bija nodibināta Mākslas pedagoģijas nodaļa, un tagad viņi ierauga, ka gadu esmu nostrādājis skolā. Man pat neprasīja – tev jāstājas tur, un viss. Bet trešajā kursā pēc vasaras prakses mani ieskaitīja Gleznotājos. Nu ko tad vairs – beidzu kā gleznotājs.

Studējot, es kā cilvēks, kas jau ir izgājis armiju, paralēli studijām līdz pat sadalei strādāju Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā pie Žūriņa par pasniedzēju līdz 3.kursam. Kaut kā jau bija jādzīvo. Un Žūriņš teica, ka labprāt paturētu mani kā pedagogu, jautāja, vai vajadzētu pieprasījumu. Bet mana mīļotā Pedagoģijas katedra ir apsolījusi man pilnu slodzi! Nu kurš tad negrib Akadēmijā strādāt! Bet izrādījās, ka tas nenāca manam liktenim par labu. Visus savus darbus pametu – man bija arī mākslas mīļotāju pulciņš. Jo man taču būs pilna slodze.  Ar tādu pārliecību eju uz sadali, bet tur rektors Leo Svemps jautā: "Biedri Kļaviņ, jūs esat izvēlējies savu nākamo darbavietu?" Saku – man piedāvā pilnu slodzi Pedagoģijas katedrā. Un tad skanēja atbilde: "Biedri Kļaviņ, jūs esat maldināts! Mums vakanču nav."

Zinu arī kāpēc. Mākslas akadēmijā komjaunatnes organizācija bija panīkusi, neviens nestājās iekšā, visu laiku nāk pārmetumi. Un te – uzņēmām komjaunieti no armijas, nu, lai tik vada. Toreiz man iznāca iepazīties ar progresīviem lietuviešiem, un es tā naivi domāju, ka nav jau jābūt akurāt dedzīgiem komunistiem, lai kaut kā nacionāli apvienotos. Kā Lietuvā. Pēc visām manām kvēlām runām pat sāka stāties. Bet 3.kursā vajag pārvēlēt komjaunatnes sekretāru. Man ir jau līdz brošai, un esmu ieskaitīts Gleznotājos. Kāda vēl komjaunatne! Tad mani apstrādāja, arī cienījamais Mavriks Vulfsons. Bet es iecirtos un pateicu, ka neesmu nācis uz Akadēmiju, lai kļūtu par profesionālu komjaunatnes sekretāru. Tas arī bija viss, krusts pāri visai manai nākotnei.

3.kursā nevarēju arī vairs izturēt kopmītnes –

nu, cik ilgi var skatīties uz zaļu pudeļu piramīdu istabas vidū? Lai nekļūtu par vīna upuri, noīrēju nelielu istabiņu Dzirnavu ielā.

Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma tautas deju kolektīvā. Foto no personīgā arhīva.

Vienu rītu saimniece ļoti agri klauvē pie durvīm: "Te kāds kungs grib tevi satikt." Bez iepazīšanās sapratu, kas te ir atnācis – no Stūra mājas.  "Biedri Kļaviņ, mums vajadzētu aprunāties." Kas man atlika, sakārtojos un eju pretī savam jaunajam liktenim. Nekā laba neparedzēju, bet arī nejutos īpaši noziedzies. Ja nu vienīgi lielais skandāls, kas notika man, kā komjaunatnes sekretāram, sarīkojot kārtējo lielisko Jaungada karnevālu. Tajā laikā Gagarins kosmosā brauca, bet mēs uztaisījām par tēmu viduslaiki vai pat pirmatnējā kopiena. Pēc tam mani uzreiz izsauca uz komjaunatnes centrālkomiteju. Svemps atnāca līdzi. Toreiz viņš mani izglāba – tā norunāja, ka man pat rājienu neiedeva. Nesapratu, kāpēc tā Stūra māja? Ko vēl no manis vajag?

"Jūs jau droši vien esat dzirdējis, ka mums ir tādas ieslodzījumu vietas..." Ar vārdu sakot, nonāca līdz gulagiem. Izrādījās, ka grib, lai braucu ar viņiem runāties. Mēģināju atrunāties ar sesiju, kas nāk virsū. Nekas nelīdz. Eju pie prorektora. Brauc, brauc! Brauc, brauc! Visi no manis kratās vaļā kā no spitālīgā. Mākslas skolā arī saka – tu jau nevari pretoties, tev jābrauc. Tā nu čekists, viens no Latvijas Universitātes un es braucam caur Maskavu uz Potjmu, Mordovijā, kur sēdēja arī mūsu cienījamais Knuts Skujenieks. Uz tikšanos atnāca ieslodzītie Maskavas žīdiņi, kas bija cildinājuši Rietumu mākslu. Lieli gudrinieki. Sāka dzenāt mani pa mākslas vēsturi, sprēgāju, cik varēju. Par situāciju teicu – ir zināms atkusnis iestājies, nupat Mākslas akadēmijā tikāmies ar Ņeizvestniju, kurš vēlāk emigrēja. Kad jau devāmies prom, pienāca klāt un iečukstēja – es esmu tas un tas, viņš ir tas un tas. Tie, kuri bija uzrakstījuši grāmatu par Pikaso.

Neviens neko pēc tam nejautāja un lika mani mierā. Arī čeka. Bet es biju iezīmēts ar to, ka esmu bijis Stūra mājā.

Un bija sajūta, ka tas man atceļoja līdzi arī uz Liepāju.

Jā, var uzskatīt – man piespiedu kārtā bija jābrauc uz Liepāju. Visi tilti bija nodedzināti. Bālu ģīmi parakstīju papīrus un braucu uz Liepāju. Veda mani un visu trūcīgo studenta iedzīvi ar mākslinieku busiņu un dziedāja: "Nu, ar dievu, Vidzemīte.."

LIEPĀJA

Kā Liepāja sagaidīja?
Pēc manas spožās nākotnes Akadēmijā sagrāves jutos atbilstoši – kā izsūtītais. Liepāja bija tāda nošņurkusi – skraidīja žurkas, nami bija aplupuši, viss, kas bijis spožs, aizkrāsots ar pelēku krāsu.

Tāpat kā teātrī, kad ar direktoru Voldemāru Pūci ķērāmies pie restaurēšanas, – visas misiņa detaļas bija aizkrāsotas ar pelēku eļļas krāsu. Toreiz galvenais arhitekts bija Pīlēns, un, paldies, Dievam, viņš bija studējis Vācijā, ļoti labi zināja Veimāras skolu un visu vācu arhitektūru. Un Liepājas teātri projektējusi un cēlusi tā pati brigāde, kas cēlusi Veimāras teātri. Kad vēlāk to redzēju, man aizrāvās elpa – Liepājas teātris, tikai drusku lielāks! Tāpēc ar Pīlēnu bija diezgan viegli vienoties. Protams, viss tika rūpīgi pētīts, pa slānītim noplēsta krāsojuma kārta līdz pamatam. Izrādījās, ka partera galerijas pat bija krāsotas ar rullīti, ar tādu vienkāršu dzīvokļa musturu. Neiedomājamas lietas tur bija! Un nekas nekur jau toreiz nebija. Bija vietējie restauratori, kuri nekad neko nebija restaurējuši, un ar vienkāršiem līdzekļiem bija jātiek galā. Vienojāmies par krāsu un to, ka rupji nobalsinātos rotājumus zālē un skatītāju foajē iezeltīsim. Un beigu beigās arī bleķa jumtu, kas pēc kara bija uzklāts, nomainīja ar dakstiņiem. Tā bija ar teātri.

Bet mākslinieku vide?
Cieši vienota, jo bijām slēgtā pilsētā, kur visu noteica armija. Un armijai bija uzspļaut uz latviešu sociālo vidi. Katrs kopa savu māju, un tas, kas bija kopīgs, bija tāds pats kā visā Padomju Savienībā. Es tanī laikā tieši lasīju Kamī "Mēri", un, ak, Dievs, man tas likās tik līdzīgi, kā man tagad šeit, Liepājā. Slēgtajā pilsētā ar uzecēto jūrmalu, kur var iziet tikai zināmās stundās, un ne vairāk.

Mākslinieku vide bija absolūti koncentrēta mākslas skolā. Direktors bija Mažeiks, kurš mani pieprasīja, sasolot dzīvokli. Bet nekāda dzīvokļa jau nebija. Atbraukšana bija dramatiska – mani aizveda uz Dedajeva ielas celtnieku kopmītni. Ielaida istabā, kurā bija viena gultiņa, bet, atgriežoties no darba, jau bija vairākas gultas. Divstāvu. Tualetes bija ar atklātiem podiem uz paaugstinājuma, līdz kuram bija gandrīz līdz potītēm jābrien pa ūdeni. Īsti nevarēju arī piešauties pie Liepājas klimata – te auksts, te karsts, te mandeles, te cūciņas. Tas bija nomācoši. Toreiz bija pieņemts jaunajiem kolēģiem iedalīt "krustmāti", man tika Anna Eltermane. Viņa apžēlojās par manu veselību un atļāva, kamēr man iedos dzīvokli, palikt tādā meitas istabiņā. Tad radās dzīvoklis Ukstiņa ielā, bēniņu stāvā. Ja ziemā nepaspēja no rīta sakurināt vienīgo siltuma avotu – plīti, tad ūdens spainī sasala. Vasarā bija tā, ka jāizcepas, jo bija bleķa jumts. Tualete bija starp stāviem. Tā bija jācīnās. Arī tad, kad jau kļuvu par direktoru. Beidzot man piedāvāja vienistabas dzīvokli Vītolu ielā, bet man katrā ziņā skolā vajadzēja mācību daļas vadītāju. Biju uzaicinājis Ansi Ozoliņu, un tas piekrita. Dzīvokli atdevu viņam, teicu, ka pacietīšos. Pacietos, līdz uzcēla māju Klaipēdas ielā, kurā dzīvoju vēl arvien.

Taču nebija jau tikai grūtības vien, vai ne?
Jaunības gadi ir jaunības gadi. Tā ir vienīgā jaunība, kas tev ir! Draudzējās un nedraudzējās, bet jubilejas godīgi svinēja. Un kārtīgi svinēja! Latviskā vide visus turēja kopā. "Līvā" bija tāda kamerzāle, ar to mums pietika.

Jau drīz, septiņdesmito gadu sākumā, man bija pirmā "ārzemju" izstāde – Kauņā, Lietuvā. Palangā bija tāds PSRS radošais nams, un es trīs reizes izmantoju iespēju tur aizbraukt. Kopš tā laika runāju lietuviski.

TEHNIKUMS

Stāties Mākslas akadēmijā izlēmāt, armijā dienot, bet vai pirms tam, tehnikumā, arī interesēja māksla?
Tehnikumā interese par zīmēšanu man nepazuda, tikai pateicoties leģendārajai Tairai Haļāpinai. Es taču zīmēju visus savus kursabiedrus! Tas man patika. Agrāk arī drusku ņēmos. Bet tad jāpastāsta par to lielo kauna traipu. Tas bija viens briesmīgs laiks – kad beidzu pamatskolu, pēdējā klasē, tā bija 7., pēkšņi barā aizrauj uz rajona komiteju un uzņem komjaunatnē. Man jau bija kauns no pionieru kaklauta. Es viņu slēpu. Un tagad komjaunatne. Bet bijusī klases audzinātāja, matemātikas skolotāja Irbīte teica – jāstājas. Jo man bija labas sekmes, un es varētu jebkur tālāk mācīties. Tā kā biju teicamnieks, doma bija iet uz VEF tehnikumu. Viss būtu kārtībā, dzīvot nav kur – nelaime tā, ka man Rīgā nebija tādu īstu radu, un ne visur bija kopmītnes. Tad audzinātājai radās doma par mākslas skolu: "Tu taču labi zīmē, kāpēc tev neiestāties Lietišķās mākslas vidusskolā?" Jo tur bija kopmītnes. Noliku eksāmenus, iestājos. Bet acīmredzot pilnīgi nepareizā nodaļā. Ja būtu iestājies dekoratoros, es reizē ar slaveno Andri Freibergu būtu beidzis mākslas skolu. Bet es iestājos tēlniekos. Jo pamatskolā man tīri labi patika veidot no plastilīna visus tos vēsturiskos karaļus, pēc tam nobronzēt – kā tādas skulptūriņas. Mācījos no tiem briesmoņiem, ģipša figūrām, ko ievazāja krievi un ar kurām bija piepildītas visas ceļmalas. Meitenes ar baložiem, brieži un nezin kas vēl. Manus darbus pat savāca uz rajona skati.

Dienestā Ukrainā. Foto no personīgā arhīva.

Pēc tā gada, sekmīgā gada mākslas skolā, pavasarī mani pēkšņi nosēdina smilšainajā skolas pagalma kvadrātā, noliek priekšā kļavas lapu, un tā ir jāveido mālā. Saule cepina, lapa sāk červelēties. Man ir tik garlaicīgi. To lapu uzveidoju, bet... Man bija kursabiedrs, madonietis, kurš arī bija iestājies tēlniekos un tur arī palika. Runājām, un viņš stāsta par savu māsu, kura iestājusies kultūras darbinieku tehnikumā, un tur ir tā, un tur ir šitā, tur ir dancošana un tur ir teātris, un tur ir mūzika. Es saspicēju ausis. Pat neparunājot ar vecākiem, aizgāju izņemt dokumentus.

Direktors Fūrmanis bija zaļi bāls. "Un jūs nekad neatgriezīsieties pie mākslas?" "Nemūžam!"

Tehnikumā uzņemšanas komisijā tāda simpātiska kundzīte paskatās manos dokumentos, iepleš acis un saka: "Bet kāpēc jūs no tik labas skolas nākat pie mums?!" Vēlāk izrādījās, ka viņa ir mūsu audzinātāja un lieliska literatūras skolotāja. Aizgūtnēm lasījām Zentu Mauriņu, gājām uz teātriem.

Turpināju zīmēt, bet citādi par mākslu nedomāju. Tikai armijā izdomāju stāties Akadēmijā. Un armijā mani iesauca, tiklīdz biju saņēmis diplomu. Visādi mēģināju izvairīties, bet vienreiz mani pārķēra.

(Nobeigumu sk. ŠEIT)