Piedāvājam zvērināta advokāta Ainara Kreica komentārus Satiksmes ministrijas (SM) virzītajai ostu reformai. Zvērinātu advokātu birojs (ZAB) "Kreics un partneri" pārstāv arī Liepājas ostas nomniekus un ir rūpīgi izpētījis visus reformas aspektus.

Ostu komersantiem ir aizdomas, ka valsts vēlas, izmantojot grozījumus Ostu likumā un Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) likumā, nacionalizēt viņu ieguldījumus, pārņemot ostas pakalpojumu sniegšanu valsts rokās.
Likumprojektā ir paredzēts izveidoto ostu pārvalžu – publisko kapitālsabiedrību – tiesības pašām sākt nodarboties ar komercdarbību, konkurējot ar privātajiem uzņēmējiem jomās, kurās jau tāpat ir pietiekoši augsta konkurence un kuru sekmīgai funkcionēšanai nav nepieciešama jebkāda valsts iejaukšanās. ES Ostu Regula 2017/325 formāli ļauj valstij pašai sniegt ostu pakalpojumus, tomēr uzskatām, ka šī situācija jāvērtē kontekstā ar konkurences pietiekamības jautājumu. Ja konkurence ir pietiekama, tad valstij nav jāuzsāk konkurēt ar privāto biznesu. Prakse un vēsture pierāda, ka ne Valsts ne pašvaldība nekad nav spējušas veikt komercdarbību tik efektīvi kā privātie uzņēmēji. Tādēļ tradicionāli Valsts vai pašvaldība iesaistās komercdarbībā tikai tajās biznesa jomās, kurās kādu specifisku iemeslu dēļ nav izveidojusies pietiekama konkurence, vai arī kuras kādu kopēju sabiedrības interešu nodrošināšanas vārdā nav iespējams veikt rentabli.


Tas, ka ES regula paredz valstij tiesības sākt sniegt ostu pakalpojumus, nenozīmē, ka to var sākt darīt bez ekonomiskā izvērtējuma.

Valsts var iejaukties komercdarbībā tikai gadījumā, ja tiek konstatēta konkurences nepietiekamība. ES jau nezina un nevar zināt, vai Latvijas lielajās ostās ir pietiekama vai nepietiekama konkurence. Mūsuprāt tā ir pietiekama. Satiksmes ministrija nav pierādījusi pretējo (veicot attiecīgu ekonomisko pētījumu) un bez kādas izpētes vēlas uzsākt intervenci. Eiropas Komisija esot sniegusi valstij pozitīvu atbildi par iespēju iesaistīties komercdarbībā ostā. Pieņemu, ka, ja Satiksmes ministrija būtu prasījusi atbildi, jautājot, vai valstij jāpieļauj likumā valsts intervence komercdarbībā, ja konkurence ostās ir pietiekama, atbilde būtu – kategoriski nē. Ir būtiski, kā pavaicā. Bet pavaicāt citādi jau valsts arī nevarēja, jo atbilstoši Valsts Pārvaldes Iekārtas likuma 88.panta noteikumiem nebija veikusi ekonomisko izpēti, kurai cita starpā bija jāatbild uz jautājumu par konkurences pietiekamību.    

Turklāt šeit ir arī interešu konflikta jautājums – no vienas puses ostu pārvaldes iznomās ostas pakalpojumu sniedzējiem ostu zemi un piestātnes, noteiks attiecīgu nomas maksu un citus būtiskus nomas līguma noteikumus, kontrolēs šo līgumu izpildi, kontrolēs kuģu kustību ostās un ostas noteikumu ievērošanu, no otras puses labākajā gadījumā pati būvēs jaunas piestātnes, infrastruktūru un piedāvās savus stividoru pakalpojumus preču pircējiem/pārdevējiem. Bet sliktākajā – mēģinās "likumīgiem” līdzekļiem pārņemt esošo privāto stividoru izveidoto infrastruktūru, lai uz tās pašas bāzes piedāvātu savus pakalpojumus brīvajā tirgū. Ja valsts vēlētos un tai būtu likumīgs pamats iesaistīties komercdarbībā (skat.1.punktu), tad būtu veidojamas divas juridiskas personas – viena, kura veic tikai publiskās funkcijas (plus nekustamā īpašuma iznomāšana), otra, kura veic biznesu ostā. Katrā gadījumā arī konkurences padome ir nobažījusies par šīm likuma izmaiņām un šīs bažas cita starpā pauž savā atbildē Liepājas ostas nomnieku asociācija. SM savās likumprojekta anotācijās bieži atsaucas uz pieaicināto ekspertu ZAB "Kronbergs, Čukste, Levin" secinājumiem, taču ne jautājumā par iespējamo interešu konfliktu. Cita starpā pieaicinātais eksperts ir pētījis vairāku citu Eiropas ostu pieredzi. Visplašāk atzinumā pētīta Hamburgas ostas pieredze. Un no pētījuma redzams, ka Hamburgas ostas modelis ir pilnīgi citāds, nekā piedāvā SM. Hamburgas ostas gadījumā ostas pārvalde, kuras dibinātājs ir Hamburgas pašvaldība, 1) nav kapitālsabiedrība, bet ir iestāde, 2) tā pati nesniedz stividoru pakalpojumus, bet darbojas tikai publiskajā jomā. Stividoru pakalpojumus ostā sniedz privātās kapitālsabiedrības kā arī daļēji publiska kapitālsabiedrība, kuras akcijas daļēji pieder Hamburgas pašvaldībai, daļēji – privātajiem investoriem. Tā ir būtiska atšķirība no SM piedāvājuma. Ostu pārvaldes pašas nedrīkst sniegt ostu pakalpojumus, tik pat labi lidosta Rīga pati varētu sniegt pasažieru pārvadājumu pakalpojumus. Bet tā taču nav, un, jā tā būtu, tas būtu absurds.       


Satiksmes ministrijas pozīcija šobrīd ir – mēs skatīsimies un pētīsim. Ja nebūs nepieciešama valsts intervence ostu biznesā, tad valsts neiejauksies, uzsākot pašai komercdarbību. Tomēr šāds pētījums bija jāveic (jau atkal piesaucam VPIL 88.p.) pirms ostu reformas uzsākšanas – ekonomisko izvērtējumu paredz arī Valsts pārvaldes iekārtas likums (88.pants). Ekonomiskā izvērtējuma ietvaros bija jāskaidro nepieciešamība valstij iesaistīties ostu komercpakalpojumu sniegšanā – gan no ekonomiskās lietderības, gan no konkurences viedokļa. Tas nav veikts. Ja Satiksmes ministrijas atbilde ir jau iepriekš dzirdētā – veiksim šādu izvērtējumu pirms lēmuma pieņemšanas par pašu kapitālsabiedrību reģistrāciju, tad šāda atbilde ir neloģiska. Ko ministrija darīs, ja ekonomiskais izvērtējums teiks, ka nav lietderīgi valstij dibināt kapitālsabiedrības ostās? Grozīs likumu atpakaļ?

Valsts vēlas bez atlīdzības atņemt pašvaldībām tām ostu pārvaldēs piederošo īpašumu, kas ir pretrunā ar Satversmi un spēkā esošo likumdošanu par īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vajadzībām.
 Liepājas SEZ likums nosaka, ka to kopīgi izveido valsts un Liepājas pašvaldība. Tāpat Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums nosaka, ka Liepājas SEZ pārvalde ir Liepājas ostas pārvaldes tiesību un saistību pārņēmēja. Liepājas ostas pārvaldi 90-to gadu sākumā izveidoja Liepājas pilsētas pašvaldība. Šobrīd likums par ostām nosaka, ka ostu pārvaldes ir valsts un pašvaldību kopīgi izveidotas institūcijas. Savukārt Ministru Kabineta apstiprinātais Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes nolikums nosaka, ka Liepājas SEZ pārvalde ir Liepājas ostas pārvaldes un bijušā pašvaldības uzņēmuma "Liepājas osta” tiesību un saistību pārņēmēja. Kādēļ pie šādiem apstākļiem SM plāno ieguldīt publiskās kapitālsabiedrības pamatkapitālā kā savu mantu, kura faktiski radusies no pašvaldības uzņēmuma (īpašuma), vēlāk – pašvaldības iestādes – saimnieciskās darbības un pieder pašvaldībai?


Ja valsts grib piespiedu kārtā šo īpašumu atsavināt, tad Saeimai par to ir jāpieņem speciāls likums,

kurā cita starpā jānosaka pašvaldībai izmaksājamā summa par piespiedu kārtā atsavināto īpašumu. Ja ne, tad tiesības veidot kapitālsabiedrību būtu tieši Liepājas pašvaldībai. Pieņemot, ka Rīgas un Ventspils ostu pārvaldes uzreiz izveidoja kopīgi valsts un pašvaldība, abas pašvaldības šobrīd varētu pretendēt uz 50% no veidojamām kapitālsabiedrībām. Līdz ar to valsts nevar vienpersoniski lemt par kopīgi izveidoto juridisko personu likvidācijas uzsākšanu, kā to paredz iecerētie grozījumi. Par to valstij ir jāvienojas ar pašvaldību. Tāpat ir jāvienojas arī par pašvaldības līdzdalību kapitālsabiedrībā un par pamatkapitāla sadalījumu kapitālsabiedrībā.


Kapitālsabiedrību biznesa neveiksmes gadījumā tiesu izpildītāji varēs pārdot arī kapitālsabiedrībās ieguldīto mantu, tai skaitā būtisku pilsētas infrastruktūras daļu.
Pretēji iepriekš minētajam, likumprojektu pārejas noteikumi paredz, ka valsts kapitālsabiedrību pamatkapitālā ieguldīs visu Liepājas SEZ un ostu pārvalžu mantu kā savu ieguldījuma daļu. Cita starpā Liepājas SEZ pārvaldei pieder, piemēram, rekonstruētais Karostas tilts, vairāki būtiski dzelzceļa pārvadi (piemēram, pārvads pār tik nozīmīgo Raiņa ielu). Karostas tilts Liepājai ir tikpat būtisks kā, piemēram, Vanšu tilts Rīgai. Tas savieno divas pilsētas daļas. Vai tiešām ir prāta darbs to guldīt kapitālsabiedrības pamatkapitālā? Tādas kapitālsabiedrības, kura cita starpā grib nodarboties ar biznesu? Ar riskantu biznesu – stividora pakalpojumu sniegšanu, kura attīstīšanai nepieciešamas prāvas investīcijas. Kapitālsabiedrības biznesa neveiksmes un (vai)


bankrota gadījumā tiesu izpildītājs vai maksātnespējas administrators varēs pārdot visu kapitālsabiedrības mantu, tai skaitā to pašu Karostas tiltu,

kurš tādā gadījumā var likumīgi nonākt privātās rokās. Arī jautājumam par ieguldāmo mantu bija nepieciešams Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.p. norādītais ekonomiskais atzinums. Tas, ka šī ekonomiskā izvērtējuma nav, cita starpā nozīmē arī to, ka nav zināma LSEZ teritorijā esošā valstij un pašvaldībai piederošā īpašuma vērtība. Līdz ar to nav nekāda pamata likumā ierakstīt, ka valstij piederēs 2/3 pamatkapitāla, bet pašvaldībai 1/3. Īpašumu novērtējums bija jāiekļauj ekonomiskajā izvērtējumā, attiecīgi pēc  tā arī būtu nosakāms pamatkapitāla sadalījums. Šobrīd pamatkapitāla sadalījumu ir noteikusi vienpusēji Satiksmes ministrija, vadoties nevis no īpašumu novērtējumiem, bet no tā, kas redzams, paskatoties griestos. Pieņemu, ka arī Rīgas un Ventspils ostu pārvaldēm pieder sabiedriski nozīmīga un koplietošanai nepieciešama manta, kuru šobrīd valsts vēlas ieguldīt kā savu ieguldījumu pamatkapitālā.

Pēc ostu reformas valsts pārņems tiešā pārvaldē 2/3 no Liepājas pilsētas administratīvās teritorijas un ievērojamu daļu no Rīgas un Ventspils teritorijas.
Advokātu biroja "Kronbergs, Čukste, Levin" formālais arguments ostu publisko kapitālsabiedrību izveidošanas nepieciešamībai ir Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta 1.daļas 3.punkts – tiek pārvaldīti tādi īpašumi, kas ir stratēģiski svarīgi valsts vai pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai vai valsts drošībai. No juridiskā biroja atzinuma gan saprotams, ka, viņuprāt, šim kritērijam atbilst tikai viena no trīs lielajām ostām – Rīgas osta. Mūsu viedoklis ir, ka Liepājas SEZ teritorijā esošie īpašumi, ņemot vērā, ka SEZ aizņem 2/3 no pilsētas administratīvās teritorijas, ir stratēģiski svarīgi tieši pašvaldības administratīvās teritorijas attīstībai. Līdz ar to – tieši pašvaldība, nevis valsts, būtu tiesīga uz Liepājas SEZ bāzes dibināt pašvaldības kapitālsabiedrību.
Valstij nav obligāti jādibina kapitālsabiedrības tikai tādēļ, lai apsaimniekotu vienu vai citu valsts īpašumu. Pretējā gadījumā būtu nepieciešams arī valsts SIA "Ministru Kabinets”, valsts SIA "Rīgas apgabaltiesa” un daudzas citas valsts SIA.

Spēkā esošais regulējums kavē investīcijas ostās.
Ja ir jautājums par to, ko tad īsti vajadzētu paredzēt Ostu likumā, tad būtu jādomā par grozījumiem Likuma par ostām 4.panta 6.punktā. Tas reglamentē maksimālo ostu īpašumu iznomāšanas termiņu (45 gadi). Kopā ar tām likuma normām, kuras Latvijā reglamentē apbūves tiesības un ņemot vērā to, ka lielo ostu zemes nav privatizējamas, šī redakcija liek daudziem komersantiem atteikties no lielām investīcijām lielajās Latvijas ostās, jo viņiem piederošā viņu pašu uzbūvētā īpašuma tiesību termiņš ir ierobežots, kas praktiski nozīmē to, ka pēc nomas līguma darbības beigu termiņa viņu uzbūvētais kļūst par valsts īpašumu. Šāda situācija arī liedz (vai vismaz būtiski ierobežo) banku iespējas kreditēt komersantus.  

Gan Rīgas gan Ventspils ostas komersanti uzskata, ka ostu reforma būtu realizējama, ostu pārvaldei ņemot par pamatu Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumā ietverto modeli: 3 + 3 + 3. Respektīvi – ostu pārvaldi uzraudzīt varētu ostas Padome (šobrīd – valde), kurā darbotos trīs valsts ministriju pārstāvji, trīs pašvaldības pārstāvji un trīs ostas komersantu pārstāvji. Savuvkārt ikdienas menedžmentu nodrošinātu profesionāla pārvalde (vai valde), kurā darbotos konkursa kārtībā izraudzīti menedžeri.